Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Svetai labi, Mārcis ir stabils kā klints, Daumantam turpretī vējš pa galvu šaudās. Baiba sāka šaubīties, vai viņa pareizi darījusi, atbēgot šurp un atstājot visus ne­zina.

*

— Čau, Daumant! — Dēzija Rīgas centrā saķēra bijušo skolas biedru aiz rokas. — Kas ar tevi? Tev tāds iz­skats, it kā tu būtu vismaz gadu noslimojis.

— Uz to pusi bija, — Daumants noņurdēja. Par šo sastapšanos viņš nemaz nepriecājās.

— Kā tad Baiba tevi slimu pameta vienu? — Dēzija taujāja.

— Kādēļ tu domā, ka pameta? — Vai tiešām vēsts par viņa nelaimi būtu aizskrējusi pat līdz Dēzijas mazpil­sētiņai?

— Neizliecies, it kā tu nezinātu, ka Baiba jau otro ne­dēļu raujas pa Bauzēm. Abas ar Svetu.

— Sveika un vesela? — Daumants pēkšņi atplauka.

— Protams, — Dēzija nobrīnījās par tādu muļķīgu jautājumu.

— Vai tu ar personīgo tačku?

— Protams.

— Paķersi mani līdzi?

— Ar lielāko prieku. Diviem būs īsāks ceļš. Man vēl šādas tādas darīšanas. Satiekamies pēc divām stundām stacijas laukumā. Oranžs žigulis, pēdējie cipari 33.

— Okei.

Tā nu gan ir cūcene, ka viņš saskrējies ar Dēziju. Tādā izskatā Baibai nedrīkst rādīties. Jāsapošas, janoskujas…

Norunātajā laikā Daumants jau gaidīja. Rokā viņš sau­dzīgi turēja baltā papīrā ietītu puķu pušķi. Tas atkal bija agrākais Daumants. Dēzijas vērtējumā — skaistākais viņu kursa puisis. Daumants klusēja, prātoja, kā attaisno­ties. Būtu zinājis, cik daudz Baiba toreiz upmalā redzē­jusi… Ja pašu sākumu, kad Gita līda pie viņa bučoties, tad vēl nekas. Sazin kāda apmātība viņu toreiz bija pār­ņēmusi — pašam sieva mājās, un tas skuķis arī traks, bāžas virsū kā aptaurēts.

Nokļuvusi uz platās šosejas, Dēzija pievērsās Dauman­tam.

— Ko tu tāds saskābis? Sastrīdējāties? Daumants klusējot pamāja ar galvu.

— Tad jau mums abiem jāmetas uz vienu roku. Mēs ar vīru arī sagājām ragos, — Dezija iesmējās. — Šis iedomājies mani komandēt, ko drīkst un ko nedrīkst. Sa­runājām nelielā kompānijā doties uz dienvidiem, uz Krimu, bet šis neparko nelaiž, Tad es saskaitos un atbēgu pie mammas.

Dēzija vārdu pa vārdam atcerējās vakardienas strīdu.

— Vēl tu esi mana sieva un es nevēlos, ka tu ar savu mīļāko braukā pa dienvidiem. Izšķirsimies oficiāli, tad dari, ko gribi!

Pēc pirmās nopietnās ķildas Jaungada dienā Dēzija sa­prata, ka šāvusi pār strīpu. Kādu laiku viņa rūpīgi kopa slimo puisēnu, iztapa vīram. Benedikts, nepieradis pie sie­vas laipnības, atplauka. Cerēja, ka ģimenes laime iz­glābta. Neiebilda, ka viņa šad tad aizbrauca uz Rīgu pa­klausīties koncertus vai noskatīties teātra izrādi un pēc tam nakšņoja pie māsas. Otrā dienā viņa parasti vīramā­tes klātbūtnē sīki pastāstīja par redzēto vai dzirdēto. Tas, ka šajos izbraukumos neiztrūkstoši piedalījās arī Ingmārs, nevienam nebija zināms. Braucienu uz dienvidiem viņi ar Ingmāru bija izplānojuši jau sen. Ceļā dosies divas'ma­šīnas — slimnīcas galvenais ārsts ar savu ģimeni un Dēzija ar operācijas māsu — jautru sievišķi labākajos gados.^ Ingmārs grupai pievienosies «nejauši» kaut kur pusceļā. Pārējie braucēji par to nekā nezināja. Tad kādēļ Benedikts draud ar šķiršanos? Šķiršanās Dēzijas plānos nebija paredzēta. Jaunās māmiņas gods viņai atļāva ne­strādāt, dzīvot bez rūpēm.

— Nu, Benīt, tu taču zini, es vēl nekad neesmu bijusi Krima un peldējusies siltajā jūrā. No kā tu baidies? Galvenais ārsts mani pieskatīs labāk par buldogu. Ja ne­gribi laist vienu, dosimies abi.

— Kādam jāpaliek pie bērna. Māte veca, var saslimt.

— Nelaidīsi?

— Nē!

