ZENTA ĒRGLE: Bez piecām minūtēm pieauguši

— Nemaz nezinu, vai vērts.

— Kas tā par valodu! Mūsu kritušo biedru dēļ un arī vēl dzīvo.

— Daudz kas izgaisis no atmiņas, — Kadiķis atrunājās.

— Sanāksim kopā, pa visiem atcerēsimies.

* * *

Iegrimis darbā, Reinis Kadiķis sākumā nedzirdēja kluso klauvējienu pie durvīm.

— Tu, Baibiņ? Cik jauki! — vecais vīrs no tiesas priecājās. — Varbūt vēlies tēju?

— Paldies, skolotāj, nevajag.

Roka, kas sniedza konfekšu trauku, viegli drebēja, bet acis raudzījās gluži jaunek­līgi, daudz priecīgāk nekā pirms operācijas.

— Es gribēju, man… — Baiba stostījās. — Skolotāj, vai jums nevajag ko palīdzēt?

Skolotājs uzmanīgāk paskatījās uz Baibu. Lielajās acīs viņš izlasīja gan neziņu,

gan lūgumu pēc palīdzības.

— Paldies, bērns. Krustmāte Milda katru dienu mani apciemo. Nemaz nezinu, kā bez viņas iztiktu.

— Tad jau gan. — Baiba piecēlās. — Es nu iešu.

— Nekur tevi nelaidīšu. Stāsti, kas uz sirds. Vai patēvs dara pāri?

— Nē, — Baiba papurināja galvu. — Skolotāj, es nezinu, kur mācīties tālāk. — Un viņa izstāstīja par savām šaubām. Kļuva vieglāk. — Kā jūs teiksiet, tā es darīšu.

Reinis Kadiķis krietnu brīdi klusēja. Ko lai viņš saka? Un vai viņam vispār ir tie­sības iejaukties šī piecpadsmitgadīgā bērna liktenī? Šuvēju skola pēc trim gadiem dotu ne vien vidējo izglītību, bet arī patstāvību, neatkarību no patēva un mātes. Bet ja nu izrādās, ka šuvējas amats meitenei nepatīk? Ir briesmīgi visu mūžu strādāt darbu, kurš nav sirdij tuvs. No otras puses, vidusskolā viņa varētu atlicināt vairāk laika iemīļo­tajai mūzikai, dziedāšanai, klavierspēlei.

— Profesionāli tehniskā skola, kuru tu pieminēji, ir viena no vislabākajām, — Ka­diķis turpināja iesākto domu skaļā balsī. — Zaudēt tu neko nezaudēsi. Un īsts talants vienmēr izlauzīs sev ceļu, ja vien būs stipra, neatlaidīga griba. Es zinu, tu ceri, ka es pateikšu, ko tev darīt. Bet man nav tādu tiesību. Mēs abi kopā varam pamatīgi apsvērt visus «par» un «pret», bet jāizšķiras būs tev pašai. Man kādreiz citas izejas nebija, kā pa dienu strādāt, bet vakaros un naktīs mācīties. Bet tagad jau nav vairs tie laiki.

— Paldies, skolotāj.

— Apdomā labi, nepārsteidzies. Un, ja vajadzīga mana palīdzība, nāc droši, ne­kautrējies.

Mājās, uzvilkusi veco rītakleitu, Baiba ķērās pie telpu uzpošanas. Viņa bija izšķī­rusies. Viegla un līksma, kā smagu nastu nometusi, meitene slaucīja putekļus no ie­nīstajām patēva antīkajām mēbelēm, dziedādama mazgāja grīdu.

Pie durvīm zvanīja.

— Irbes tēvs? — Baiba satrūkās. — Vai kaut kas noticis? Nāciet istabā!

Vecais operdziedātājs klusēdams apsēdās, izvilka sniegbaltu mutautu un noslau­cīja sasvīdušo seju.

— Ir gan noticis. Kāda apdāvināta meitene pametusi dziedāšanu un aizmirsusi par diviem veciem cilvēkiem, kuri viņu iemīlējuši. Māte katru dienu tevi piemin — kādēļ Baibiņa nenāk, vai tik viņa nav saslimusi. Šodien gadījās iet garām tavai mājai. Pēkšņi dzirdu — pazīstama balss, skan visa iela. Tad nu nolēmu tevi apraudzīt.

Baiba no kauna nevarēja parunāt ne vārda. Kā lai vecajam vīram pasaka, ka dziedāšanai krusts pāri, ka, ar savām rūpēm noņemdamās, viņa abus vecos cilvēkus pilnīgi piemirsusi?

— Es iestāšos skolā, kur māca šūt kleitas un mēteļus. Dziedāšanai vairs neatliks laika, — Baiba dziļi ievilka elpu un izgrūda.

