ZENTA ĒRGLE: Bez piecām minūtēm pieauguši

* * *

— Vai tev visas skrūves atgriezušās vaļā? — Daumants, uzzinājis par Baibas nodomu, sirdījās vēl vairāk nekā Pēteris. — Aptaurētā! Pamest mūziku, dziedāšanu un…

Paskatījies draudzenes asaru pilnajās acīs, viņš pēkšņi apklusa, jo saprata, kādēļ Baiba tā izlēmusi. Zēnu pārņēma dusmas par savu nespēju viņai palīdzēt. Būtu viņš vecāks, nopelnītu lielo rubli, visu atdotu Baibai, lai viņai nekā netrūktu, lai viņa varētu bez raizēm mācīties savu mūziku.

— Vēl jau neko nevar zināt, — Baiba pasmaidīja. — Rīt desmitos mēs ar Daci ejam iesniegt dokumentus. Var būt, ka mūs izšūpo.

— Ar tādu liecību un raksturojumu. Jāsmejas.

Nākošajā rītā Daumants, otrā ielas pusē stāvēdams, vēroja skolas ieeju. Slaida meitene zeltainām bizēm pār muguru viegli kā dejodama piegāja pie stiklotajām durvīm un, ne mirkli neprātodama, tās atvēra. Divi džinsoti skuķi brīdi pētīja metālā kalto skolas nosaukumu, tad, viena otru bīdīdama un bakstīdama, devās uz ieeju. Drukna meitene raibā kleitā ar tādas pašas krāsas lakatiņu ap galvu ilgi mīņājās pie durvīm, divas reizes aizgāja garām, nāca atpakaļ, līdz beidzot saņēma drosmi un at­vēra durvis.

— Skuķi vien, — Daumants pie sevis šķendējās. — Līdzko parādīsies kāds puisie- tis, es iešu tūlīt aiz viņa.

— Dēlī, pieskati mazuli! — salīkusi večiņa palūdza. — Es ieskriešu tepat bodē pēc tupeņiem.

Sīkais brīdi ar apaļām kā pogas acīm blenza nepazīstamajā sejā, tad laida vaļā lielo bļāvienu.

Tā tik vēl trūka! Pamanīs kāds paziņa, sāks ņirgt — boksa čempiņš piepelnās par bērnu aukli.

Ne lūgts, ne aicināts apkārt sastājās līdzjūtīgu sieviešu bariņš.

— Priekš papiņa tā kā būtu par jaunu.

Daumants nosarka.

— Iebāz mutē pupiņu! Pašūpo ratiņus, ko stāvi kā stabs! Bērns droši vien apsla­pinājies. — Kāda pašāva roku zem segas. — Nu, kā tad.

Ko nu iesākt? Sievas liks viņam pārtīt sīko uz ielas visu acu priekšā. Par laimi, parādījās tantiņa. Mazais apklusa, itin kā viņam būtu iebāzts korķis mutē.

— Paldiesiņ, dēlī! — Tantiņa novietoja iepirkumu somu tīkliņā zem ratiņiem. — Bodē tomēr lētāk, tirgū tie spekulanti plēš dzīvu ādu pār acīm.

Daumants metās pāri ielai skolā iekšā.

— Kur iesniegt dokumentus?

Sekretāre pārskatīja Daumanta papīrus.

— Būs jāieiet pie direktores aprunāties. Pagaidiet brītiņu koridorā, es pasaukšu.

Meitenes nāca un gāja. Kādēļ viņas nesauc pie direktores?

Parādījās puisis ar drānu uz rokas un centimetru mēru ap kaklu.

— Klau, vecīt, esi cilvēks, pasaki — kāda jūsu direktore? Tante uz goda vai…

Puisis samiedza acis kā uz smiešanos.

— Jauniņais, ja? Aicina uz kafiju, ja? Laikam liecība tā ne visai, ja?

Daumants klusēdams pamāja.

— Slikti, dēls, slikti. Dieva dēļ, nesāc tikai kaut ko liet. Direktorei acis kā lāzeri.

— Daumant Pēterson! — sekretāre, durvis pavērusi, sauca.

— Visu gaišu! — puisis pamāja ar galvu.

— Sēdieties! Latviešu valodā trijnieks, krievu arī, fizikā četri, zīmēšanā pieci, tas labi, darbmācībā — arī teicami, atzīmes nekādas spožās jums nav. Paskatīsimies rak­sturojumu.

Daumantu pārņēma trula vienaldzība. Viņš sāka pētīt pie sienām izliktos dip­lomus.

— Kādēļ jūs izvēlējāties tieši šo skolu? — Daumantā ieurbās zilo acu skatiens.

Daumantu varētu nosist, viņš neatzītos, ka dara to galvenokārt Baibas dēļ.

— Čaļi teica, pēc skolas beigšanas varot iesist lielo rubli.

— Tātad naudas dēļ?

— Un kas par to? Es jau netaisos zagt, bet godīgi nopelnīt pats savām rokām.

