F. POLS M.KORNBLŪTS: KOSMOSA TIRGOŅI

KOSMOSA TIRGOŅI

F. POLS M.KORNBLŪTS

fantastikas pasaulē

Torīt ģērbdamies, es domās pār­cilāju garu statistikas skaitļu rindu, visu noklusējamo un pār­spīlējamo — visu to, ko viņi vēlējās dzirdēt manā pārskatā. Mana no­daļa — Ražošanas sektors — bija ļoti cie­tusi darbinieku biežās mainīšanās un slimo­šanas dēļ, bet darbs neveicas, ja nav cilvēku, kas strādā. Tomēr bija maz ticams, ka valde to uzskatīs par attaisnojošu iemeslu.

Es ieberzēju seju ar depilatorajām ziepēm un pabāzu zem strūkliņas, kas lēnām tecēja no saldūdens krāna. Tā, protams, bija izšķēr­dība, bet es taču maksāju nodokļus, turklāt no sālsūdens man iekaisa sejas āda. Vēl ne­biju noskalojis pēdējo ziepjaino bārdas ru­gāju, kad ūdens strūkliņa apsīka. Klusi lādē­damies, pabeidzu skaloties sālsūdenī. Pēdējā laikā tā atgadījās visai bieži; daži te vainoja «konsu» sabotierus. Visā Ņujorkas Ūdens ap­gādes korporācijā tika pārbaudīta pilsoņu lojalitāte, tomēr līdz šim no tā labāk nebija kļuvis.

Uz brīdi manu uzmanību piesaistīja tele­vīzijas rīta ziņas uz ekrāna, kas atradās virs tualetes spoguļa. Prezidenta vakardienas runa, kadrs ar masīvo, sudraboto Venēras raķeti Arizonas smiltājos, nemieri Pa­namā … Tiklīdz skaņu lentē bija noskanējis stundas ceturkšņa signāls, es izslēdzu tele­vizoru.

Liekas, atkal nokavēšos. Tas, protams, nenoskaņos valdes vīrus man par labu.

Piecas minūtes es gan ietaupīju, uzvHk- dams to pašu vakardienas kreklu, lai neva­jadzētu pārlikt aproču pogas tīrajā, un atstā­dams neizdzertu brokastu sulu uz galda, kur tā sasils un saglumēs. Toties piecas minūtes aizkavējos, pūlēdamies sazvanīt Ketiju. Ne­viens nenāca pie telefona, un darbā es iera­dos ar nokavēšanos.

Par laimi — un tas bija nepieredzēts ga­dījums — arī pats Faulers Sokens nosebojās.

Faulers bija mūsu iestādē ieviesis paražu reizi nedēļā pirms darba sākuma uz piec­padsmit minūtēm sapulcināt valdes locekļus. Kantora darbiniekus un stenogrāfistes tas turēja pastāvīgā sasprindzinājumā, bet pašam Fauleram nekādas grūtības nesagādāja. Viņš tikpat katru rītu ieradās kantorī, un «rīts» viņam sākās līdz ar saules lēktu.

Bet torīt es vēl paspēju pirms sanāksmes paķert no galda sekretāres sastādīto pār­skatu. Kad Faulers Šokens ienāca, pieklājīgi atvainodamies par nosebošanos, es jau sēdēju savā vietā galda galā mierīgs un pašpārlie­cināts, kā jau Faulera Šokena darbiniekam pieklājas.

— Labrīt, — Faulers sveicināja, un mēs visi vienpadsmit tikpat idiotiski kā vienmēr nomurminājām atbildi. Viņš neapsēdās, bet, kājās stāvēdams, kādu minūti vai pat ilgāk vērīgi un tēvišķi noraudzījās uz mums. Tad kā vienas dienas tūrists lielpilsētā viņš cieši un jūsmīgi pārlūkoja visu telpu.

— Esmu bieži domājis par mūsu konfe­renču zāli, — viņš beidzot ierunājās, un arī mēs visi pārlaidām acis telpai. Tā nav ne liela, nedz arī maza, apmēram desmit reiz divpadsmit metru. Bet tā ir vēsa, labi apgais­mota un visai impozanti iekārtota. Gaisa re­gulēšanas ierīces veikli noslēptas aiz atjau­tīgi izveidotām frīzēm. Grīdsegas mīkstas un biezas. Visas mēbeles līdz pēdējam sīku­mam izgatavotas no īsta laba, dabiska koka.

Faulers Sokens turpināja:

— Mums ir jauka konferenču zāle, draugi. Tā arī jābūt, jo Faulera Sokena asociācija ir lielākā reklāmas aģentūra visā pilsētā. Mēs gadā nopelnām par veselu miljonu vairāk nekā pārējie. Un, — viņa skatiens atkal pār­slīdēja visiem klātesošajiem, — man liekas, jūs visi piekritīsiet, ka tas ir pūļu vērts. Sajā zālē laikam gan neatradīsies neviens, kuram nebūtu vismaz divistabu dzīvoklis. — Viņš pamirkšķināja man ar aci. — Pat vecpuišiem. Runājot par sevi, varu teikt: esmu iekārto­jies labi. Mana vasarnīca atrodas pie viena no lielākajiem Longailendas parkiem. Jar gadiem ilgi uzturā lietoju olbaltumvielas tikai svaigas gaļas veidā. Ja vēlos izlaist līkumu, tad braucu savā «kadiljakā». Trū­kums pie manām durvīm nekad nav klauvē­jis. Un ikviens no jums, manuprāt, var apliecināt to pašu. Taisnība, vai ne?

