Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

«Es nopūlos pierunāt Daumantu pārcelties uz Bauzēm,» Baiba strādādama gudroja. «Bet vai man uz to ir tiesības? Ja nu Daumants patiešām ir talantīgs? Atteikties no īstā aicinājuma, uzupurēties ģimenes labā un visu mūžu darīt darbu, kas nav sirdij tuvs, nē, to gan ne. Kaut te Ir ērts dzīvoklis, klusums un svaigs gaiss, labi ļaudis un pat ansamblis, kurā es varētu dziedāt, esmu to visu ar mieru upurēt Daumanta dēļ. Seši studiju gadi nav nekāda mūžība, tie paies ātri. Ja mēs gribam saglabāt ģimeni, abiem jābūt kopā, vienalga, šeit vai Rīgā.»

Nonākuši pie pretējiem lēmumiem, viens otram par tiem ne vārda nebilzdami, abi sēdās pie vakariņu galda.

— Es esmu ar mieru pārcelties uz šejieni, — Dau­mants negaidot paziņoja.

— Nē.

— Nu zini… Kādēļ?

— Tev jāiet uz akadēmiju.

— Liecies mierā, Baiba! Neiznāks no manis slavens gleznotājs. Un pindzelēt savam priekam es varu arī šeit.

Baiba kļuva domīga. Varbūt Daumantam taisnība? Kā­dēļ nav neviena, kurš nemaldīgi pateiktu, kā rīkoties?

— Bet ja mūs nelaiž prom no darba? — Baiba ieminē­jās. — Mums jāatstrādā savi trīs gadi. Manā ateljē darba-roku vienmēr trūcis, bet pasūtījumu kaudzēm.

Es arī par to domāju, — Daumants atzinās. — Ne­zinu, kā lai pasaka savējiem. Būs liels trādirīdis. Ak, nav ko iepriekš raizēties. Galu galā mēs netaisāmies halturēt, lai raustu naudu, bet godīgi strādāt savā profesijā. Ejam gulēt. Man velnišķīgi nāk miegs.

Sprogaino galvu sievai pie krūtīm piespiedis, Daumants drīz vien aizmiga.

«Viņš noteikti tā izlēmis manis dēļ,» Baibai miegs ne­bija ne prata. «Vai es drīkstu pieņemt tādu upuri?»

— Vīriešu drēbnieku vajag?

— Vajag. — Baužu komunālo pakalpojumu punkta va­dītājs brīdi klusēdams vēroja Daumantu. Firmīgi ģērbies, rokas bikšu kabatās, lūpās ironisks smīniņš — lielu uz­ticību šis puisis neiedvesa. Piedevām pārlieku jauns. Svetlana gan bija ieteikusi — puisis esot ar veiklām rokām.

— Džinsi paša šūti?

— Paša gan.

— Nekādas vainas, — vadītājam nācās atzīt. — Cik ilgā laikā tu tādas uzrauj?

— Kā strādā. Ja uz akorda, tad ātrāk, ja gumiju stiep­jot, lēnāk.

— Labi, paskatīsimies, kāds tev tas krampis. Sāksim ar džinsiem. Noņem manu mēru. Drēbi un pārējo es tūliņ at­nesīšu.

— Kā ar algu un dzīvošanu?

— Pavērosim, ko tu spēj, un tad runāsim. Ja cītīgi strādāsi, divus simtus garantēju. Vēlāk, kad iestrādāsies, vairāk.

— Pamaz.., Uz rudeni man «Tēvijā» sola meistara vietu ar lielāku algu.

— Kā pats zini.

— Baigais pāķis! — Daumants skaļi sirdījās, piegriez­dams priekšniekam bikses. — Netic, uzskata mani par antiņu. Es viņam parādīšu Rīgas klasi! Rīt no rīta džinsi būs gatavi!

Baiba skatījās uz vīru un smaidīja. — Vai viņš tev dzīvokli cieši apsolīja? — Daumants jautāja.

— Nē, Sveta gan teica …

— Ko Sveta, atradīsies kāds čoms, iegrūdis mūs atkal kādā čukņā. Vajag visu skaidri norunāt.

— Vēl jau nemaz nevar zināt, vai mūs abus pieņems. Teica — izmēģināšanai uz mēnesi. Cūku maisā nevarot pirkt. Un pareizi vien ir. Tie laiki, kad laukos krita ap kaklu katram nejaušam iebraucējam, ir pagājuši. Gan jau šis arī zvanīs uz mūsu skolu, izjautas.

Priekšnieks ilgi pētīja Daumanta šūtās bikses, apskatīja sevi spogulī un bija apmierināts.

— Tieši maniem kauliem. Kabatas oriģinālas. Nošuves taisnas. Sitam saujā!

— Vispirms norunāsim par dzīvošanu.

— Pagaidām varat apmesties Svetas dzīvoklī. Ar mieru? Daumants cieši saspieda pasniegto mīksto plaukstu.

— Oho! Tev ir spēks! — Vadītājs pakratīja pirkstus.

