ZENTA ĒRGLE: Bez piecām minūtēm pieauguši

— Ar šodienu adatiņa būs arī jūsu rokās, — direktore uzrunāja jaunos audzēk­ņus. — Svarīgi, cik čaklās rokās tā nonāks. Jūs esat izvēlējušies skaistu profesiju — padarīt cilvēkus glītākus. Labs apģērbs — tā ir liela lieta, tas dod valkātājam pašapzi­ņu, piešķir staltāku gaitu, apslēpj auguma trūkumus. Trīs gadus šī skola būs jūsu otrās mājas. Mēs nesolām vieglas dienas. Nāksies daudz strādāt un pūlēties, lai apgū­tu gan arodu, gan vidusskolas kursu un vēl pagūtu piedalīties daudzajos sabiedriska­jos pasākumos.

Jūtīgai Svētai, dzirdot vārdu «mājas», acīs sariesās asaras. Viņa tik ļoti ilgojās pēc savām mājām. Izņēmusi kabatlakatiņu, viņa sparīgi izšņauca degunu.

— Jocīgā! — Dēzija izbrīnījās. Pagrūdusi kursabiedrenes, viņa izspraucās pirmajā rindā.

Septītās uzvalku grupas zēni smīnīgi vēroja notiekošo. Daumantam blakus stāvēja Toms Sūna, slaiks, sievišķīgi skaists puisis, ģērbies nevainojami pašūtā uz­valkā. Dēzija ar savām apaļajām acim un gaišajām matu cirtām tūlīt pievērsa zēnu uzmanību.

— Baigais eņģelītis, vai ne? — Toms piebikstīja Daumantam.

— Kura?

— Tā ar uzrauto snīpīti.

— Nav mans tips.

— Viņējā ir tā ar bizi, — sika auguma sarkanmatis pazobojās. — Es pats redzē­ju — abi kā mīlnieki gāja, rociņās saķērušies.

— Pa zobiem negribi? — Daumants piesolīja.

Sarkanmatis apklusa.

Mainījās apsveicēji no ražošanas apvienībām «Dzimtene», «Rīgas tērpi», kād­reizējie audzēkņi.

— Mūsu apvienības sešus tūkstošus lielā strādnieku saime apģērbj visus, sākot ar zīdaini un beidzot ar sirmgalvi. Mēs ļoti gaidām jūsu jaunās rokas. Vēlam panāku­mus mācībās, labu veselību.

— Beidz liet, tantiņ. Veči, aizlaižam uz Ķīsīti nopeldēties, — Toms čukstēja. — Man tur motorene.

Pāri krāšņajam rudens ziedu kalnam, ar kuru apsveicēji un audzēkņi bija ap­krāvuši prezidija galdu, direktore Vija Čoldere skatījās jaunajos un smaidīja savu

laipno smaidu. Bet sirds viņai bija nemierīga. Kādi būs šie divsimt četrdesmit jaunie? Vai grupās izveidosies ciešs, vienots kolektīvs? Viens vienīgs darvas piliens var sabo­jāt veselu mucu medus. To pašu var padarit delverīgs, slinks, izlaists audzēknis.

Daumants ar acīm sameklēja Baibu un pamāja viņai ar roku.

Baiba atsmaidīja pretī.

Pēc svinīgā akta visi devās nolikt ziedus pie Ļeņina pieminekļa. Pa priekšu soļoja bundzinieces, tad karognesēji, audzinātāji, beidzot septiņsimt skolēnu lielā kolonna, plecu pie pleca, vienotā solī. Ļaudis uz ielām apstājās, draudzīgi smaidīja un māja ar rokām.

Pensionētais skolotājs Reinis Kadiķis slimīgi pārdzīvoja šo pirmo septembri. Četrdesmit gadus tā viņam bija bijusi pati priecīgākā diena, un nu — viens, aizmirsts, pamests.

— Kā tu domā, Milda, vai viņi atnāks?

— Atnāks, kur šie paliks. Ne jau visi, protams.

— Vai cepumu pietiks? Un kur viņi visi sasēdīsies? — Reinis Kadiķis bažījās.

— Liecies gultā, atpūties. Ātrāk par pievakari tikpat jau nebūs, — Milda rājās.

Pirmās atnāca Baiba un Dace.

— Mēs tā agrāk. Skolotāj, vai jums nevajag ko palīdzēt?

— Man jau krustmāte Milda te ievedusi tādu kārtību, ka es bez viņas neko ne­spēju atrast.

Pēc tam sabruka visi vienā reizē, itin kā iepriekš norunājuši.

— Čau, Imant!

— Daumant, vecais čali, kur tu biji noziedējis? Vienā skolā ar Baibu, tu saki? Klārs. Man nevajag vārdu, es varu tikai klusēt.

— Slavenā astotā «b», piedodiet, devītā «b» klase! Mūsu vidū ir atkritēji. Par klāt­esošajiem, — Arnis zīmīgi paskatījās uz Baibu, Daci un Daumantu, — es, protams, nerunāju. Lai viņi paši taisnojas. Profesors aiztinies uz matemātiķu skolu, klusītiņām, nevienam nebilstot ne vārda. Mūsējā skola šim esot par vieglu, vai jūs to varat sa­prast? Bet vistrakāko numuru nostrādājis Klāvs. Pēteri, nolasi!

