Zenta Ērgle: Nosargāt mīlestību

Mēness starus stīgo

Dzelmē dzidrajā,

It kā balsis mani

Turpu aicina… —

Baiba klusi dungoja.

«Uz kādu sapņu pili es aizvedīšu savu sievu?» Dau­mants prātoja. «Uz ūķi bēniņos, kur kaimiņu vecīši ga­diem ilgi glabājuši visādas grabažas. Vajadzēja palikt Rīgā un visu savest kārtībā. Bet nu jau ir par vēlu.»

*

Daumants pie savējiem ieradās vakariņu reizē.

— Kolosāli! Esmu izsalcis kā vilks!

— Nu, nu, vai tad tur, dienvidos, badā dzīvojāt? Nemaz tik izkāmējis neizskaties, — Māte nopētīja savu jaunāko.

— Neko lielu jau bļaut nevar. Jūra gan tur vienreizēja. Un daba pirmatnēja kā pirms tūkstoš gadiem. Man vesela kaudze skiču. Vēlāk parādīšu. Kā pie jums pa šo laiku?

— Normāli, — brālis atbildēja.

— Baibas senči neuzradās?

— Nē,

— Jāaizkāpj uz mūsu nākošo mītni. Jāpiekrāmējas. Vai tu, Krist, man nepiepalīdzētu?

— Var jau.

— Tu nevarētu pāris naktis pārgulēt Zanes is­tabā, — Daumants palūdza, kad abi bija izgājuši uz ielas — Kamēr mēs visu savedam kārtība.

— Kur tu biji agrāk? — Kristapa balss skanēja bargi, bet acīs mirdzēja smieklu uguntiņas.

— Saproti, nekādi nedabūjam biļetes — ne uz lidma­šīnu, ne vilcienu, — Daumants taisnojās.

Vecā saimniece, kūkumu uzmetusi, raka zemi,

— Ejiet vien augšā! — viņa uzsauca. Izmīdītās kāpnes čīkstēja.

— Vismaz neviens nemanīts nevarēs jūs pārsteigt, — Kristaps iesmējās. — Slēdz vaļā!

Daumanta plaukstā iegūla spoža atslēga.

— Nu, mīlīši! Tas gan ir pārsteigums.

Mēbeles viņš tūlīt pazina. Zēna gados viņu mājas bē­niņi bija apkārtējo nerātņu patvēruma vieta un klubs. Vecajā skapī starp kožu saēstajam drēbēm viņi slēpa paš­darinātus šaujamos, uz ļodzīgā galda ar apaļām, virpotām kājām sita trumpas. Nu galds izskatījās gluži kā jauns.

Pažobelē aiz aizkariem ieslēpušies guļvieta, krēsli, sen­laicīga etažere ar Daumanta grāmatām, te bija viss, kas dzīvei nepieciešams.

— Es esmu mēms! Pa kuru laiku jūs to paveicāt? Kā Baiba priecāsies! Es viņai nekā neteikšu. Tā būs jūsu kazu dāvana, viskolosālākā, kāda tikai var būt

*

Drebošu sirdi Baiba vēra sava dzīvokļa durvis. Patēvs skatījās televizoru un pat galvu nepagrieza uz viņas pusi. Māte rosījās pa virtuvi.

— Ak tad pārradies gan. Mēs jau sākām bažīties. Labi atpūties?

Tas bija redzams tāpat bez jautāšanas.

— Māt, man tev kas svarīgs sakāms. Mēs rīt sareģistrējamies.

Mātei saļodzījās kājas, un viņa smagi atkrita krēslā.

— Tā jau var sirdstrieku dabūt. Ar ko tad? Vai ar to gaisagrābsli Daumantu?

— Viņš nav nekāds gaisagrābslis, bet mans vīrs. Pati zini, cik ilgi mēs jau draudzējamies. Un es viņu mīlu.

— Krietna meita, neko teikt. Paslepšus, mātei aiz muguras.

— Tu biji prom, un pēc tam aizbraucām mēs.

— Vai esat padomājuši, kur dzīvosiet? Pie mums nav ko cerēt, Naikovskis to puisi neieredz ne acu galā.

— Daumants sarunājis istabiņu kādā personiskā mājā. Māt, lūdzu, nesaki patēvam nekā. Ka nesabojā mums kāzas. Viņš dusmās ātrs. — Baiba lūdzoši paskatījās uz māti.

Jaunākais brālis Rolands, no pagalma augšā uzsaukts, priecīgs metās lielajai māsai ap kaklu un tūlīt saka izjautāt par dienvidiem: vai tiesa, ka tur jūra tik silta kā vannā, ka apelsīni aug kokos kā āboli un vīnogas tur ēdot kartupeļu vietā?

Naikovskis, tēju dzerdams, klusībā salīdzināja māti un meitu. Pirmā izplūdusi, novītušu seju, kuru vairs nespēj apslēpt pat biezā smiņķa kārta, otra — kā ziedošs pavasaris.

Naktī, kad vīrs bija aizmidzis, māte klusām apsēdās uz Baibas dīvāna un apraudājās.

