Zenta Ērgle: Nosargāt mīlestību

Baiba iedomājās veco māju, šauro istabiņu ar ieeju no virtuves, kurā Daumants ilgus gadus bija dzīvojis kopā ar vecāko brāli, dzērāju tēvu, nē, labāk tomēr pašiem par sevi.

— Kā tev šeit patīk? — viņa apjautajās, kad abi līdzas gulēja uz Svetas izvelkamā dīvāna.

— Nekādas vainas, — Daumants atbildēja, — īpaši vasarā.

— Tad paliekam pavisam, — Baiba pateica to, ko jau vairākkārt bija iedomājusies.

— Te, nomalē, pāķos?! — Daumants uzlēca sēdus. — Prom no Rīgas?!

— Kādēļ gan ne? Sveta, piemēram, ir apmierināta. Un kāda te nomale! Kultūras pils, vidusskola, bērnudārzs, tirdzniecības centrs — viss pie rokas. Tad jau mūsu Pār­daugava ir lielāka nomale.

— Tu domā vienīgi par sevi! Bet es, ko es te darīšu? Varbūt kļūt par slaucēju vai cūkkopi, vai iet tev palīgā šūt kleitas?

— Vispirms es domāju par mūsu nākamo bērnu. Te viņam būtu daudzkārt labāk nekā mūsu pažobelē. Un velti tu smejies — cūkkopējas un slaucējas darbs ir tikpat cie­nījams un vajadzīgs kā drēbnieka vai jebkurš cits arods.

— Piedod, es tā negribēju… Tas nāca tik negaidīti…

Brīdi abi klusēja.

— Svetas priekšnieks jautāja, vai man neesot zināms labs vīriešu uzvalku šuvējs. Viri gribot drēbes pēc saviem kauliem, — Baiba pēc krietna brīža ieteicās.

— Tu, Baibiņ, neapjēdz, ko no manis prasi, Pamest mūsu jauniešu brigādi, kad visi esam tik labi sastrādājušies? Juris Egle rudenī ies uz piegriezēju kursiem, Mieze ieminējās, ka gribot likt mani viņa vietā. Būs lielāka alga. Un gleznošanas nodarbības? Šķirties no Strāla tagad, kad tikko esmu sācis apjaust, kā jāstrādā pastelī, akvarelī un eļļā?… To es nespēju. Tu nevari teikt, ka es nedomāju par bērnu. Pielauzt brāli mainīties ar istabām nemaz nebija tik viegli. Tagad, kad mums būs sīkais, ir cerības ari uz dzīvokli, pāris_ gadu pacietīsimies. Mēs visi trīs ar brāli un māsu uzaugām tajā vecajā graustā, kā tu to dēvē, un nekas, esam dzīvi un veseli. Nē, uz Bauzēm pārcelties es gan negribētu. Atzīsties — tu tikai pajokoji, vai ne? Tas nevar būt nopietni.

Baiba neatbildēja, gulēja cieši aizvērtām acīm. Dau­mants nopūtas, piespieda pieri sievas plecam un aiz­miga.

Baiba vēl ilgi palika nomodā, mocīdamās ar dažādām domām… Vīriešiem tas laikam ir citādāk nekā mums. Viņiem pirmajā vietā darbs, vaļasprieki un tikai tad ģi­mene. Kādēļ Daumants nav tāds kā Mārcis? Ar kādu ne­pacietību viņš gaida mantinieku. Kā saudzē un lolo Svetu. Tik un tā cita vīra Baiba negribētu, vien savējo, lai arī kāds viņš būtu. Daumantā it kā iemājo divi spēki — pie­nākuma apziņa uz savu darbu un vēlēšanās sevi izteikt mākslā. Ar pūlēm viņai bija izdevies pierunāt Daumantu rudenī iet uz Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursiem. Pārceļoties uz šejieni, tam visam būtu strīpa pāri, tiesa kas tiesa.

Savās šaubās Baiba dalījās ar Svetu.

— Nudien nezinu, kādu padomu tev dot. Ja man liktu atgriezties atpakaļ uz Rīgu un mīcīties pa kopmītni, ne­piekristu neparko uz pasaules. Ne jau Mārča dēļ pirms gada atbraucu uz šejieni. Man gribējās savas mājas, ne­vis kaktiņu kopmītnē. Mīlestība atnāca pēkšņi — kā zibens no skaidrām debesīm. Reizēm man kļūst bail no tādas laimes. Zini, es pat esmu mazliet greizsirdīga uz Dēziju. Jau agrāk viņa tinās ap Mārci. Tagad pasākusi nākt uz mūsmāju — itin kā pie manis, itin ka aiz garlaicības, bet acis bola uz manējo.

Sveta velti uztraucās, Mārcis, kas vakaros pārguris pārnāca mājās, tērpies netīrā kombinezonā, kas oda pēc eļļas un degvielas, Dēzijai nepatika. Bet vienai bija gar­laicīgi, un Sveta — tuvākā kaimiņiene.

Pie vīra dzīvojot, par bērna ēdienu un tīrām drēbītēm rūpējās Benedikta māte. Nu to vajadzēja darīt pašai. Reiz, kad māte, pievakarē no teļu kūts pārnākusi, at­rada mazdēlu pilnā balsī raudam, bet meitu mierīgi lasām grāmatu, izcēlās asa vārdu maiņa:

— Kādēļ bērns raud?

