Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Kilometru tālāk klintis pārnāca upes šajā pusē. Tikko saskatāma taciņa uzvijās gandrīz stāvus augšā. Aiz krū­miem turēdamies, Daumants ar pūlēm uzrāpās līdz puskraujai, tad apstājās. Baiba nav no drosmīgajām. Te jau vajadzīga alpīnista izveicība.

Kādēļ Baiba tik pēkšņi ieradusies? Varbūt mājās kas noticis? Māte izskatījās sagurusi…

Pie atvara Daumants piebremzēja skrējienu. Ja nu viņa visu redzējusi un izmisumā metusies dzelmē? Vienubrīd, kad tas skuķis mācās virsū, viņam šķita, ka dzird skrejošu soļu dipoņu. Kādas muļķības viņš safantazē! Jāaizrauc uz Rīgu pārliecināties, kas īsti noticis.

Viesnīcas dežurants aizdomīgi nopētīja nekārtīgo, sa­skrāpēto Baibu, bet nekā neteica. Sametusi somā savas mantiņas, Baiba steidzās uz autobusu tā, it kā kāds viņu vajātu.

Ar Daumantu kopā vairs ne brīdi. Vīrs ir nonāvējis vi­ņas mīlestību. Baiba nespēj dalīt istabu un gultu ar tādu, kas apmāna* Vienalga, kurp, tikai prom, lai Daumants nevar atrast.

Visu atceļu ar mokām valdījusies, Baiba mājās iekrita gultā un ļāva vaļu izmisīgām raudām. Ko lai nu iesāk, kam lai prasa padomu? Vienīgā īstā draudzene Dace aiz­braukusi. Ar māti un patēvu veltīgi runāt, viņi tūliņ sāks skaitīt savu: vai mēs tev neteicām, ka tā būs? Vajadzēja klausīt toreiz, kad skrēji kā sadegusi uz dzimtsarakstu…

Irbītes? Šiem vecīšiem zelta sirdis. Bet, visu mūžu ap sevi vien tinusies un čubinājušies, viņi nesapratīs, ka mīlestība var tik pēkšņi beigties. Irbes māte teiks, lai pie­dod, kļūdīties var katrs, sevišķi jaunībā, kad asinis kar­stas. Vecais dziedāšanas skolotājs pastāstīs pamācošu piemēru no savas dzīves, paglaudīs galvu un uzcienās ar stipru kafiju. Pirms trim gadiem, kad viņa, muļķa skuķēns, bija iemīlējusies Tagilā, Irbītes paglāba. Arī tagad pie­ņemtu ar prieku. Nē, tur Daumants viņu atradīs jau nāka­majā dienā.

Bet varbūt viņš nemaz nemeklēs? Būs priecīgs, ka ticis no sievas vaļā? Šī doma Baibu aplēja kā ar aukstu ūdeni. Nevar būt, ka visi mīļie vārdi un glāsti — tikai izlikšanās. To viņa būtu jutusi. Mīlestību nevar liekuļot.

Jādodas prom, bet uz kurieni? Uz ziemeļiem? Sveša zeme, sveši ļaudis… Labāk meklēt pajumti kaut kur lau­kos. Pag, vai Sveta nerakstīja, ka viņu ciematā vajadzīga šuvēja? Jāsameklē vēstule ..

Vēstule izkrita no skapī paslēptās dienasgrāmatas.

«Kopš janvāra esmu precēta sieva,» Sveta rakstīja. «Kolhoznieki tagad dzīvo bagāti, kāzās un bērēs lūdz simtiem viesu. Mums ar Mārci tāda izrādīšanās nepatīk. Bija tikai paši tuvākie radi un draugi, starp citu, ari Dēzija. Par viņu būtu īpaša runāšana, bet to, kad tiksimies. Ciema tenkukules mēļo, ka man droši vien paslīdējusi kāja un kāzām drīz vien sekošot kristības. Uz to pusi jau ir. Mārča vecāki par nākamo mazbērnu tik ļoti priecājas, ka gatavi mani uz rokām nēsāt.

Tu pat iedomāties nespēj, cik es esmu laimīga! Man, bārenei, nu ir vīrs, vecāki, turklāt gaidu bērniņu. Labi, ka atbraucu uz šejieni. Pasūtījumu ir tik daudz, ka ne­spēju veikt. Esmu iemācījusies piegriezt vissarežģītākos modeļus, un ciema sievietes ar manu darbu ir apmierinā­tas. Nāk pat no kaimiņu saimniecībām.

Otra šuvēja pašreiz nestrādā, viņai mājās mazulis. Tā­dēļ arī es Tev rakstu. Vai Tu nezini kādu no mūsējām, kas gribētu nākt uz šejieni strādāt?»

Toreiz viņa nespēja Svetu iepriecināt. Varbūt vēl nav par vēlu? Pietiks prātot, viņa brauks uz Bauzēm, padzīvos kādu laiciņu pie Svetas un visu labi apdomās.

Ar pūlēm aizspiedusi kofera slēdžus, Baiba pārlaida acis istabiņai, kur bija jutusies laimīga, mīlēta, pielūgta, brīva no patēva tirānijas, no mātes žēlabām. Tagad paliks tikai atmiņas… Piepeši Baibu pārņēma nogurums, savāda bezpalīdzība, gandrīz vai bailes. Viņa apsēdās uz kofera, rokas nevarīgi nolaidusi gar sāniem, un tukšu skatienu vē­rās logā.

