Zenta Ērgle: Nosargāt mīlestību

—- Plika taču nestaigāsi! — Daumants naudas lietas uzticēja sievai. Pēc vairāk nekā gadu ilgās kopdzīves viņi beidzot bija iemācījušies iztikt ar to, ko paši nopel­nīja. Baiba pat bija nedaudz ietaupījusi priekšdienām, kad uzradīsies mazais un viņa kādu laiku nespēs strādāt.

Pāris vakaros kleita bija gatava.

— Nu, vai stipri var manīt? — Viņa grozījās vīra priekšā.

— Pilnīgi neko. Gluži otrādi, tu esi kļuvusi daudz skaistāka.

— Tu to saki tādēļ, lai mani mierinātu. Baužu sievām ir vērīgas acis.

— Muļķīte, no kā tu kaunies?

Rīgas ateljē strādādama, Baiba bija saklausījusies pre­cēto biedreņu runas par šo sievietei tik grūto laiku, kad vajag no daudz kā atteikties — no fiziskas tuvības, iz­braukumiem, viesībām. Droši vien arī viņai sejā parādī­sies brūni plankumi kā Svetai, augums neglīti piebriedis, viņa kļūs neveikla, nespēs strādāt tik veicīgi kā agrāk.

Daumantam vienmēr paticis viss skaistais. Tepat bla­kus dzīvoklī grozās Diāna, slaida kā niedrīte, no galvas līdz kājām firmā tērpusies.

Baiba velti raizējās. Diāna Daumantam bija tikai dzī­vokļa kaimiņiene.

— Nu ienāc, ienāc pie manis, paskaties, kā es dzī­voju, — Diāna vairākkārt aicināja. — Uzcienāšu ar īstu skotu viskiju, «White Horse», esi dzirdējis par tādu?

— Pataupi savu blakšūdeni īstajam ņēmējam, — Dau­mants jokoja.

— Baidies? Viss ciems runā, ka tu esot zem sievas tu­peles.

— Lai katram vīram būtu tik mīļa tupelīte, — Dau­mants labsirdīgi nosmējās. Nepūlies velti, Diānīt, ne­kas nesanāks.

Ar dzīvi Bauzēs Daumants bija apmierināts. īpašu gandarījumu sagādāja tas, ka bija redzams darba rezul­tāts, Šeit viss viņa rokās. Ar eļļu nosmērētā kombinezonā tērpts mehanizators, uzvilcis Daumanta šūto moderno uzvalku, kļuva tik stalts un elegants, ka viņu nevarēja vairs pazīt. Ne tikai valkātājam vien par to bija prieks.

Slava par Baužu jaunā drēbnieka veiklajām rokām ātri vien izplatījās pa plašo apkārtni. Kādreiz tik pieticīgie lauku ļaudis ne labprāt pirka sērijtērpus, viņi pētīja jau­nākos modes žurnālus un pasūtīja apģērbus savam augu­mam.

— Vislabāk man Bauzēs patīk tas, ka pļavas, lauki un meži kā ar roku aizsniedzami. Nākošvasar ievziedu un lakstīgalu laikā izstaigāsim Straujupītes krastus, Zīmēša­nas skolotājs teica, ka tālāk esot fantastiski smilšakmens ieži — gandrīz kā Siguldā.

«Nākošvasar man būs bērns auklējams,» Baiba nodo­māja, bet vīram nekā neteica. Viņam mazulis pagaidām vēl bija tāls, netverams.

Daumants spēja strādāt stundām, pat nejuzdams nogurumu. Baibai klājās grūtāk. No ilgās sēdēšanas sā­pēja mugura, pampa kājas. Vakaros, noguldījis sievu gultā, Daumants tās masēja.

— Turpmāk tu strādāsi tikai astoņas stundas un ne minūti ilgāk, lai priekšnieks saka, ko grib.

— Līdz Oktobra svētkiem sarausim, tad atvilksim elpu, — Baiba mierināja sevi un vīru.

— Neveicas man ar sieviešu šuvējām, tikko iestrādā­jas, tā apprecas un aiziet dekrētā. — Uzzinājis, ka Baiba stāvokli, priekšnieks noplātīja rokas, — Baiba būs trešā.

— Arī bērnu dzimšanas plāns jāpilda, — Daumants atjokoja, — latviešu tauta nedrīkst izmirt. Vija ņem darbu mājās, pēc tam Ierindā stāsies arī Svetlana un Baiba, ne­spēsiet sagādāt pasūtījumus.

*

Tuvojās Svetas radību laiks. Viņa staigāja apkārt kupla, rimta un laimīga, tuvinieku mīlestības apņemta.

— Skaties, kur liec kājas, ka nepakrīti! Nenes neko smagu! Tiklīdz jūti sāpes, zvani uz mehānisko darbnīcu! Dzirdi? — Mārcis, katru rītu uz darbu ejot, piekodināja.

— Kaut kas nav kārtībā. — Pēdējās apskates laikā vecā daktere norūpējusies grozīja galvu. — Es saklausu divē­jus sirdspukstus. Nāksies braukt uz rajona centru, tur moderna aparatūra.