— Ej elle! Es jau neesmu pie tevis pieķēdēta. Neslēpdamās Dēzija devās pie Ingmāra.

— Benedikts piedāvā šķiršanos.

— Nu un tad? — Ķirurgs nelikās par šo ziņu ieprieci­nāts.

— Vai tevi tas nemaz neinteresē? — Dēzija saērcināta jautāja. — Tu taču solīji, ka tiklīdz būšu brīva …

— Daudz ko solīju, — Ingmārs viņu pārtrauca. — Pil­sētiņa maza, mūs visi pazīst. Te mums dzīves nebūs. Saki atkal visu no gala citā vietā ar istabu kaut kur bēniņos… Kad galvenais aizies pensijā, man ir cerības uz paaugsti­nājumu …

— Jūs visi esat cūkas, tu, Benedikts, visi vīrieši! Sā­kumā apberat ar solījumiem, bet vēlāk, savu dabūjuši, pa­rādāt durvis!

Dēzija izskrēja no dzīvokļa. Kāpnēs viņa apstājās ka zemē iemieta. Bērns! Kā viņai tas nebija ienācis prāta ātrāk! Benedikts dancos pēc viņas stabules! Pēc likuma bērns pienākas mātei, lai sūdz, ja grib!

Dēzijai paveicās. Nelielais dārziņš pie mājas bija tukšs. Vīramāte uz terases atpūtas krēslā snauda. Mazais Pēterītis, sētiņā ielikts, kravāja klucīšus.

— Mamm, mamm, — māti pazinis, viņš bubināja un stiepa pretim rociņas. Dēzija piespieda bērnu cieši sev klāt un metās uz garāžu. Pēc stundas viņa jau bija Bauzēs pie mātes.

— Dulla un traka! — māte, mazdēlu ucinādama, rā­jās. — Būtu vismaz drēbītes paņēmusi līdzi. Ko vilksi mugurā, ja mazais apčurāsies?

— Rīt aizbraukšu uz Rīgu un nopirkšu,

— Kas pa to laiku mazo pieskatīs? Mēs abi ar tēvu esam darbā.

«Sākas,» Dēzija nodomāja. «Sīkais mani piesies pie mājas stiprāk nekā ar tauvu.» Droši vien viņa ir pārstei­gusies.

— Piezvani Mārča mammai, lai izlīdz.

Nu Dēzija steidzās uz mājam, sapirkusi visu, kas bēr­nam nepieciešams. Sirds viņai bija nemierīga.

Sēdēdams mašīnā līdzās Dēzijai, Daumants domāja savu domu: «Ja nu Baiba nepiedod, pieprasa šķiršanos? Pielūgšos, metīšos ceļos, tagad, kad mums būs bērniņš, viņa nedrīkst aiziet no manis.» Viņu māca prieks un vien­laikus drudžaina neziņa, izmisīgas bailes.

«Es viņa kādreiz biju ieķērusies līdz ausīm,» Dēzija iesānis vēroja Daumanta profilu. «Skaists jau ir, līdzīgs tam grieķu dievam, kā viņu sauc, par Apollonu laikam, tāds pats kumpains deguns un sprogaini mati. Protams, ar Benediktu nevar salīdzināt. Tagad, ja Daumantu varētu dabūt, neņemtu par velti. No smukuma neviens nav pa­ēdis. Dzīvot no rokas mutē — to spēj tikai tāda muļķe kā Baiba.»

*

Baiba dīkā sēdēja uz lodžijas. Visu dienu abas ar Svetu bija cītīgi strādājušas. Kā deju kolektīva meitenes prie­cājās par jaunajiem tērpiem! Nu varēšot mierīgi braukt uz rajona skati, nebūšot jākaunas.

Strādājot aizmirsās pašas bēdas. Toties tagad tās uz­mācas ar divkāršu spēku.

— Taču šonakt manā pilī

Visi logi gaiši spīd,

Gaidu tevi, gaidu tevi,

Mana mīļā Pelnrušķīti —

skanēja no Diānas lodžijas …

Daumants skolā jokojot ari viņu dēvēja par Pelnruš­ķīti — tādēļ ka patēvs pret viņu izturējās kā pret kalponi.

Baiba bija aizdomājusies, pēkšņi divas spēcīgas rokas pacēla viņu no krēsla un piespieda sev cieši klāt. Uz se­jas viņa juta kvēlus skūpstus. Daumants!

— Mīlu tikai tevi! Piedod man, stulbenim, kretīnam.

— Nerunāsim nekad vairs par to. — Baiba gan smējās, gan raudāja.

— Bez tevis man nav dzīves.

— Man ari.

— Brauksim tūliņ mājās.

— Vēls taču. Neviens autobuss vairs neiet.

— Iesim kājām.

— Trakais, gandrīz divsimt kilometrus!

— Kristaps ir ar mieru mainīties istabām. Māte solījās iet pensijā un pieskatīt mūsu mazuli, — Daumants ~ lepns, ka visu tik labi izkārtojis, — aizgūtnēm stāstīja.