POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Mēlija gavilēja. Viņas sīko sejiņu apņēma melns lakatiņš, pārsegdams gaišo, rūpīgi sasukāto matu cekulu.

— Tatāvs veica planējošo lidojumu, tas tik bija skats! — meitenīte iesaucās. — Viņš kā lode aizlidoja pāri Pekē sētas dzeloņdrātīm. Nudien! Zigona tēvam tas bija kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm . ..

— Vai vecajam vīram nekas nenotika? — apjautājās Gabijs.

— Nekas, tikai saplīsa divi duči pudeļu, un viņš ir briesmīgi noskaities.

— Rītvakar aiznesīsim viņam piecus dučus, — nolēma Ma­riona. — Aiz noliktavu vecajiem vagoniem vienā bedrē ir pu­deļu, cik tik vajag. Neviens to nezina . . .

Tatāvam bija dziļa brūce zem kreisā ceļa, bikšu dibenu klāja dzeltenīgu dubļu kārta.

— Sasodīta būšana, sasodīta būšana! — murmināja Tatāvs, tīri apjucis.

Viņš skumīgi pasniedza riteni Fernānam, bet pārējie drūz­mējās ap Zidoru, aplūkodami zirgu bez galvas.

Fifija, Marionas mīļākais suns, neuzticīgi apošņāja kartona rumpi un pelēkos, rētām klātos zirga sānus.

— Šoreiz skats ir pavisam bēdīgs, — pieceldamies paziņoja samulsušais Gabijs. — Dakša ir pilnīgi nolūzusi. Abi zari pa­likuši pie riteņa. To tu esi labi nostrādājis, Tatāv!

Tatāvs šņaukādamies nodūra savu lielo, rudo galvu.

Katastrofa atstāja uz visiem nospiedošu iespaidu un lika uz brīdi pavisam apklust. Fernānam bija smaga sirds. Viņa zirgs! Otra tāda nebija visā Luviņjī. Mariona saudzīgi uzlika Fernānam roku uz pleca.

— Tavs tēvs varbūt mums zirgu salabos, — viņa klusu iemi­nējās. — Vēl šo reizi …

— Es nezinu, — atbildēja Fernāns, galvu nokāris. — Vai tu saproti, ko tas nozīmē, ja ir salauzta dakša? Tur vajadzīgs liels remonts.

Mazais Bonbons nāca atpakaļ no Cecīlijas ielas, liedams gau­žas asaras.

— Katru reizi tā! — viņš šņukstēja. — Salauž zirgu, un man no otrā brauciena nekas neiznāk …

Lielais Gabijs līdzjūtīgi noliecās pār komandas pastarīti.

— Neraudi, Bonbon! — viņš nomākts mierināja.* — Nākošo reizi tev pienāksies divu braucienu vietā trīs.

— Jā-ā-ā …, bet tādas nākošās reizes nemaz vairs ne­būs, — aizsmacis izdvesa Bonbons. — Zirgs ir pušu. Divos gabalos.

Tatāvs bija satriekts un stāvēja, ierāvis galvu plecos.

— Kad es pamanīju no kreisās puses braucam veco Zigonu, es strauji nobremzēju, — viņš bezcerīgi skaidroja. — Kurš katrs tā būtu darījis.

— Nu jā! Tu nobremzēji un saskrējies, tas bija liktenīgi, — zobojās Gabijs. — Nevajadzēja taču bremzēt, mazulīt!

Visi bērni sāka smieties, izņemot Marionu un Fernānu. Fer- nāns paņēma vienā rokā riteni, otrā stūri un lēnām devās 11/ Duēnu mājas pusi, vilkdams līdzi zirgu bez galvas. Citi sekoja pa gabalu un, rokas kabatās sabāzuši, pārsprieda notikušo.

Atskaitot šos desmit bērnus un dažus nosalušus kaķus, kas ložņāja no vienām durvīm pie otrām, Mazo Nabagu ielā šajā miglainajā pēcpusdienā neviena nebija. Visi vīrieši bija vai nu uz sliežu ceļiem, vai noliktavās, pārmijnieku būdās vai darbnīcās. Sievietes uzkopa bagātnieku dzīvokļus Jaunajā kvartālā vai ap­staigāja ceturtdienas tirgu, kas ik nedēļas notika Stacijas lau­kumā līdz pašam vakaram.

Fernāns rūpīgi pieslēja zirgu pie dārziņa žoga un atgriezās pie draugiem.

— Es to pagaidām atstāju tur, — viņš sacīja. — Tad tēvs, mājās nākdams, tūlīt ieraudzīs. Ja vien būs iespējams dakšu sa­labot, viņš tūlīt ķersies pie darba.

— Ko lai tagad sadara? — jautāja Zidors pārējiem. — Pulk­stenis ir tikai četri.

— Mēs varētu aiziet uz tirgu, — ieteicās Gabijs. — Es lab­prāt kaut ko uzkostu …

Visi pagriezās pret Marionu, kas bija komandas mantzine. Meitene sāka rakņāties pa kabatām savā mazajā mētelīti, kas bija pāršūts no veciem vīriešu svārkiem. Pelēkie svārciņi zem mētelīša bija īsiņi kā baletdejotājai, no svārku apakšas rēgojās Marionas garās kājas, tievas un taisnas kā spieķi.

