Zenta Ērgle: Nosargāt mīlestību

Sveta atvēra acis. Auklīte turēja rokās divus vienādus mazuļus un smaidīja pār visu seju.

— Pasaki nu, māmiņ, — kurš dēls, kura meita? Sveta centās saskatīt mazajās sejiņās savus vai Mārča vaibstus. Abi uz raudāšanu savilktie ģīmīši izskatījās vienādi kā ūdens lāses.

— Dodiet man. — Sveta izstiepa rokas pēc bērniem.

— Vēl kādu laiciņu nāksies paciesties, ~ auklīte teica un nolika mazos atpakaļ ratiņos.

— Bet kā tad viņi — neēduši?

— Nebaidies, kamēr tev pašai nebūs piena, paēdinās citas māmiņas.

Sveta gulēja uz muguras gultā un jutās laimīga. Bērni bija nākuši pasaulē veseli, viņa, izsprukuši kaulainajai no rokam, atveseļosies un dosies mājās. Uz naktsgaldiņa smaržoja Mārča sarūpētie apelsīni, āboli un sulas. Turpat blakus īsa vēstulīte: «Paldies, dārgā, par Mārcīti un Anneli. Mīlu jūs vairāk par visu pasaulē.» Sveta zināja, ka tie nav tukši vardi, bet teikti no sirds. Viņa domāja par savu mati — ka viņa pirms divdesmit gadiem, mīļota cil­vēka pievilta un pamesta, ar bērnu uz rokām nezināja, ko iesākt. Ja Mārcis pēkšņi pateiktu, ka mīl citu, un viņa pa­liktu ar abiem mazuļiem viena, vai viņa atdotu tos bērnu­namā? Nekad, cīnītos, zobus sakodusi, strādātu, bet no bērniem nešķirtos! Viņas māte nespēja vai negribēja viņu iemīlēt, pameta kā kucēnu pie zīdaiņu nama durvīm. Svetlana un Ivars — tas ir viss, ko viņa zina par saviem vecākiem. Pat uzvārds ir Sērmūkšu mātes. Labā, mīļā audzinātāja, viņai Sveta ilgus gadus pieķērās ar visu bērna mīlestības alkstošo sirdi. Kā viņai tagad klājas? Jāaizraksta, jāaicina raudzībās.

*

Februārī Baibai sākās dekrēta atvaļinājums. Ar prieku viņa darināja mazulim purinu.

— Varēji nopirkt gatavu, — Daumants, cilādams ma­zos, plānos krekliņus, mežģīnēm apšūtas cepurītes un mīkstos autiņus,_ rūca. Baiba tikai smaidīja. Tas, ko viņa darīja, nesagādāja pūles, bet gan apmierinājumu. Vīrie­tim to nesaprast.

Kam līdzināsies viņu mazulis — Daumantam vai viņai? Veci ļaudis apgalvo, ka topošajam māmiņām jāskatoties uz skaistiem cilvēkiem, tad arī bērns būšot skaists. Daumants pie sienas bija piespraudis paša zīmēto meitas

portretu, bet Baiba bija cieši pārliecināta, ka pirmdzimtais būs dēls.

Vecā ārste piekodināja negulšņāt, kustēties, daudz stai­gāt. Baibai, kas bija uzaugusi pilsētas mūros, daba šķita kā nelasīta grāmata. Tā pati Straujupīte, kas tecēja pa dziļo gravu, ik reizes likās citādāka. Pie Svetas iedama, Baiba apstājās uz laipas un ilgi vērās ūdenī. Saules stari, kas bija izspraukušies cauri koku lapotnēm, lēkāja pa viļņiem un spēlējās ar zivīm. Rudenī pa straumi uz leju peldēja krāsainu lapu plosti.

Novembra kailsalā upīte pārklājās ar caurspīdīgu ledu, bet dzīvība tajā neaprima. Skaidri varēja redzēt, kā starp ūdenszālēm šaudās punktotās foreles, svītrainie asari, pēc medījuma no slēpņa izlec plēsīgā smailpurne līdaka.

Janvāra puteņi piedzina gravu ar sniegu. Upīte itin kā aizmiga ziemas' miegā. Tikai tur, kur virda avoti, ūdens neaizsala visu ziemu. Virs tādām vietām, brīdinot gājējus, pacēlās kustīga migliņa.

Ar izbrīnu Baiba vēroja, cik dažāds spēj būt parasts sniegs. Reizēm tas bija mīksts un gurkstošs ka kartupeļu milti. Sala laikā, kad sīkie ledus kristāliņi lūza zem gā­jēju kājām, sniegs dziedāja. Martā tas kļuva graudains. Pa dienu atkususī virskārta naktī pārklājas ar sērsnu. Tā saulē spīdēja kā nolakota. Kokos sāka tecēt sulas, ar savu siltumu izkausēdamas sniegu ap stumbriem. Bērzus ap­ņēma violeta migliņa. Uz kārklu tumši sarkanajiem un vītolu oranžajiem zariem satupa pūpoli. Svetas dārza tieši sniegā jau ziedēja dzeltenās un sarkanas sniega rozes.

Draudzenes bērnistabā smaržoja pēc piena un svaigas veļas. Dvīnīši paēduši mierīgi gulēja katrs savā gultiņā. Sveta kārtoja no āra ienestos autiņus.

