POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Mariona un Fernāns, drusku satraukti, klusēdami saskatījās. Sajūsma bija pēkšņi izgaisusi. Viņiem bija gan atkal zirgs, bet Duēna stāsts visu prieku sābojāja. Duēns redzēja apmulsumu dēla sejā, bet saprata to aplam.

— Nūjā, — viņš norūca. — Nemaz nevajadzēja tev to stās­tīt, tu tagad sāksi nez ko gudrot. Dēliņ, iegaumē labi, — tavs zirgs nav tā vērts. Viņš nav nekā vērts!… It nekā!

— Zirgs ir mans, — iekaisis atbildēja Fernāns. — Es to ne­pārdošu ne par desmit, ne divdesmit tūkstošiem. Kaut vai katru dienu šis trakais cilvēks skraidītu man pakaļ!

Protams, Fernāns brauca pirmais, straujā gaitā, pārbaudī­dams jaunās dakšas izturību.

— Tā tik drīz nelūzīs, — viņš apmierināts noteica, kāpdams atpakaļ kalnā no Melnās Govs ceļa. — Zirgs nekad nav ripojis labāk kā tagad …

Laiks noskaidrojās, pie miglainajām debesīm parādījās saule. Ātri tika noteikta nobraucienu kārtība, un sākās jautrā vi­zināšanās. Gabijs, kaut arī bija svētdienas drānās, brauca ļoti pārdroši un divas reizes pēc kārtas pārspēja pats savu rekordu. Bonbons nobrauca trīs reizes, kā bija apsolīts. Meitenes drāzās lejā pa nogāzi kā negudras — mati vien plīvoja. No visiem Mazo Nabagu ielas logiem raudzījās gan saniknotas, gan smaidīgas se­jas. Apdraudētie garāmgājēji steigšus lēca atpakaļ uz šauro ietvi. Braucēja virzienā lidoja gan lamu, gan uzmundrinājuma vārdi.

— Drāz vaļā! — kliedza bērni, kas bija nostājušies pakāpj- veidīgi gar visu nogāzi.

Un Tatāvs drāza vaļā ar savu pārsieto celi, tikai papēži si­tās pret bruģi, lai drusku iegrožotu bezgalvainā zirga skrējienu. Mariona drāza vaļā, smiedamās pilnā kaklā. Melnais lakatiņš bija atraisījies, un pie Cecīlijas ielas stūra tas noslaucīja degunu pelēkajam «Moderno saldētavu» zirgam, kas bija tikko piebrau­cis. Kučieris, sēdēdams uz augstā, baltā divriča, neganti kliedza. Bezgalvainais zirgs, nonākot līdz pauguram, cēlās pakaļkājās, dažreiz atrāvās no zemes ar visiem trim riteņiem reizē un bez žēlastības svieda savu jātnieku uz dzelzceļa uzbēruma.

Vēlu vakarā Mazo Nabagu iela bija svētdienīgu gājēju pilna. Ļaudis nāca mājās no kafejnīcām, kino vai futbola laukuma Lu­viņjī ciematā. Fernāns pirmais pamanīja divus svešiniekus lie­lām galvām. Pēc izskata abi ļoti atšķīrās no šejieniešiem. Viņi jau vairākas reizes bija aizstaigājuši pa ielas kreiso pusi līdz Melnās Govs ceļam, nemaz neinteresēdamies par bezgalvainā zirga trauksmaino auļošanu. Dzīvi sarunādamies, abi smējās, un neviens nepiegrieza vērību šiem garāmgājējiem, kas ne ar ko ne­saistīja uzmanību, ja neskaita ar pelēkām trušādiņām oderētās vēja blūzes. Pēc pēdējā nobrauciena Fernāns ievēroja, ka viņi ir nostājušies uz ietves ielas labajā pusē pie Marionas dārza žoga. Puse no komandas bija salasījusies apakšā, sagaidot braucējus jūsmīgiem saucieniem, bet divi nekustīgi cilvēki, īgni klusēdami, vēroja bērnus.

— Šim vakaram pietiks! — atjēdzies no sajūsmas, nolēma Fernāns, kāpdams no zirga.

Arī Mariona bija ievērojusi abus vīriešus. Ar galvas mājienu viņa brīdināja lielos zēnus, un Gabijs apklusināja protesta sau­cienus. Visi desmit bērni gāja līdz Duēna mājai kopā, cieši sastā­jušies apkārt Fernānam, kas stūma zirgu bez galvas. Ar Marionas un Gabija palīdzību viņš novietoja zirgu atpakaļ virtuvē. Duēns, kas bija apāvis rīta kurpes un nosēdies plīts priekšā, ar labpatiku noraudzījās bērnos.

— Kā rikšoja? — viņš laipni apvaicājās.

— Pat jauns būdams tas neskrietu labāk, — atbildēja Fer­nāns.

Pēc brītiņa viņš ieteicās:

— Viss būtu labi, tikai tādi savādi cilvēki jau krietnu brīdi grozās mums apkārt. Man tas nepatīk …

Duēns nolika pīpi:

— Kādi cilvēki?