Varbūt prātīgāk Daumantu sagaidīt mājās un tad iz­runāties?

Baibai acu priekšā no jauna parādījās spožas saules pie­lietā upmala, rūsgano klinšu atspulgs ūdenī un divi pus­kaili ķermeņi — viņas Daumants un tas skuķis. Baiba saknieba lūpas, aizslēdza durvis un, atvadījusies no saim­nieces, neatskatīdamās aizgāja.

Krēsliņā Daumants pārradās mājās. Atslēga stāvēja no­runātajā vietā. Baibas nebija. Trūka arī viņas drēbju. Dau­mants pieklauvēja pie saimnieces istabas durvīm. Viņa labu brīdi nosodoši skatījās puisī, tad klāja vaļā:

— Es Baibai sen teicu, lai triec tevi, pasaules brūtgānu, ratā, bet šī ne un ne. Daumants ir labs, es viņu mīlu. Te tev nu bija labais, sieva gaida bērniņu, bet šis mīlinās ar citu. Es tūliņ manīju, ka labi nav. Acīs asaras, lūpiņas dreb. «Paldies, saimniec, par visu labu. Es atpakaļ uz šejieni vairs nenākšu, lai Daumants velti nemeklē.» Sabučojāties …te saimniece sērīgi nopūtās un pielika pie acīm kabatdrānu, — noskatījos, kā viņa aizgāja, koferīti rokā nesdama. Nu tu vari bučoties pa sētmalēm ar savu Gitu, cik uziet! Tikai pielūko, lai viņas tēvs tev stilbos neielaiž savu suni, tas ir ciets cilvēks.

— Uz kurieni Baiba aizgāja?

— Nezinu, neteica.

Pamanījis dārzā māti, Daumants pārlēca tieši pāri sētai.

— Vai Baiba pie jums nav?

— Nē. Teicās braukt pie tevis. Vai kas noticis?

— Jā, nelaime.

— Ar Baibu? — māte satraucās. — Nāc iekšā virtuvē.

Kristaps, kā vienmēr grāmatu šķīvim priekšā atstutējis, ēda.

— Pie visa vainīgs tas aptaurētais skuķis no Līčupes ielas! — Daumants eksplodēja. — Visu ziemu velkas man pakaļ kā ēna, karas kaklā. Sākumā man likās, ka šī pa jokam, bet laikam jau nopietni: draud slīcināties, kārties un velns zina ko vēl. Vienīgajai meitiņai nekā netrūkst, ko grib, to dabū. Un nu viņa iekārojusi mani — kā im­porta kurpes vai kleitu. Zākājas par Baibu, piesola naudu, mašīnu, visādus labumus, lai tikai nākot pie viņas. His-tēriķe gatavā!

— Vai smuka? — Kristaps painteresējās.

— Nu smuka, jā, ģīmis tik svēts un nevainīgs, ka ne­uzminēsi, kas viņai aiz ādas. Tā es ari iekritu. Šī sataisa mīlīgas actiņas — pēc zīmēšanas nodarbībām tik vēlu esot bail vienai iet mājās. Pavadīju vienreiz, otrreiz, šī jau pārliecināta, ka tur mani pavadā kā savu dobermani, uzsvilps, un es tūlīt skriešu. Nekas nesanāca. Domāju, liksies mierā, bet nē, šī vēl trakāk.

— Kaimiņu sievas veikaliņā jau labu laiku trin mē­les, — māte piebilda, — paldies dievam, ka Baibai saticīga daba.

— Šo dienu viņa man nepiedos. Uzskrēja virsū, kad Gita mani…

— Tava Baiba ir piedzimusi vismaz divus gadsimtus par vēlu. Pat pie mums sekss ir kļuvis par parastu parā­dību.

— Tikai ne Baibai. Viņa pieprasīs šķiršanos.

— Nu un kas? Preci nost to miljonāri un dzīvo cepuri kuldams bez liekām klapatām un raizēm.

— Es jau neesmu sugas bullis, ko var nopirkt par dārgu naudu vaislai, — Daumants nikni atcirta. Mazliet nomierinājies, viņš turpināja apdzisušā balsī: — Man va­jag Baibu un citas nevienas. Bet es pat nezinu, kur viņu meklēt.

— Man bail par tevi, Kristap. No kurienes tu tāds ciniķis un aprēķinātājs esi radies? — Māte nosodoši pavērās vecākajā dēlā.

— Es jau tikai pajokoju, māt. Vai tu humoru nesa­proti?

- Šito nudien ne. Brālim nelaime, bet tu te gvelz nie­kus. Nebūtu Baiba stāvoklī, tad vēl nekas. Šajā laikā sie­vietes visu uztver daudz jūtīgāk. — Māte apsēdās, brīdi domāja, atbalstījusi zodu delnā. — Šovakar jau vēls. Rīt aizej uz darbu, piezvani viņas mātei, apskrien draudzenes. Ka tik uztraukumā sev kaut ko nenodara!