Pēteris sakārtoja brilles, izvilka no kabatas vēstuli.

«Lēdijas un džentlmeņi!

Kad iedomājos, ka jūs visi pirmajā septembrī atkal būsiet kopā, es varētu kaukt kā sentimentāla jaunkundze lubu romānā, tā gribas būt ar jums. Šo vēstuli rakstu no kopmītnes 20. stāva. Te tagad uz trim gadiem būs manas mājas. Mans istabas biedrs uzbeks Rahims no Taškentas vēl nav ieradies.

Senčiem nekā neteicu, aizņēmos naudu no laba paziņas un aizbraucu likt eksā­menus Maskavas cirka un estrādes skolā. Konkurss bija baigais — viens pret trīs­desmit. Citi gadiem ilgi trenējušies, ar saviem numuriem jau uzstājušies. Kad ieraudzīju visu to baru, man, goda vārds, sāka celi trīcēt.

Komisijā kādas desmit slavenības, visi bargiem ģīmjiem, gāž cauri bez žēlastības. Man piedevām tā krievu mēle lāgā nelokās. Kas būs — būs, es nodomāju, uzģērbu klauna tērpu, to, kas man bija mugurā toreiz karnevālā, nostājos uz rokām un tā iesoļoju zālē. Izvelku vienam no deguna olu, citam no ausīm cigarešu paciņu. Sākumā šie neko, bet vēlāk sāka smieties. Vārdu sakot, man velnišķīgi paveicās.

Senči gan nepavisam nebija apmierināti. Ilgi nācās viņus pielauzt. Palīdzēja tēva draugs, kādreizējais klauns Roberts.

Un tā nu es esmu šeit — un visa Maskava man pie kājām. Vakaros, kad iedegas ugunis, tāds paskats, itin kā lejā būtu noklāts zvaigžņu paklājs.»

— Cik dzejiski! Es mirstu aiz sajūsmas.

— Lūdzu, skolotāj, ātrāk ožamo spirtu, Imantam ģībonis. No skaudības.

— Kad jūs vienreiz kļūsiet prātīgāki? — Kadiķis jutās laimīgs, atkal atrazdamies savējo vidū.

«Klāvs būs cirka mākslinieks, Pēteris — literāts, Profesors — ķīmiķis, tāpat kā viņa tēvs, Marga — mediķe… Bet es vienkāršs drēbnieks, tā sakot, strādnieku šķira,» prātoja Daumants. «Talantīgais jaunais gleznotājs Daumants Pētersons — tas skanē­tu pavisam citādi nekā, teiksim, tas čalis šancē kādā ateljē par drēbnieku.»

Daumants klusēdams skatījās uz bijušajiem klasesbiedriem, un viņā itin kā cīnījās divas būtnes. Galvenais taču nav nosaukumā, bet darbā. Labs drēbnieks ir vairāk vērts nekā slikts mākslinieks, tas pat kretīnam skaidrs. Bet ja nu iznāk otrādi? Kādas muļ­ķības! Māksla nekur neaizbēgs. Pašreiz pats galvenais — pēc iespējas ātrāk apgūt amatu un sākt pelnīt, lai palīdzētu mātei un Baibai. Pasaulē ir tūkstošiem dažādu amatu, šaubu velns nelika mieru, kur zvanīts, ka tieši drēbnieka amats būs īstais? Viņš taču to izvēlējās Baibas dēļ. Un ja pēc pāris gadiem šūšana būs līdz kaklam? Cik labi pārējiem, viņiem vēl trīs gadi nav jālauza galva.

Baiba un Dace, uz viena krēsla sasēdušās un apkampušās, lai nenokristu, smaidī­damas raudzījās uz pārējiem, kā vecākās māsas raugās uz jaunākajiem. Tiem turpinā­sies bezrūpīgie*»kolas gadi, bet viņām drīz sāksies darba dzīve. Izvēle bija notikusi.

***

— Labdien, skolotāj! Vai mani vēl atceraties?

— Jurāte! Kā gan es spētu aizmirst vienu no savām vislabākajām skolniecēm. Piesēdi tepat uz krēsla. Es tūliņ.

Nekas pa šiem gadiem nav mainījies. Tas pats izgulētais dīvāns, tie paši apdilušie krēsli un grāmatas — grāmatas plauktos gar sienām, uz galda un palodzes. Visur puķes. Nu jā, vakar taču bija pirmais septembris.

Kā viņi te kādreiz sēdēja tieši uz grīdas, kājas kā indiāņi sakrustojuši, dzēra tēju un strīdējās par literatūru! Ne jau par obligāto, kas skolas programmā, par jaunāko — par Belu, Ezeru, Skujiņu, Ziedoni, Vācieti, par to, vai mūsdienu dzejai ir jābūt sapro­tamai visiem vai tikai dažiem intelektuāļiem. Tieši šeit Jurāte nolēma kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Un rīkot tādus pašus literatūras vakarus. Ne skolā, bet mājās.