— Tā gan nedari, — Irbe satrūkās. — Tiesa, tik plaša un spēcīga balss kā Žermē- nai Heinei-Vāgnerei, es domāju, tev nezin vai kādreiz būs, bet dzīvē notiek visādi brīnumi. Mūzika dara cilvēku garīgi bagātāku, paver viņam pavisam citu pasauli. Vai tu esi ieskatījusies mūziķa vai dziedātāja sejā, kad viņš, aizmirsis par ikdienu, ieiet vienīgi skaņdarbā? Kāda pārdzīvojumu gamma! Man reiz jaunībā bija izdevība vērot, kā slavenais krievu pianists Rubinšteins spēlē Bēthovena «Apasionātu». Viņa pirksti, seja, viss ķermenis priecājās, skuma, dzīvoja līdzi komponista mūzikai. Bet lielajā zālē un balkonos ļaudis sēdēja kā sastinguši vēl ilgi pēc tam, kad bija izskanējuši pē­dējie akordi.

Meitenei kļuva sevis tik žēl, ka asaras sariesās acīs. Neraudāt, tikai to vien ne.

— Es zinu, es visu saprotu, — viņa izmocīja un saspieda plaukstas tik cieši, ka pirksti kļuva balti.

— Nekā tu nezini. Šajā brīnumzemē tu esi ieskatījusies tikai pa durvju spraugu, nemaz necenšoties ieiet iekšā.

— Irbes tēv, vai es drīkstēšu atnākt pie jums pa svētdienām?

— Protams, bērns. Mums ar māti tu vienmēr būsi gaidīts ciemiņš. Un mīļākā skolniece.

* * *

Dace ilgi slēpa no kādreizējā klasesbiedra un labākā drauga Pētera savu nodomu iestāties šuvēju skolā. Uz ielas sastaptā Baiba nejauši atklāja draudzenes noslēpumu. Pēteris skriešus-metās pie Daces.

Kuplā Ērgļu ģimene pašreiz vakariņoja. Uz galda lielā bļodā kūpēja jaunie kar­tupeļi, bagātīgi ar krējumu aizdarītas, spīguļoja gurķu un tomātu ripiņas. Katram šķīvim blakus stāvēja glāze ar pienu.

— Pēter, — Dace nopriecājās, — tu atnāci īstajā laikā. Sēdies bariņā!

Iebildumi nelīdzēja. Pārējie saspiedās ciešāk, Dacei blakus novietoja virtuves

ķeblīti. Uz šķīvja uzlika kartupeļus ar salātiem.

— Vai kas noticis? — Dace bažīgi apjautājās, redzēdama, ka draugs negribīgi val­sta kumosu pa muti.

— Iziesim pastaigāties. Jāaprunājas.

— Kam šodien dežūra? — Dace pārlaida jaunākajiem brāļiem jautājošu skatu.

— Mums, — dvīņubrāļi Juris un Māris atsaucās.

— Tā lai viss būtu kārtībā — trauki nomazgāti, virtuve piekopta. Pārnākšu — pati pārbaudīšu.

Brīdi klusēdami abi soļoja pa ielu uz parka pusi. Ļaudis, cerēdami uz vakara vel­dzi, bija plaši atvēruši dzīvokļu logus. Bet ielas, uzkrājušas dienas svelmi, dvakoja asfalta un benzīna smārdu.

Pēteris gāja lieliem soļiem, lūpas sakniebis, acis aiz briļļu stikliem nikni zibsnī­dams.

— Tas tiesa, ka iesi prom no mūsu skolas?

— Tiesa.

— Vai tu maz apjēdz, ko dari? Ar tavām spējām un uzņēmību — uz arodeni! Neesi taču nekāda debilā.

— Tas jau izlemts. Vecāki ari piekrīt.

— Bet kā tad es… kā mēs bez tevis? Saki — kādiem vārdiem lai tevi pārliecinu, ka dari nepareizi? — Pēteris bija gatavs vai apraudāties, iedomājoties, ka Dace nebūs viņam līdzās, ka nevarēs ar viņu ik dienas parunāties.

— Astoņus gadus mēs sēdējām vienā solā. Nekas nespēja izjaukt mūsu draudzī­bu, ne klasesbiedru zobgalības, ne… Un es tā cerēju, ka mēs abi reizē beigsim skolu, abi iestāsimies augstskolā un pēc tam… — Pēteris apklusa, tā arī nepateicis, kas būs pēc tam. — Kā tu drīkstēji izlemt bez manis?

Kirova parkā tuvāko kvartālu iedzīvotāji, izbēguši no svelmes piekarsētajām telpām, baudīja vakara atelpu. Liepu ziedu medainā smarža lika atcerēties lauku plašumu, rasainu pļavu, upes līci ar baltām ūdensrozēm. Krēsloja. Ļeņina iela dega reklāmu ugunīs.

Zem Bastejkalna kokiem Pēteris saņēma Daces roku. Brīdi abi vēroja kanāla strūklaku, kas šķieda krāsainas ūdens šaltis.

— Nedusmojies vairs?

— Ir grūti mīlēt to, ko neredz acis, — Pēteris citēja Raiņa vārdus.

— No tavas mājas līdz manai desmit minūtes. Satiksimies, cik bieži vien paši gribēsim. Tu lasīsi man savus jaunākos dzejoļus. Svētdienās dosimies pārgājienos.