— Nāc paskaties, — Fernāns aicināja, uzmanīgi pavērdams durvis nelielā spraugā.

Duēns pienāca pie durvīm un palūkojās ārā. Bija jau satumsis. Kustība Mazo Nabagu ielā bija aprimusi. Mazajā kafejnīcā viens otrs vēl gāja iekšā un nāca ārā, bet citur iela bija tukša. Abi vī­rieši kažokādu vēja blūzēs lēnām soļoja pa ielas pretējo pusi. Viņi pagāja garām mājai, nepagriežot galvas. Duēns lēnām aizvēra durvis.

— Desmit tūkstošus franku par zirgu bez galvas! — viņš rūca, nosēzdamies atpakaļ krēslā. — Kas tā par kombināciju? Ir gan cilvēki ar trakām iedomām …

— Vai tu pazini? Tas ir tas pats vakarējais? — jautāja Fer­nāns.

— Nezinu, iespējams, ka tas bija lielākais, bet īsti pārliecināts neesmu. Ir jau pārāk tumšs, lai varētu skaidri saskatīt. Lai nu kā, — ja kāds jums uzmāksies, tūlīt pasakiet. Tu, Gabij, brīdini savu tēvu .. .Nevar ļaut šiem vazaņķiem jūs apstrādāt.

— Viņi var iedzīvoties nepatikšanās, — smējās Mariona.

Svešinieki uzsāka sarunas ar bērniem nākošajā otrdienā.

Pulkstenis bija jau gandrīz pieci, bet vakarpusē vēl gaišs. Mā­koņainās debesis kvēloja norietošās saules staros, metot maigi sārtu gaismas atspīdumu pār Mazo Nabagu ielu.

Puse no komandas kopā ar lielo Gabiju bija palikuši Duēnu mājas priekšā, pārējie gaidīja uz Melnās Govs ceļa, kliedzot aiz satraukuma katru reizi, kad zirgs parādījās ceļa līkumā. Mazais Bonbons kā parasti stāvēja savā postenī Cecīlijas ielas stūrī. Zi­dors nupat kā brauca pa otram lāgam. Viņš šķērsoja ielu krus- i tojumu pilnā gaitā, kviekdams kā aizkauts sivēns. Pagāja trīs

minūtes, bet neviens nenāca. Zidors neatgriezās.

— Ko viņš tur ķēpājas? — pukojās Huans Spānietis, kas ar nepacietību gaidīja savu kārtu.

Divas dienas bija pagājušas mierīgi, un Gabijs vairs pat ne­iedomājās par Duēna kunga piedzīvojumu. Nu viņš pēkšņi at­tapās:

— Nāciet! — Gabijs uzsauca pārējiem. — Ātri! …

Bērni skriešus metās lejā. Fernāns, Zidors un visas trīs mei­tenes nikni strīdējās ar abiem svešiniekiem. Viens no viņiem bija satvēris zirga stūri un spēcīgiem rāvieniem centās aizvilkt to prom, bet Berta un Mariona bija cieši ieķērušās labajā ritenī, Zi­dors un Fernāns — kreisajā, Mēlija — pakaļkāju stumbeņos. Visi pieci kliedza, cik jaudas, viņiem palīdzēja Marionas divpadsmit suņi, kas riedami bija saskrējuši pie dārza žoga. Vīrietis, ierau­dzījis parādāmies papildspēkus, izlaida stūri no rokām.

— Viņi grib pirkt mūsu zirgu! — sauca Fernāns Gabijam. — Bet mēs negribam pārdot…

— Desmittūkstoš franku! — iesaucās augumā garākais. Tas taču nav nieks, par to naudu jūs varēsiet nopirkt jaunu

:irgu ar pedāļiem, galvu un visu citu!

— Nieki! — atcirta Gabijs. — Tādus zirgus vairs netaisa au vairākus gadus. Tas ir Fernāna zirgs, un mums, pārējiem, tā irī ir vienīgā rotaļlieta. Tā nav samaksājama …

— Vai dzirdi, Pepē? — vīrietis ņirgājās, pagriezdamies )ret savu draugu. — Tiem ir cieti pauri…

Otrais lēnām atpogāja jaku un izvilka biezu naudas maku.

— Pietiks blēņoties! — viņš draudīgi sacīja. — Te ir nauda, jemiet un taisieties ka tiekat. Mums ir vajadzīgs zirgs.

— Jūs to nedabūsiet! — apņēmīgi atbildēja Gabijs. Fernāns viegliņām pastūma zirgu un zagšus aizripināja to līdz fogam. Visi desmit bērni sastājās rindā gar ietvi, aizsargādami zirgu. Viņu gaišajās un melnīgsnējās sejās atspīdēja rieta blāzma. A.bu svešinieku tumšie, smagie, stūrainie augumi, stāvot pret gaismu, asi iezīmējās uz zālēm apaugušā dzelzceļa uzbēruma fona. Pekē klajuma galā sarūsējusī Melnā Govs noraudzījās šajā neparastajā ainā.