Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Vecais gleznotājs nesa ārā gleznas citu pēc citas un krāva tās šķūņa galā uz naglām.

— Tās te sacftlna kinoļaudis. Istabas man tumšas, lodziņi mazi, nevar filmēt. Pa ziemu es vairāk niekojos ar koku.

Gleznas rindojās viena blakus otrai, cita virs citas, noklājot šķūņa dēļu sienu. Vairākās bija atainoti kalni.

— Par kalniem sapņoju visu mūžu. Pirms gadiem desmit saņēmu dūšu, aizbraucu uz Kaukāzu. Apmetos pie kāda gana kalnu ganībās un gleznoju, gleznoju. Tie bija laimīgākie brīži manā mūžā. Kādi tur saules lēkti! Ieplakas līdz malām pilnas ar miglu kā saputotu krējumu, bet sniegiem klātās virsotnes jau atmirdz rožainas. Pa dienu atkal viss izmainās, klintis kļūst daudzkrāsainas, ēnas caurspīdīgas. Kalnu ganību sulīgais zaļums un puķu pārbagātība līdzās klinšu skarbajam varenumam. Mierīgs, ieplakā guļošs ezers kā spogulī ataino apkārtējās virsotnes. To skaistumu es nemaz nespēju parādīt, lai kā censtos. Būtu pats Purvītis jaunībā pamācījis, tad varbūt kaut kas iznāktu.

Daumants skatījās klusēdams. Vakara rēnās saules apspīdēts, pie šķūņa sienas bija redzams viena cilvēka mūža darbs. Viņa kādreiz gatavotie skapji un krēsli, bufetes, galdi un gultas tagad droši vien atzīti par vecmodīgiem un nokurināti, bet gleznas glabās roku pieskārienu mūžīgi.

— Pirms pāris nedēļām divi bija atskrējuši ar žiguli, esot mākslinieki, lai dodot savus labākos darbus. Šie izkārtošot man personālizstādi Rīgā, es kļūšot slavens visā padomju zemē. Nedevu. Kam man vairs slava? Pirms gadiem trīsdesmit četrdesmit, kad es vēl biju stiprs un vesels, tad gan, bet tagad, kad jāpošas uz kukaiņu ciemu… Tā tas cilvēka mūžā iekārtots. Šakumā rāpjamies dzīves kalnā, citam iet vieglāk, citam grūtāk, gadās paklupt, noslīdēt lejā, bet, kam izdodas nokļūt virsotnē, tam elpa aizraujas no plašuma un skaistuma, kas atklājas. Neesi gana izpriecājies, kad dzīves ceļš jau vijas lejā un pasaule katru gadu kļūst aizvien šaurāka un šaurāka. Man tagad dārzs, ezermala, birztaliņa, tad būs istaba un beidzot deviņas pēdas. — Večuks to teica bez īpaša rūgtuma. — Tu stāvi ceļa sākumā, nenomaldies pa sānu takām kā es. īsta māksla prasa cilvēku visu.

Baiba, nemanot klāt pienākusi, dzirdēja viņa vārdus.

— Jāiet, — viņa teica. — Kamēr nokļūsim Bauzēs, būs tumsa.

Daumantam negribējās šķirties.

— Rīt svētdiena, — viņš lūdzoši paskatījās uz sievu, — varbūt mēs varētu tepat pārlaist nakti.

— Kā tad, ka varat, istabā vietas diezgan, kūtsaugšā svaigs siens, — Ozoltēvs nopriecājās. — Vispirms tik sanesīsim iekšā bildes, pa nakti var savilkt lietu. Un tad ar steigu ir jāiet pēc gotiņas. Tu, meitiņ, varētu iekurt plīti, izvārīt jaunos kartupeļus.

Viena istaba bija pilna ar gleznām, Ozoltēvs bija parādījis tikai nelielu daļu. Namatēvs iedeva lina palagus un košām strīpām izrakstītu pašaustu segu. Un tad jau viņi gulēja čauganajā sienā kā mīkstā pēlī.

— Vai tu esi ievērojusi, ka daži cilvēki ir kā siltas saulainas dienas, bet citi atkal kā lietains nelaiks? Un vēl ir tādi kā brāzmains negaiss. Ozoltēvs ir līdzīgs atvasaras vakaram, viss, pēc kā cilvēks tiecas — slava, manta —, viņam kļuvis vienaldzīgs, palikusi viena vienīga mīlestība uz mākslu. Tā uztur dzīvības uguntiņu. Ja viņš vairs nespēs gleznot, tad nomirs, — Daumants skaļi prātoja. — Ozoltēvam tūkstoškārt taisnība, ikvienam jādara tieši tas darbs, kam viņš ir radīts, kas viņam vislabāk padodas.

Bet cik grūti īsto aicinājumu dažkārt saskatīt, īpaši jaunībā. Un cik daudzi visu mūžu nomokās, nemīlamu darbu strādādami. Šī bija skaista diena.

Pievilcis sievu ciešāk klāt un apsedzis kailos plecus ar palagu, Daumants aizmiga.