Direktore brīdi klusēja.

Neuzņems, izšūpos, — Daumants saduga.

— Ir profesijas, kur maksā vēl vairāk un jāmācās tikai viens gads. Kādēļ jums ne­pieciešams ātrāk pelnīt?

— Tādēļ, ka tēvs dzer, tādēļ, ka māte slimo un vairs nespēj strādāt, tādēļ, ka māsa ir vientuļā māte, tādēļ, ka dzīvoklim jumts brūk uz galvas! — Daumants to izkliedza vienā elpas vilcienā.

— Nomierinieties! — Direktores acis nu raudzījās laipni un saprotoši. — Tādu, kuriem ūdens smeļas mutē, ir krietni daudz. No katriem četriem gribētājiem varam uzņemt tikai vienu. Pēc nedēļas būs atbilde.

Daumants jutās kā no pirts iznācis.

Vestibilā pie uzņemto sarakstiem bija drūzma. Baiba Baltiņa, Dace Ērgle.

— Cik labi. Sēdēsim vienā solā, ja? Un vispār turēsimies kopā. — Abas meitenes cieši sadevās rokās.

Caurkritušie izlikās, ka viņiem tas tīrais sīkums.

— Nospļauties, iešu atpakaļ uz veco učeni. Mamma par varītēm gribēja iztaisīt no manis šuvēju, bet man tā šūšana pie viena gala vai pie otra.

Sīka meitene slepus norausa delnā asaras.

— Nebimbā, tev vēl visa dzīve priekšā.

Tā neapšaubāmi bija Daumanta balss. Baiba atskatījās.

— Ko tu te meklē?

— Vari mani apsveikt kā šīs skolas pirmā kursa audzēkni! — Daumants paspīdi- nāja baltos zobus.

— Neāksties!

— Goda vārds!

— Nu zini! — Tik noskaitušos Baibu Daumants nekad vēl nebija redzējis. — Kā tev nav kauna?Tads talants! Zīmēšanas skolotāja teica…

— Ne jau visi, kuri prot kaut cik jēdzīgi zīmēt, kļūst par māksliniekiem.

Brīdi abi klusēdami soļoja pa ielu. Baibai gribējās raudāt. Drauga nākotni viņa bija iztēlojusies skaidrāk nekā pašas — viņam jākļūst par slavenu mākslinieku. Par viņu rakstīs avīzēs: «Jauns, daudzsološs gleznotājs.» Ļaudis stāvēs rindā, lai iekļūtu viņa darbu izstādē. Droši vien Daumants viņu jau būs aizmirsis. Nē, viņi vienmēr būs draugi, dalīsies priekos un bēdās.

— Mani lietišķajos izšūpoja jau pirmajā piegājienā — kompozīcijā. Bija sanācis melnais tūkstotis. Izrādās, visu pērno ziemu skolā notikuši sagatavošanās kursi. Kur nu man ar tādiem specsagatavotiem sacensties.

Pār pilsētu klājās vasaras tveice.

— Nebozies, man jau tā garastāvoklis tūkstoš grādu zem nulles. Ar mammu nav labi, sūdzas par sāpēm mugurā, bet pie ārsta neiet. Tēvs atkal palaidis lielo plostu.

Baiba viegli paspieda viņa roku.

Piedevusi. Eh, dzīve, dzīvīte, cik tu tomēr esi skaista!

— Braucam uz Vecākiem izpeldēties!

— Braucam!

Šķita, ka visa Rīga sasvīdusi un iztvīkusi meklē glābiņu ūdenī. Jūra kā gādīga māte atsvaidzināja, noņēma nogurumu. Viņi peldējās, nira, šļakstināja viens otram virsū ūdeni, smējās.

— Ļauj, es atpīšu tavu bizi.

Baiba nolieca galvu uz ceļiem un nekā neatbildēja. Mati kā ruds lakats apņēma meitenes muguru un plecus. Daumanta elpa dedzināja viņas kaklu.

«Es mīlu tevi! Es mīlu tevi!» Daumantam gribējās izkliegt visai pasaulei.

— Tavi mati smaržo pēc ūdensrozēm, — viņš čukstēja.

Baiba klusēja. Viņai bija labi — tik labi kā vēl nekad mūžā. Apkārt skanēja smiekli, tranzistoru mūzika, spalgie kaiju kliedzieni. Jaunieši spēlēja volejbolu, bērni ūdens malā no slapjām smiltīm cēla pilis. Daumants un Baiba to nemanīja, itin kā kaut kāda siena tos norobežotu no citiem.

«Kādēļ man kopā ar viņu ir tik viegli?» Baiba domāja. «Tas ir pavisam citādi nekā ar Tagilu. Nav ne satraukuma, ne pretīgo trīsu, kas pārņem visu ķermeni.»

«Vai viņa nojauš par manām jūtām?» Daumants vēroja, kā viegls vējiņš kustina meitenes matus. «Ko viņa pašreiz domā? Vai par Tagilu?»