— Ar pūlēm pagūstu izmazgāt, — viņa žēlojās.

— Laimīgā, tev viss garām, — Baiba mazliet apskauda draudzeni.

— Kaut tev nebūtu jāizcieš tas, kas man. Bet bērnu dēļ es būtu ar mieru izturēt vēl vairāk, — Sveta atzinās. — To, ko jutu,_ paņemot viņus rokās un pieliekot pie krū­tīm, nevar izstāstīt, tas pašai jāpārdzīvo.

*

Kārtodama skapi, Baiba atrada vecā naktskreklā ietīto dienasgrāmatu un sāka to šķirstīt.

«Klase man uzticēja pāraudzināt to slaistu un kausli Daumantu. Vai es to spēšu?» Astotā «b». Cik toreiz viņi visi bija jauni un naivi!

«Tagils«.. Kādēļ man kaist vaigi, kad viņš uz mani paskatās? Man viņa patīk viss — rokas ar slaidajiem pirkstiem, kas tik veikli slīd pa klavieru taustiņiem, viņa mīļā seja ar tumšajām acīm un smaidīgo muti, mati, kas cirtojas kā meitenei.» Pirmā mīlestība, sapnis par kopējo nākotni. Labi vien bija, ka Tagils toreiz viņā redzēja tikai naivu pusaugu meiteni

«Cik dažādas mēdz būt mīlestības. Katram citādāka.

Kādēļ precējās Dēzija? Aiz aprēķina, vieglas dzīves tīkodama. Mums ar Daumantu nepieder nekas, bet mēs esam daudz bagātāki un laimīgāki par Dēziju. Mēs paši veidosim savu dzīvi. Mūsu mājās skanēs smiekli un dziesmas.»

«Visādi gājis pa šo laiku, kopš esam precējušies. Bijuši gan smiekli, gan rūgtas asaras. Ja varētu laika ratu pa­griezt atpakaļ un ja Daumanta vietā man blakus atrastos Tagils, skaists, talantīgs, labi situēts? Tagils vairākkārt lika nojaust, ka es neesmu viņam vienaldzīga. Nē, dzīve mani iemācījusi skatīties redzīgākām acīm. Aiz smalkās ārienes slēpjas egoists, kam tuva tikai paša slava un karjera.»

Baiba aizvēra dienasgrāmatu un ielika skapī. Drīz būs jāraksta jauna dienasgrāmata, nu jau par trim.

*

Pirmās sāpes Baiba sajuta drīz pēc pusnakts. Daumants bija cieši aizmidzis un nekā nemanīja. «Žēl modināt, var­būt pāries.» Tikai tad, kad vairs nespēja izturēt, Baiba saprata — pienākusi viņas stunda.

— Tūliņ skrienu zvanīt Mārcim, —- Daumants uztrau­cās līdz ar sievu. — Kamēr atkul sies «ātrā palīdzība», mēs jau būsim slimnīcā.

«Kaut paspētu laikā,» Baiba baiļojās. Viņai bija tāda sajūta, ka bērns kuru katru brīdi nāks pasaulē,

— Mārcis tūliņ būs klāt!

Sievu uz rokām paņēmis, viņš uzmanīgi nesa to lejā. Ciemata māju logi bija tumši. Melnajās, samtainajās de­besīs mirdzēja zvaigznes. Gaiss smaržoja pēc kustoša sniega. Pārupē kļuva dzirdama automašīnas rūkoņa. Starp kailajiem kokiem parādījās prožektoru gaisma. Piebrauca Mārcis.

— Ātrāk, ātrāk, — Baiba steidzināja. Viņa baidījās, ka bērns nepiedzimst ceļā. Un daudz netrūka, ka tā arī būtu noticis.

— Brauc vien mājās, es pasēdēšu, — Daumants teica draugam, kad Baiba bija laimīgi nogādāta slimnīca. — Tev rīt darbadiena.

— Nekas. Mazliet jāatjēdzas pēc šī trakā brauciena. Ceļš ledains, mašīna uz grāvi vien velk. Man vel tagad slapja mugura un rokas trīc.

Mārcis saprata, ka Daumants pašreiz pārdzīvo tādus pašus šaubu, izmisuma un neziņas brīžus, kādus viņš pirms dažiem mēnešiem.

— Tik mierīga dzīvīte kā līdz šim tev nebūs, tas ir skaidrs. Bet, kad tu paņem tādu ķiparu rokās un apzinies, ka tas ir kauls no tava kaula, kaut kas iekšā aiz laimes nokņud. Vēl jau maziņi, bet kad sāks kājelēm tipināt un runāt..,

Daumantam tēva jūtas vēl bija svešas. Diendienā vēro­dams, kā Baiba kļūst aizvien pilnīgāka un, taisnību sakot, ari neglītāka, redzēdams, cik viņai grūti, Daumants klu­sībā reizēm pat nožēloja, ka tā iznācis. Līdz tam viņi bija brīvi. Tagad bērns viņus piesies pie mājas. Vismaz sā­kumā, kamēr paaugsies — viņi to silītē nedos. Vēlāk, kad Baibai būs jāsāk strādāt, tad jau manīs.