— Kā lai es zinu? Izvārīju mannas putru, neēd.

— Es arī tādu piedegušu neēstu, — māte, ēdienu pa­garšojusi, teica. — Nāc, bērniņ, omīte tevi nomazgās un pabaros.

Vanna bija piekrauta ar netīram drēbītēm.

— Paklau, meit, vai tu patiešām doma, ka man pēc grūtās darbadienas jāappuišo vēl arī tevi ar bērnu? Ko tu Pēterītim rīt vilksi mugura?

— Gan jau.

— Ar «gan jau» bērnu neapģērbsi. Uzsildi ūdeni un ķe­ries klāt!

— Ko jūs visi gribat no manis! — Dezija sāka histēriski raudāt. — Benedikts sakliedza rupjības, piedraudēja ar šķiršanos — un nu tu arī…

— Ja negribi bērnu apkopt, nevajadzēja ņemt, — māte cieti noteica. — Benedikts tev ir pārāk labs vīrs

Benedikts ieradās Bauzēs ar vakara autobusu, Pamanī­jis pagalmā savu žiguli, viņš atviegloti nopūtās.

. — Viņa nekad nav bērnu mīlējusi. Ziemā gandrīz postā aizlaida, — znots žēlojās. — Man dēlēns ir visas dzīves saturs.

— Neatdošu, — Dēzija iecirtās. — Tik mazam bērnam jābūt pie mātes, un jūs man nekā nevarat padarīt,

Benedikts to zināja, likums bija sievas pusē. «Mīlestība patiešam mēdz būt akla. Kā es toreiz neredzēju, kas slēpjas aiz naivas, meitenīgās ārienes?»

— Ko tu vēlies? Es visu sagādāšu, tikai atstāj puisēnu man, — viņš lūdzās.

— Dzīvokli Rīgā, — Dēzija to pateica nedomājot.

— Dzīvokli nevaru solīt, bet istabu gan.

— Centrā?

— Jā. Kirova ielā.

— Ar oficiālu pierakstīšanos?

— Jā. Atbrauc tuvākajās dienās, tad nokārtosim šķir­šanos un visu pārējo. Bērnu es ņemšu tūliņ līdzi.

Dēzijas māte rūpīgi noguldīja aizmigušo mazdēlu uz aizmugurēja sēdekļa.

— Es labprāt būtu viņu paturējusi, bet man vēl kādi gadi jāatstrādā, — viņa taisnojās, tikko valdīdama asa­ras. — Un no Dēzijas, pats redzi, nekādas bērnu aukles nav.

— Neuztraucieties, mūsmājās bērnam nekā netrūks.

— Nav paša galvenā — mātes mīlestības. Dēzija vēl jauna, kas zina, ar laiku nāks pie saprašanas. Nesteidzie­ties ar šķiršanos!

— Diezgan ilgi ticēju, nu vairs ne, — Benedikts nopū­tās un iedarbināja motoru.

Māte, stāvēdama pagalmā, ar skumju skatienu pava­dīja mašīnu, kamēr tā pazuda aiz kokiem, tad atgriezās istabā, kur Dezija, it kā nekas nebūtu noticis, joprojām lasīja grāmatu. Par uztraukumu liecināja vienīgi trīcošas rokas.

— Izmainīt bērnu pret istabu! Kur tu tāda dzeguze mūsu ģimenē esi radusies? — Mātei no sašutuma drebēja lupas.

— Neķērc! Gan viss būs pa pirmo. Tagad tik jābrauc uz Rīgu un labi jāiekārtojas. Lai mazais paaugas, tad ņemšu pie sevis.

— Tad viņš tevi negribēs.

— Ko tāds saprot.

— Gan tu vēlāk nožēlosi, piemini manus vārdus. — Māte noslaucīja priekšauta stūri asaras un devās gatavot vakariņas. ;

«Kur Benim pēkšņi Rīga istaba?» Dezija, uz upi iedama, prātoja. «Vai tik viņš nemuld, lai izmānītu bērnu? Bertas tante, pensionētā skolotāja? Jā, viņa dzīvo Kirova ielā.» Atmiņā atausa Benedikta mirušā tēva māsa, sakaltusi vecenīte. Reiz viņi — tikko apprecējušies — bija aizgā­juši ciemos. Dzīvoklī oda pēc naftalīna un vecām plīša mēbelēm. Istabas lielas kā zāles, augstiem griestiem. Tur varētu izvērsties. Tantiņa jau otru mūžu nedzīvos. Pal­dies dievam, Rīgā visi sludinājumu dēļi aplīmēti ar darba piedāvājumiem. Viņa ies tikai tur, kur daudz vīriešu, ar vīriešiem labāk sastrādāt, viņi nav tik piekasīgi, un arī iespējas apprecēties ir lielākas. Ingmārs, stulbenis, viņai piedāvāja sanitāres vietu slimnīcā par nieka rubļiem, at­radis muļķi. Bet vispār nav ko trakot. Kamēr skaists laiks, viņa padzīvos tepat pie mammas.