Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Baibu nevajadzēja pārliecināt, viņa jau bija izlēmusi.

— Nē! — uzzinājis sievas nodomu, Daumants cieti noteica. — Mācies pie sava Irbes, bet uz klubu neiesit

— Kādēļ? — Baibas maiga balss kļuva neparasti skarba.

— Es zinu, kas tevi velk uz «Blāzmu». Tagils. Ne velti

apgalvo, ka veca mīlestība nerūsot.

— To es no tevis negaidīju. Vai tu maz apjēdz, ko runā? — Baiba noskaitās.

— Pie tā klimpermaņa es tevi nelaidīšu!

— Ansambli vadīs Irbīte. Uz' večuku, ceru, tu neesi greizsirdīgs?

— Tas donžuāns tikmēr laizīsies tev apkārt, kamēr ievilks pie savējiem.

— Un, ja arī ievilktu, kas tur ļauns? Tie visi ir kolo­sāli puiši. Bet nebaidies, viņiem jau ir soliste — vēl la­bāka nekā es.

Tajā vakarā abi aizmiga, viens otram muguru pagrie­zuši.

*

Otrā dienā pēc darba Baiba negāja uz mājām, bet iesē­dās autobusa un brauca pie Daces.

— Vai kaut kas noticis? — pamanījusi draudzenes ne laimīgo seju, Dace uztraucās.

— Daumants mani vairs nemīl, — Baiba šņukstēja. — Viņš man neuzticas. Un apvaino. Nelaiž uz klubu mācī­ties dziedāt.

Vārdu pa vārdam Dace no Baibas uzzināja visu par strīdu.

— Tavs Daumants gluži vienkārši ir greizsirdīgs uz Tagilu un tavu dziedāšanu. Greizsirdība ir mīlestības ēna. Tā vismaz rakstīts grāmatās.

— Tu domā? — Baiba cerīgi paskatījās draudzenē.

— Bet kādēļ tavs Pēteris nav greizsirdīgs?

— Un kā vēl! Katru dienu zvana un taujā, ar ko es sa­tiekos. Mēs tagad redzamies vienīgi svētdienās. Man pa dienu darbs, vakarā lekcijas, Pēteris universitātē, bet va­karos kārto savu pirmo dzejoļu krājumu, tikai tu nevie­nam nesaki, tas ir noslēpums.

— Vai tu mīli Pēteri? — Baiba, draudzenei acīs skatī­damās, pajautāja.

— Es nezinu, — Dace samulsusi atzinās. — Ar viņu kopā nekad nav garlaicīgi. Mēs ejam uz dejām, pārrunā­jam izlasītās grāmatas, apmeklējam teātrus un koncertus, dodamies pārgājienos. Viņš ir mans draugs!

— Un tu viņam?

Atceroties pēdējo tikšanos, Dace nosarka. Tik kvēli skūpsti liecina ne tikai par draudzību.

— Vai jūs nekad nestrīdaties?

— Tā kapitāli ne. Vienīgi par sīkumiem. Tu jau zini, kāds Pēteris ir mākoņstūmējs un fantazētājs. Kad es viņu velku no debesīm lejā uz zemi, viņš skaišas. Bet es ne­ņemu galvā. Ja viens jāj ar dzejas pegazu pa gaisu, ot­ram abām rokām jāturas pie zemes, citādi nebūs līdz­svara. Mamma arī tā domā.

Baiba bridi klusējot prātoja, kā šajā ziņā ir viņas ģi­menē, tad apmierināta konstatēja, ka abi ar vīru ir gan fantazētāji, gan reālisti, kā nu kuro reizi.

— Ko tu darītu manā vietā? — viņa pajautāja.

— Nezinu. Mūsmājās mēdza teikt: gudrākais piekāpjas.

— Tu domā, man jāatsakās no dziedāšanas? — Baiba bija pārsteigta.

— Nē, to gan ne. Es tavā vietā censtos Daumantu pār­liecināt, ka tev dziedāšana ir tikpat vajadzīga kā viņam zīmēšana. Baiba posās uz mājām.

— Jau pavēls, varbūt pārgulēsi pie manis? Izrunāsi­mies no sirds. Tik ilgi neesam tikušās.

— Nē, Daumants uztrauksies. Mums pašiem ar sevi jā­tiek skaidrībā.

*

— Kurtu biji? — Daumants nikni noprasīja, kad Baiba beidzot pārradās mājās.

— Pie meitenēm.

— Kādām meitenēm?

— Ansambļa. Pie Intas, Ingrīdas, Gunas, Ērikas.

— Tātad iesi uz «Blāzmu»? — Daumants dusmīgi ie­kliedzās.

— Protams. Tu drīksti un es ne?

— Ko es drīkstu?

— Iet uz mākslas studiju.

— Es eju mācīties, nodarboties ar mākslu, vai to tu saproti? Tas ir pavisam kas cits.

— Bet es eju dziedāt, tā arī ir māksla. Un pēc tam nāku godīgi mājās, nevis metu lielus līkumus, lai pava­dītu skaistas sievietes.

Daumants piesarka kā pļauku saņēmis.