— Mums iznāk katram tieši pa vienai «poļu kūkai», — viņa sacīja, naudu skaitīdama. — Gan tikai tādā gadījumā, ja Mašerela kundze nepieprasa savus divdesmit frankus no pagājušās reizes …

— Gluži vienkārši jāsūta pie viņas kāds cits, — deva pa­domu Gabijs. — Mašerela kundze nepazīst nēģerēnu — viņš ne­kad līdz tam stūrim neaizklīst… Ej, Krikē, mēs tevi gaidīsim stacijas priekšā.

Nēģerēns, priecīgs par uzdevumu, devās prom pa Sabiedroto ielu, dancinādams naudu saujā.

Mašerela maiznīcā no vecām kūkām tika gatavots pudiņam līdzīgs cepums, ļoti melns un lipīgs. Viena šķēle šā cepuma maksāja desmit franku. Tās bija slavenās «poļu kūkas». Dārgas jau nu gan, bet šī pārsaldinātā barība nogūlās kuņģī kā svins un apslāpēja ēstgribu līdz pat pusdienas laikam.

Gabija komanda lēnām soļoja pāri Atbrīvošanas lauku­mam — sadzeltējušam mauriņam ar noplukušu dzīvžogu. Pa priekšu gāja Gabijs ar Zidoru un Huanu Spānieti, tad nāca Ta­tāvs, Fernāns un mazais Bonbons, kas sirdīgi vilkās nopakaļ, klausīdamies, kā lielais brālis jau ceturto reizi stāsta par savu ne­laimīgo braucienu. Pēdējās nāca palēkdamās visas trīs meite­nes, smaidīgas kā vienmēr, kaut arī drēgnā diena, krēslai tuvo­joties, bija pavisam sadrūmusi.

Fifija apskraidīja visus, gaidīdama glāstu vai laipnu vārdu. Tas bija mazs, iedzeltens šunelis. Viduklis tam bija kā kurtam, bet aste tieva un gara kā žurkai. Tāpat kā visus citus suņus, Ma­riona to bija atradusi aiz sakņu dārzu īpašnieku kvartāla — aiz Luviņjī ciemata, kā to mēdza saukt Luviņjī Šķirotavas iedzīvotāji. Aiz sakņu dārziem, kādreizējo dīķu vietā, bija saaudzis vesels biezoknis. Tur visi apkārtnes ļaudis, pat parīzieši, pameta savus slimos, sakropļotos, mirstošos suņus. Mariona tos pievāca, nebai­dīdamās no viņu slimībām un ievainojumiem. Rūpīgi un prasmīgi kopdama, meitene tos izārstēja un pēc tam sameklēja tiem jaunus saimniekus starp vecpilsētas dzelzceļniekiem. Mariona savus su­ņus nekad neaizdeva projām, tos neapmācījusi. Izdziedētie dzīv­nieki viņai sirsnīgi pieķērās un paklausīja viņas savdabīgajam svilpienam, kuru tie nekad neaizmirsa.

Var teikt, ka vismaz puse no vietējo iedzīvotāju suņiem bija gājuši caur šīs meitenes rokām. Vajadzēja viņai tikai parādīties Bakhusa priekšpilsētā, un tūliņ salasījās vesels bars suņu, kas

lēkāja kā negudri aiz prieka par viņas iera­šanos. Marionas kopšanā parasti bija vis­maz ap divpadsmit suņu vienā laikā. Viņa tos baroja ar sakaltušām garozām un dažā­diem atkritumiem, kurus sadabūja no vietē­jiem pārtikas tirgotājiem. Savu noplukušo klibiķu saimi viņa bija novietojusi vistālā­kajā dārza stūrī ziepju kastēs, kas, kopā saliktas, drusku atgādināja trušu mitekli. Fabēra kundze, Marionas māte, gan kratīja galvu un reizēm pacēla skatu uz debesīm, tomēr neko neiebilda pret šo pazemīgo lab­darību.

Bērni bija nonākuši līdz laukuma stūrim. Gabijs pagriezās atpakaļ un pamirkšķināja pārējiem:

— Tur ir Rublo! — viņš sauca. — Es jau no šejienes dzirdu …

Bērni pielika soli. Mazais ceturtdienas tirdziņš aizņēma visu laukumu, kā arī daļu no stacijas teritorijas un Sabiedroto ielas.

Pievakare bija miglaina, un daudzi tir­gotāji bija aizdedzinājuši acetilēna lampas.

Balti un zeltaini gaismas kūļi aplēja kustīgo pūli ar tādu ka gadatirgus spožumu. No tuvējiem sliežu ceļiem nepārtraukti at­skanēja manevrējošo lokomotīvju svilpieni. Garām stacijai rei­zēm aizdimdināja ātrvilciens ar 90 kilometru ātrumu stundā, un visa pilsētiņa klusām nodunēja.