— Jaunatnes čempions boksā, — Baiba iesmējās. — Bijušais, — Daumants piebilda.

*

Atpakaļ uz Rīgu abi devās kā uz tiesu.

— Kādēļ tev vajadzēja steigties ar bērnu? Varēji pa­dzīvot vieglāk kādus gadus un tad… — Baibas ateljē vadītājs pārmeta. — Pasaki — kur lai es tavā vietā rauju šuvēju? Paliksi līdz dekrētam, ātrāk prom nelaidīšu.

Iegājusi pie darbabiedrenēm, Baiba sāka raudāt,

— Neņem galvā, viņš jau nu nenoteiks, vai tev drīkst būt bērni vai ne. Tu dari pareizi. Cik bezbērnu pāri pēc pirmā nopietnā strīda aiziet katrs uz savu pusi. Raksturi šiem nesaskanot un sazin kas vēl, — precētās sievas dalī­jās pieredzē. — Bet, ja ir bērni, tad jāpadomā, jāsamieri­nās vienam ar otru. Un kur tas prieks, vērojot, kā tāds ķipars ar katru mēnesi kļūst lielāks un gudrāks, kā pirmo reizi uzsmaida mātei, pasaka pirmos sakarīgos vārdus.

«Laimīgā,» brigadiere Zelrna Kalna klusībā apskauda Baibu. «Man šis prieks gājis secen.»

— Nu, nu, nekauc! Dod šurp savu atlūgumu, gan mēs priekšnieku pielauzīsim, — viņa, Baibai par izbrīnu, ne­iebilda.

Daumantam tik viegli negāja.

— Nodevējs! Egoists!

— Pašlabuma tīkotājs!

— Iet prom tagad, kad brigāde tik labi sastrādāju­sies! Nelaidīsim!

Meistars Juris Egle klusēja. Ceha priekšniece bija pie­kritusi, ka rudenī Daumants stāsies viņa vietā. Nu nekā. Vita izpilda divas normas, pelna lielo rubli, viņa par meistaru negribēs. Leons? Raksturā nenopietns — nebūs autoritātes. Tiesa, pēdējos mēnešos godam turas, ārstējas, nedzer ne pilītes.

Daumants klusēja, jutās vainīgs, sāka šaubīties, vai dara pareizi.

— Pasaki skaidri un gaiši — kādēļ tu gribi mūs at­stāt? — iesaukusi Daumantu savā kabinetā, Mieze no­prasīja. Zaudēt labu strādnieku, turklāt vēl ar mākslinieka dotībām, viņai nepavisam negribējās.

— Mēs gaidām mazuli, — Daumants atzinās. — Uz laukiem mums būs lielākas algas un dzīvoklis ar visām ērtībām.

— Mazliet uzgaidi! — Ceha priekšniece pacēla telefona klausuli. — Vai biedrs Caune? Kā mums ar jauno namu

Pļavniekos? Pēc mēneša nodos? Vai nevarētu ārpus kār­tas? Mums dzīvokļa dēļ aiziet jauns, spējīgs puisis, arī sieva šuvēja. Es zinu, ka gara rinda, un tomēr… Nekādu cerību? Žēl. Mieze nolika klausuli un smagi nopūtās.

— Dzīvokli mēs varam solīt tikai pēc trim gadiem. Ar celtniecību neiet tik ātri, kā vajadzētu. Varbūt jūs pa­ciestos?

— Tajā pažobelē ar mazu bērnu? Tur jau ziemā spainī ūdens sasalst ledū.

— Bet kā ar tavu gleznošanu?

Strādāšu uz savu roku. Reizi mēnesī braukšu pie meistara konsultēties.

— Apdomā labi! Rīga paliek Rīga, te mākslas izstādes, teātri, koncerti, te tavi biedri, vecāki.

Daumants klusēdams nolika uz ceha priekšnieces galda atlūgumu. Mieze saprata, ka viņš ir izšķīries un pierunā­šana nelīdzēs.

— Visi, kuriem kaut cik prātiņš mājās, bēg šurp uz Rīgu, bet jūs — uz tādu nomali! — Kristaps, izdzirdis par brāļa nodomu, brīnījās.

— Tu, brālīt, esi jūtami atpalicis no dzīves, — Dau­mants viņu pārtrauca. — Atbrauc, paskaties un tad runā. Tādos būceņos tur neviens nedzīvo.

— Kā zini. Es pārvācos uz jūsu istabu. Beidzot esmu sācis rakstīt romānu par studentiem. Pirmās piecas lapas­puses jau gatavas. Pats zini, kā šeit pie mums strādāt. Sīkais ņerkst, vecais, kad iemetis, lamājas …

— Dostojevskis un Čaks esot rakstījuši pat krogā.

— Es neesmu ģēnijs. Tiem večiem droši vien bija drāšu nervi. Man katrs mazākais troksnītis spēj aizdzīt iedvesmu, bet bez tās nekas labs nesanāk, viena vienīga sadomātība.

— Kas man, prasi saimniecei. Mēbeles mēs līdzi ne­ņemsim, tikai drēbes un traukus.