— Kā tu zini?

Baiba neatbildēja, Ar pūlēm valdīdama asaras, viņa sāka klāt gultu.

— Kas nu šī par sievieti! Desmitās klases skuķis. Vi­ņai vienai bail, — Daumants pielaidīgā balsī taisnojās.

— Nu tad skrien ari citus vakarus pretim uz autobusa pieturu! Ej vien laimīgs, kaut tūlīt pat! Bet nebļauj, ja Tagils mani kādreiz atvedīs mājās; ar savu mašīnu,

— Baiba! Tas nu ir par traku!

Baiba klusēja. Nesen saimniece netālu no savas drau­dzenes mājas bija satikusi Daumantu kopā ar kādu mei­teni un tūlīt pasteidzās to pavēstīt Baibai: sak, redz, kādi tie vīrieši nelieši, nav vēl lāgā medusmēnesis pagājis, bet šis jau lakstojas ar citām. Velti saimniece gaidīja, ka jaunā sieva raudās. Viņa tad būtu pažēlojusi, pamācījusi, kā rīkoties, mierinājusi.

«Viņi kopā iet uz mākslas studiju,» Baiba šķietami vienaldzīgā balsī atteica.

«To es tev saku — sakur pirti, lai vēlāk pašai nav jā­kož pirkstos!»

«Nav jau par ko, saimniec.»

Naktī Daumantu pamodināja Baibas šņuksti.

— Nu, neraudi, piedod man, — viņš ņēmās sievu mie­rināt.

— Tu mani vairs nemīli.

— No kurienes tu to izrāvi?

— Ja mīl, tad uzticas. Bet tu netici. Man Tagils ir gluži vienaldzīgs.

— Es tik ļoti baidos tevi pazaudēt.

— Dumiķīti, — Baiba pagriezās pret vīru. — Es taču tevi mīlu.

Daumants skūpstīja sievas vaigus un acis, kas bija sāļas no asarām:

— Apsoli, nē, apzvēri — ja tu kādreiz iemīlēsi citu, tad nemānīsi mani, bet pateiksi godīgi, jā?

— Tas nekad nenotiks, — Baiba apgalvoja. — Nemū­žam!

Miers bija noslēgts.

Pēc raksturiem Baiba un Daumants bija ļoti dažādi. Baiba starp svešiem ļaudīm jūtas bikla, bija klusa, pa­cietīga, iejūtīga, centās vienmēr pakalpot, pažēlot, piedot. Darbabiedrenes to dažkārt izmantoja savtīgos nolūkos. Bet, ja kaut ko bija nodomājusi, ar lielu neatlaidību cen­tās to sasniegt, neņemdama vērā pat vīra aizliegumus.

Daumants turpretim bija nepastāvīgs, vieglprātīgs, straujš. Redzēdams netaisnību, viņš spēji uzliesmoja kā sauss salmu kūlis, dusmās pārsteidzās, sarunāja ļaunus vārdus, kurus vēlāk nožēloja.

Baiba, no darba mājās pārnākusi, ilgojās divatnes mī­ļuma, glāstu. Daumants līdzi atnesa visas sava ceha ķi­beles un priecīgos brīžus. Stāstīt un attēlot vīrs prata. Reizēm Baibai nācās skaļi smieties, reizēm uztraukties kopā ar Daumantu. Neklātienē viņa iepazina gandrīz vi­sus ceha jauniešus.

«Ar Leonu nu reiz ir cauri. Uz skolu neiet, darbā nav rādījies veselu nedēļu, — Daumants kādu vakaru teica Baibai.

— Varbūt slims, — Baiba satraucās.

— Dzer, komjaunatnes birojā nolēmām, lai iet prom uz paša vēlēšanos. Cik ilgi var ar tādu auklēties? Vēl ti­kai jādabū Miezes piekrišana, bet tas ir sīkums. Viņa dzērājus necieš ne acu galā.

Baiba platām acīm skatījās vīrā.

— Ko tu blenz? Viss pareizi, ar savu uzvedību viņš

maitā gaisu arī pārējiem.

— Leons taču ir tavs draugs. Abi vienā kursā mācījā­ties…

— Kas viņš man par draugu? Plencis…

— Kā jums nav kauna pamest biedru nelaimē? Vai kāds pie viņa ir uz mājām aizgājis, pajautājis, kādēļ viņš dzer. Varbūt aiz bēdām?

— Kas šim par bēdām! Sencis plosto un velk līdzi arī Leonu.

— Rausies augšā! Ejam.

— Uz kurieni?

— Pie Leona, protams.

Daumants negribīgi piecēlās no gultas un piegāja pie loga. Lielas lietus lāses sitās rūtīs. Vējš raustīja ābeļu zarus.

— Naivā, domā, tu pateiksi: «Leonīd, dzert nav labi, tas bojā veselību un nāk par sliktu ģimenei,» — un šis tūliņ sitīs roku pie krūtīm un apzvērēs: «Es nekad vairs…» Jāsmejas. Cik neesam lūgusies, draudējuši, prē­mijas noņēmuši, nekas nelīdz.