Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Lēnām un negribīgi Daumants kāpa pa stāvajām kāp­nēm uz savu istabu. Pirmais stāvs grima tumsā, saimniece, par laimi, jau gulēja. Nelielā telpa vēl glabāja Baibas smaržu, viņa lietoja tikai lavandas odekolonu un ziepes. Viņš pārmeklēja, vai kaut kur nav atstāta kāda zīmīte, un neatradis tāpat ar visām drēbēm atgūlās uz dīvāna. No pretējās sienas uz viņu raudzījās vēl skolas laikos zīmē­tais sievas portrets.

Viņš, precēts vīrs, nedrīkstēja tā aizmirsties, jau kuro reizi Daumants sev pārmeta. Ja viņš nebūtu mīlējis sievu, bet mīl taču. Tas skuķis mācās virsū kā miegs, skūpstīja viņu. Baiba laikam redzēja. Sievietes vienmēr pārdzīvo traģiskāk. Baiba jo īpaši. Kā nu lai attaisnojas?

Visu laiku Daumants uztraucās un domāja par Baibu, Tad pēkšņi kā ar āmuru pa pieri pārsteidza atziņa — viņam būs bērns. Daumants to ieraudzīja iztēlē nevis kā mazu zīdainīti, tie viņam likās neglīti, bet divus vai trīs gadiņus vecu. Uzlēcis kājās, Daumants paņēma papīru, pasteļkrītiņus un, visu aizmirsis, zīmēja meitas portretu. Tāda būs viņa meita — rūsganiem matiem un lielām, zi­lām acīm kā mātei.

Rīta gaismā zīmējumu pabeidzis, viņš noguris iekrita gultā un cieši aizmiga pārliecībā, ka nākošajā dienā viss nokārtosies: Baiba būs pārnakšņojusi pie mammas vai kādas draudzenes, lielais uztraukums būs pārgājis, viņš nolūgsies, un viss būs atkal labi. Citi precētie vīrieši ne­būt nav tādi svētuļi, reizēm kopīgos darbavietas izbrau­kumos vai somu pirtīs gribot negribot iznāk sagrēkoties. Viņu sievas tādēļ uz ecēšām nelec Par Baibu gan to nevar teikt. Grūti viņam ar tik jūtīgu sievu. Reizēm izsprūk skarbāks vārds: darbā sagājis šķērsām, kāds pārpildītā autobusā uzgrūdies viņa somai ar olām, šķidrums aptrai­pījis kādai dāmiņai importa mēteli, un tā nu piekladzina visu autobusu… Nervi sakarsēti līdz baltkvēlei, kaut kur taču jāizlādējas, citādi drošinātāji pārdegs, Bet Baiba tūliņ izplūst asarās, un viņam stundām ilgi jālūdzas, jā­zvēr, ka nekad vairs …

*

Pa to pašu ceļu, pa kuru Sveta priecīgi satraukta pirms gada brauca uz savām pirmajām mājām, nu devās Baiba, nezinot, kas viņu Bauzēs sagaida. Ceļš te meta līkumus ap stāvākiem pauguriem, te ieslīdēja ieplakās, atklājot braucēju skatieniem lielākus un mazākus ezerus, Baiba šoreiz nekā neredzēja. Prātā nāca viena drūma doma pēc otras.

Jau krēsloja, kad autobuss apstājās Bauzēs. Centra namu logos spīdēja gaisma, ari ielas bija gaišas un asfaltētas.

«Te vairāk izskatās pēc pilsētas nekā mūsu nomalē,» Baibai pavīdēja doma. Atradusi namu, kurā dzīvoja Svet­lana, un veltīgi izklauvējusies pie durvīm, Baiba apsēdās uz kāpņu pakāpiena. Viņa vairs nespēja paspert ne soli, pārāk grūta bija šī diena.

Baibu uzmodināja skaļas balsis. Pa kāpnēm augšup smiedamies nāca divi bērneļi un sieviete ar lielu puķu pušķi rokās.

— Jūs kādu meklējat?

— Es pie Svetas.

— Sveta nesen pārcēlās pie vīra. Mēbeles gan vēl at­rodas tepat. Ko mēs stāvam kāpnēs? Nāciet iekšā. — Sve­šās vēlīgi aicināta, Baiba iegāja istabā, — Tūliņ mēs visu noskaidrosim, es tikai ielikšu puķes ūdenī. — Veiklām rokām sieviete kārtoja ziedus platā, zemā traukā, citu augstāk, citu zemāk. Kritisku skatienu aplūkojusi savu darbu no visām pusēm un vēlreiz ziedus pārkārtojusi, viņa noprasīja: — Skaistas?

— Skaistas, — Baiba piekrita.

— Nebrīnieties, esmu daiļdārzniece. Uz maniem ple­ciem visa ciemata apzaļumošana, raujos melnās miesās. Bet ko es te par sevi. — Viņa aprāvās. — Tūliņ piezvanīšu Svetlanai.

— Nevajag, es pati aiziešu, pastāstiet tikai ceļu.

— Ko jūs — tādā tumsā: pāri gravai, pāri upei! Lai brauc pakaļ. Jūs sēdiet, jūtieties kā mājās. Es nolikšu bērnus gulēt.

Nepagāja ne pusstunda, kad Sveta ar vīru bija klāt. Viņa metās Baibai ap kaklu un no prieka apraudājās.