Viņu uzmodināja Ozoltēva balss: — Pagriezies, muļķa lops! Klapatas vien man ar tevi. Atdošu kaimiņienei, būs miers.

Drīz vien slaucenē sāka čurkstēt piens.

Daumants nolēca pa siena pantu zemē un atsēdās lūkā. Saule vēl slēpās aiz liepas žuburiem. No ezera kā no liela, kūpoša katla cēlās migla. Šķita, ka tur dejotu plīvuros tērptas ūdensmeitas.

— Ejam peldēties! — Daumants pamodināja Baibu. — Tādu rītu grēks nogulēt.

Āboliņš, piebērts rasas lāsēm, tīkami kutināja kailās kāju pēdas. Dzestrais ūdens

apņēma jauniešu ķermeņus un aizdzina pēdējās miega paliekas.

— Nāciet man līdzi, es jums kaut ko parādīšu, — Ozoltēvs aicināja. Piesējis govi pļaviņā aiz dārza, viņš veda ciemiņus cauri brīnumjaukai bērzu birztalai. — Kad nokritīs rasa, atnāc, meitiņ, ar groziņu, te mēdz būt sarkanie apšukundziņi, salasi mums pusdienām.

Aiz birzs paugura virsotnē pletās varens ozols.

— Astoņiem žuburiem, devītajā iespēra zibens, no tā es izgatavoju bluķīšus un galdu. Pērnvasar Guntis Eniņš bija ieklīdis pie manis, teicās meklējam dižkokus. Tad mēs abi izmērījām, apkārtmērs 5 metri 10 centimetri. Mana vecāmāte, kad es vēl biju pusaugu zēns, stāstīja, ka viņas vecvecmāmiņa un citi ļaudis uzskatījuši ozolu par svētu. Kad ģimenē piedzimis bērns, meita aizgājusi pie vīra, viņi nākuši uz šejieni

.un nesuši dāvanas, ēdamo, jostas, prievītes, cimdus.

— Tas gan laikam bija ļoti sen? — Baiba ieprasījās.

— Es rēķinu, ka 19. gadsimta sākumā. Toreiz ļaudis vēl turēja cieņā senus kokus, lielus akmeņus un citus dabas veidojumus. Ne tā, kā tagad, zāģē nost bez jēgas. Šo koku es daudzkārt esmu gleznojis gan ziemā, kad pret bālajām debesīm kā melnbaltā grafikā atainojas katrs sīkākais zariņš, gan pavasarī, kad vainagu klāj caurspīdīgs jauno zaļo lapiņu pllvurītis.

— Es arī gribētu… Baiba, paliksim vēl brītiņu, — Daumants lūdzoši paskatījās uz sievu.

Kad abi mākslinieki ar svaigām skicēm, izsalkuši, bet apmierināti pārradās mājās, uz galda kūpēja kartupeļu bļoda, bet visu virtuvi līdz augšai piepildīja kārdinošā sēņu mērces smarža. Uz loga, pārsegtas ar tīru dvieli, rindojās upeņu ievārījumu burciņas.

— Tu nu gan čakla meita. Liels paldies! Būs, ko ziemā i ārstēties, i tēju saldināt.

Pēc sātīgajām vakariņām jaunieši sāka posties mājup.

— Droši vien vairs nekad netiksimies, tādēļ ņemiet piemiņai šo gleznu.

Gleznā saule bija tikko norietējusi un pamale atvizēja asiņaini sarkanos toņos, kas pamazām pāriet oranžos, dzeltenos, gaiši zilos, zaļganos. Sarmā tērptie ozola zari uz sārtā sniega meta zilganas ēnas. Daba itin kā sastinga saltās nakts gaitās.

«Es tā nekad nespēšu,» Daumants pats sev klusībā atzinās.

— Paldies, Ozoltēv, par visu! Gan jau vēl redzēsimies, iespējams, ka visam drīz, — viņš teica, paspiezdams vecā vīra cieto, sastrādāto plaukstu.

Mājup abi devās klusēdami, Baiba pa priekšu, Daumants, gleznu nesdams, dažus soļus iepakaļ. Katrs domāja savu domu.

«Tāds skaistums visapkārt. Plenērs cauru gadu. Te viena ainava jaukāka par otru!

Varētu arī Rīgas pasniedzēju ar viņa klasi aicināt.» Neviļus galvā iešāvās doma, kuru līdz šim viņš bija kategoriski noraidījis. «Varbūt Baibai taisnība? Varbūt patiešām apmesties šeit uz dzīvi? Zināšanu pamaz. Bet kā Ozoltēvs? Pats visu, Rīgas kungiem mutes palikušas vaļā. Atstrādāšu savas stundas un brīvajā laikā gleznošu, cik patīk. Ar mākslu naudu pelnīt es nedomāju, vien savam priekam. Nekāds pārākais talants man nav, tad jau Štrāls būtu mudinājis uz akadēmiju. Neviens man neliedz brīvdienās braukt uz Rīgu pie viņa pēc padoma. Bet kā lai atstāj brigādi? Puiši apsaukās par dezertieri, teiks, ka sevi pārdevis par dzīvokli. Ceha priekšniece Mieze būs vīlusies.»