Rajona ārsts apstiprināja — gaidāmi dvīņi.

Dzemdības Ievilkās. Sāpes uzplūda viļņveidīgi. Sākumā izretis, tad aizvien biežāk un biežāk.

Mārcis visu dienu un nakti nosēdēja slimnīcas vestibilā uz sola.

Rita pusē Sveta, vīriešu čībās ieautās kājas pa zemi šļūkādama, pavēra durvis uz vestibilu un klusu pasauca Mārci.

— Man bail, — pieglaudusi galvu Mārča krūtīm, viņa čukstēja, — ja ar mani kas notiek, rūpējies par bērniem, nepamet tos.

Mārcis skūpstīja sievas izmocīto, brūniem plankumiem klāto seju. Sāpes Svetu sagrāba ar jaunu spēku. Viņa saļima.

— Māsiņ, māsiņ! — Mārcis skaļi sauca. — Viņai slikti!

Svetu ieveda dzemdību zālē.

— Kliedz, būs vieglāk! — ārsts pamācīja.

No cieši sakostajām lūpām uz baltā palaga ritēja asins lāses. Sveta neizdvesa ne skaņas. Brīžiem viņai šķita, ka no briesmīgām sāpēm viņa zaudēs prātu, tad viss iegrima kā miglā, viņa zaudēja samaņu.

— Jātaisa ķeizargrieziens, — ārsts, iznācis vestibilā, teica.

— Vai tas bīstami? — Mārcis nobālēja un saķēra ārsta roku kā spīlēs.

— Neuztraucieties.

— Lūdzu, glābiet Svetu! Bez viņas man nav dzīves. Nu, nu, saņemieties, ārsts uzsita šņukstošajam milzim uz pleca, — gan būs labi.

Iekritušām acīm, kas drudžaini spīdēja bārdas rugā­jiem sadīgušajā sejā, Mārcis caur stiklotām durvīm no­raudzījās, kā Svetu ratiņos aizved uz operāciju telpu.

— Tu nedrīksti mani atstāt, dzirdi, Sveta, tev jā­dzīvo! — pavēris durvis, Mārcis sauca.

Apkopēja viņu pabīdīja nost kā nedzīvu priekšmetu un sāka mazgāt vestibila grīdu. Pēc brīža Mārcis atkal stā­vēja agrākajā vietā un nenolaida acis no operāciju telpas durvīm. Izskrēja māsa, nozuda blakustelpā un atgriezās ar kaut kādu aparātu. Mārcim noreiba galva, viņš at­spiedās pret sienu. Kaut kur iebrēcās bērns, tad vēl viens. Vai viņš sapņoja? Koridorā parādījās vecmāte, turēdama katrā rokā pa baltam vīstoklītim. Viņa panācās uz Mārča pusi un priecīgi pasmaidīja.

— Apsveicu ar dvīņiem — dēls un meita.

— Kā māmiņa?

— Viss kārtībā. Varonīga tev, puis, sieva. Neviena kliedziena. Pat krietns vīrs to neizturētu.

Mārcis izstreipuļoja no slimnīcas un dziļi ieelpoja dzirkstošo, auksto gaisu. Aiz nosarmojušajiem dārza ko­kiem pacēlās sarkana saules ripa. Viņš kļuvis tēvs dēlam un meitai — tas taču vareni! Mārcis no laimes skaļi iesmējās. Zvirbuļi, kas pie slimnīcas logiem gaidīja rīta cienastu, izbailēs pacēlās spārnos.

Galva griežas riņķī, cik daudz darbu jāpaveic. Jāgādā divvietīgi ratiņi, otra gulta, veļas komplekti… Kā viņi tiks ar abiem galā? Vienu baros, otrs kliegs? Kā lai pa­teicas Svetai par šo dāvanu? Viņa, nabadzīte, tik daudz izcieta, gandrīz dzīvību zaudēja.

Sveta pamodās pēcpusdienā. Rokas neapzināti taustīja vēderu. Tas bija apsaitēts un aizskarot sāpēja.

— Māsiņ! Kur mani bērni? Kas ar viņiem noticis?

— Nekliedz, viss kārtībā, — blakusgultā sēdošā sie­viete mierināja. — Tev dēls un meita.

— Kādēļ es nekā neatceros? Jūs mani mānāt. Es gribu viņus redzēt!

— Pašreiz nedrīkst, mazuļi guļ. Vakarā barošanas reizē varēsi paskatīties.

Māsiņa Svetai vēnā injicēja zāles, un pēc īsa brīža viņa, nekā nejuzdama, cieši aizmiga.

Pienāca vakara barošanas laiks. Jaunās māmiņas rosī­jās, gaidīdamas bērnus, dezinficēja krūtis, nolika pa rokai marles maskas — bija gripas laiks. Auklīte, salikusi ma­zuļus ratiņos cieši citu pie cita kā baltmaizes klaipiņus, izvadāja tos māmiņām. Zīdaiņi izsalkuši aizgūtnēm brēca. Silto piena strūkliņu mutē sajutuši, viņi apklusa un sāka kāri zīst.