— Kā tu te gadījies? Naktī? Kāpēc iepriekš nepaziņoji? Es nevienu no mūsējām neesmu satikusi, tikai Dēziju. Ne­zinu, kā jums visām klājas, — Sveta runāja, atbildi ne­gaidīdama.

«Kā laime pārvērš cilvēku,» iegrimusi mašīnas mīkstajā sēdeklī un klausīdamās Svetas līksmajā balsī, Baiba no­gurusi domāja. «Šī ir pavisam cita Sveta. Blakus stalta­jam vīram pat augums vairs nešķiet tik dižens.»

Acīgā Sveta, kaut arī bija pamanījusi draudzenes sa­raudātās acis, iztaujāt nesāka. Apmīļota un pabarota Baiba gulēja baltos palagos istabā ar baltām mēbelēm, kuru Mārcis bija iekārtojis nākamajam bērnam. Ienākusi novēlēt labunakti, Sveta apjautājas:

— Vai var jau manīt?

Baiba klusēdama pamāja, nodomādama, ka pēc pusgada ari viņa būs tāda pati kupla.

— Spārdās kā negudrs, neliek mieru. Laikam būs puika. Mārcis traki gaida. Sadomājis vectēvam un tēvam par godu dot Mārtiņa vārdu. Tāda esot ģimenes tradīcija no senseniem laikiem. Es gan smejos, ka juceklis vien iz­celsies, saukšu vienu, atnāks trīs… — Ievērojusi, ka Baibai trīc zods un viņa ar pūlēm valda asaras, Sveta aprāvās. — Kas tev lēcies? Ko dara Daumants? Skolā daudzas meitenes tevi viņa dēļ apskauda. Atceries, tā pati Dēzija vai no ādas līda laukā.

— Nav vairs Daumanta.

— Kā nav? Sveta satrūkās.

— Es aizbēgu no viņa.

— Nu gan tu mani nobaidīji, es nodomāju, ka beigts un pagalam.

— Man tikpat kā miris.

Kad Baiba izstāstīja, kas šodien noticis, brīdi abas sē­dēja klusēdamas.

— Nu saki — vai tu savam Mārcim piedotu?

— Nezinu. Bet izskaidrojusies es būtu. Sievietes pašas ari reizēm ir baigās, krīt uz vīriešiem kā bites uz medu. Tādām vienalga, precēts vai neprecēts. Un Daumants pie­devām tāds smukulis. Varbūt tas skuķis pats viņam kārās kaklā?

Baiba atcerējās, ko par Gitu bija stāstījusi saimniece, un pamāja ar galvu.

— Redzi nu — Vai Daumants zina, uz kurieni tu devies?

— Nē.

— Viņš droši vien tagad uztraucas, tevi meklē.

— Gan jau sēž sava plenērā un mīlinās ar Gitu. Viņš mani nemaz neredzēja, pat nenojauta, ka es uz turieni

aizbraukšu.

Baiba teica vienu, bet klusībā bija pārliecināta, ka Dau­mants viņu meklēs, uztrauksies. «Tā viņam būs laba mā­cība. Par Bauzēm viņš pat neiedomāsies. Lai pa mokās.»

Sveta nezināja, kādu padomu draudzenei dot. Viņa bija gatava dalīties laimē, bet nelaime katram sava, to citiem neizdalīsi pa drupačai kā maizes riku.

— Nekas nav briesmīgāks par vientulību: bez mātes, bez tuviem draugiem un iemīļota cilvēka, — viņa domīgi teica. — Es to esmu pārcietusi. Ja kāda gribētu man Mārci atvilt, es cīnītos visiem spēkiem un visiem līdzekļiem, ne­vis gļēvi aizbēgtu, atstājot vīru neziņā. Tu esi nogurusi. Rīts gudrāks par vakaru. Dosimies pie miera!

Baiba palika viena. Pa atvērto logu viņa dzirdēja sienāžu sisināšanu. Tas, ka Daumants tajā pašā naktī, par viņu domādams un pārmetumos mocīdamies, zīmē savas nākamās meitas ģīmetni, Baibai pat prātā neienāca.

Kaut kur tālumā, piesakot jaunu dienu, iedziedājās gai­lis. Viņam tūliņ skanīgā balsī atsaucās kāds tepat lejā zem loga. Drīz vien viss gaiss skanēja no Baužu gaiļu pirmās rīta sasaukšanās. Tad atkal iestājās klusums. Ausa gaisma. Pati grūtākā diena un nakts Baibas deviņpadsmit gadus ilgajā dzīvē tuvojās nobeigumam. Nogurums pra­sīja savu. Otros gaiļus Baiba vairs nedzirdēja…

Ar viegli slēptu lepnumu Sveta nākošā dienā izrādīja Baibai savu darbavietu — pieņemamo istabu, uzlaikoša­nas kabīni ar trim lieliem spoguļiem. Blakus atradās darb­istaba. Baiba bija pārsteigta — divas elektriskās šujmašī­nas, ērts galds piegriešanai, sienā iebūvēti skapji -— viss spīd un laistās. Negribot viņa iedomājās saspiestību, kāda valdīja viņas ateljē. Galds pie galda divās rindās, pa vidu šaura eja, putekļi, mašīnu troksnis.