— Meitiņ, mīļo, kā mēs bez tevis? Varēji vēl pāris gadiņus padzīvot savā vaļā. Laulības dzīve nav nekāda izprieca: mūždien ēdiens, trauki, veļa, vīrs arī prasa, lai to appuišo, lai viņam danco apkārt. Tik vien sievietei ir tās brīvības kā līdz kāzām. Bet varbūt tu jau gaidi bērnu? — māte izbijusies iejautājās.

— Nē.

— Tad kādēļ tāda steiga ar precēšanos?

— Mēs mīlam viens otru un gribam būt kopā.

— Nu tad satiecieties, kas jums liedz? Vai nu tūliņ jā­precas?

— Es nevaru te dzīvot. Naikovskis mani..

— Zinu. Viņš kļuvis pavisam dulls. Nekā vairs pa prātam nevar izdarīt. — Māte atkal ieraudājās. — Tu aiziesi, es palikšu viena pati.

— Tev taču ir Rolandiņš.

— Puika pavisam izlaidies. Apsaukā mani tādiem pašiem vārdiem kā tēvs. Pat norāt es viņu vairs nedrīkstu, Naikovskis tūlīt metas starpā.

Baibai kļuva mātes žēl. Brīdi šņukstēja abas.

*

Pēdējo reizi Baiba uzkopa Naikovsku dzīvokli, tad sakravāja savas mantas. Veļa un pāris kleitas sagāja mātes vecajā koferī. Grāmatas sasēja sainī, Daumants vēlāk atnāks pakaļ. Tad viņa nomazgājās un apvilka balto skolas izlaiduma kleitu, kura nu noderēja ari par līgavas tērpu.

Baibai atsēžoties, vecā dīvāna atsperes žēli noskanēja. Viņa te vairs negulēs. Šodien sāksies jauna, laimīga dzīve, jau šodien, jau šodien! Un nekad viņa vairs nedzirdēs patēva sēcošo elpu un nejutīs mitrās, trīcošās rokas pieskārienu kailajam plecam, kas viņai uzdzina aukstus šermuļus.

Atskrēja Dace, atnesa līgavas plīvuru.

— Nāc, piemērīsim! Cik tu skaista! Vai zini, mēs ar Pēteri būsim tavi vedēji? Tev nav nekas pretī? Mana mamma saka, ka mēs esot par jauniem. Bet kas par to? Pusgadu es tomēr esmu vecāka par tevi. Ņem vērā, turpmāk tu vari nākt pie manis pēc padoma un palīdzības. Oficiāli — kā pie vedējmātes. Tu droši vien esi ļoti laimīga?

— Es nezinu. Tas ir kaut kas neizsakāms! Varbūt sapnis? . s ,

— Kur tie zēni aizkavējušies? Ka nenokavējam. Daumants un Pēteris ieradās svinīgi ģērbušies tumšos

uzvalkos un izturējās stīvi un nopietni.

— Braucam! Taksis lejā gaida.

Baiba atvadoties pēdējoreiz pārlaida skatu istabai, kur bija pavadīts viņas līdzšinējais mūžs, kur piedzīvots tik maz prieka, bet daudz bēdu. Viņa atvadījās no savas bērnības.

Uz neredzēšanos!

Svetlana puķainajā izlaiduma kleitā ar kailajiem pleciem sēdēja mašīnā blakus Mārcim un drebinājās.

— Tev auksti? — Mārcis nobremzēja mašīnu un gādīgi aplika ap meitenes pleciem savu žaketi. — Tūlīt ieslēgšu sildītāju. Nepaies ne divas stundas, kad būsim mājās.

«Mājās, mājās, mājās!» līksmi dūca mašīnas riteņi. Svetlanai galvā valdīja juceklis. Domas par slavas pilno nākotni cīnījās ar praktisko saprātu.

«Apmainīt basketbolu pret dzīvokli, to nu gan es no tevis, Sveta, negaidīju,» treneris Krūms bija teicis. «Par tevi interesējās meistarkomandas dublieru treneris. Tālākais atkarīgs no pašas. Ar laiku būtu ari dzīvoklis…»

Bet meistare Liepa un visas meitenes bija gluži pretējās domās: «Neesi muļķe, Sveta. Cik ilgi vēl sportosi, pašai savs dzīvoklis — tā ir liela veiksme.»

Svetlanai līdz šim nebija pat sava stūrīša, kur izraudāt bēdas. Bērnunams, internātskola, kopmītne — visur viņa atradusies citu acu priekšā, vienmēr kāds par viņu pasmējies, pazobojies, iztaujājis, izbāris, bīdījis un stūmis. Un nu viņa sēž blakus gandrīz svešam puisim un brauc uz mājām. Vai tās kļūs par viņas īstajām mājām, uz mūžu, vai būs tikai pagaidu miteklis? Ardievu skaistie sapņi par slavu, par tālām zemēm! Svetlanai pēkšņi kļuva pašai sevis tik žēl, ka asaras sāka ritēt pār vaigiem,