Noieta pētījumu nodaļas vadītāja roka uz­šāvās gaisā, un Faulers pamāja viņam ar galvu.

— Ko teiksiet, Metjū?

Mets Ransteds ļoti labi zināja, kas jādara, lai tiktu pie treknāka kumosa. Viņš izaicinoši palūkojās apkārt.

— Es tikai gribu apliecināt, — un lūdzu to protokolēt, — ka pilnīgi piekrītu misteram Sokenam, simtprocentīgi un bez ierunām, — viņš kā skaldīt noskaldīja.

Faulers Šokens nolieca galvu. — Paldies, Metjū! — Šoreiz pateicība bija neviltota. Pa­gāja kāds brīdis, līdz viņš varēja turpināt. — Mēs visi zinām, — viņš sacīja, — kam mums par to jāpateicas. Mēs visi atceramies «Starrzelius» vēsturi, atceramies, kā iezīmē­jām kartē «Indiastriju». Pirmo sfērisko trestu! Apvienojām visa kontinenta dzīles vienā ražošanas kompleksā. Abos pasākumos celmlauži bija Sokena līdzstrādnieki. Ne­viens nevar apgalvot, ka mēs būtu peldējuši pa straumi. Bet tā jau ir pagātne.

Draugi! Gribu jums ko jautāt. Atbildiet man pavisam atklāti. Vai tiešām mēs sākam izčākstēt?

Viņš nesteidzīgi ielūkojās katrā sejā un likās neredzam pacelto roku mežu. Lai dievs man piedod, to vidū bija arī manējā. Pēc tam viņš pamāja vīram, kas . sēdēja viņam labajā pusē.

— Izsakieties jūs pirmais, Ben, — viņš teica.

Bens Vinstons piecēlās un patīkamā bari­tonā iesāka:

— Runājot Rūpnieciskās antropoloģijas nodaļas vārdā, sacīšu: noteikti nē. Paklausie­ties pusdienas ziņu biļetenu par mūsu jaunā­kajiem sasniegumiem! Bet labāk atļaujiet man pašam īsi par to pastāstīt. Saskaņā ar naktī saņemtajām ziņām visās pamatskolās austrumos no Misisipi tagad lieto mūsu ieteiktos skolēnu brokastu sainīšus. Sojas de­siņas un atjaunotās gaļas bifšteks (pie galda nebija neviena, kas nenodrebinātos, iedomā­joties sojas desiņas un atjaunotās gaļas bif­štekus) iesaiņoti tādas pašas zaļuma nokrā­sas turziņās kā firmas «Universal» produkti. Bet konfektes, saldējumu un šokolādes ciga­retes bērniem var nopirkt «Starrzelius» kom­pānijas spilgti sarkanajā iesaiņojumā. Kad šie bērni būs lieli, — viņš triumfēdams pacēla acis no savām piezīmēm, — un tas, pamato­joties uz mūsu datiem, būs apmēram pēc piecpadsmit gadiem, firmas «Universal» ra­žojumus neviens vairs nepirks, tā bankrotēs un galīgi pazudīs no pasaules tirgus!

Skaļu aplausu pavadīts, Bens Vinstons ap­sēdās. Arī Šokens sita plaukstas un līksmi vērās mūsos. Es cītīgi paliecos uz priekšu ar sejas izteiksmi «numur viens», kura pauda dedzību, saprātu un kompetenci. Bet biju pū­lējies velti. Faulers pamāja kalsnajam cilvē­kam, kas sēdēja blakus Vinstonam — Harvijam Bruneram.

— Lieki atgādināt, ka Pārdošanas noda­ļai ir savas specifiskas problēmas, — Har- vijs iesāka, piepūzdams plānos vaigus.

— Varu apzvērēt, ka visa mūsu sasodītā val­dība čum un mudž no «konsiem». Jūs jau. zināt, ko tā izdarījusi: aizliegusi radio reklā­mas pārraidēs pircēju ietekmēšanai lietot in­fraskaņas, kuras, neiedarbojoties uz dzirdes orgāniem, iespiežas patērētāju apziņā. Mēs savukārt atbildējām ar tādu vārdu sarakstu, kuri asociējas ar visparastākajiem neirozes un psihisku traumu gadījumiem mūsdienu Amerikas dzīvē. Valdība tomēr paklausīja drošības dienesta dīvaiņiem un aizliedza pro­jicēt mūsu reklāmas uz lidmašīnu logiem, bet mēs devāmies prettriecienā. No laborato­rijas man ziņo, — viņš pamāja pāri galdam Pētniecības nodaļas direktoram, — ka drīz izmēģināsim jaunu sistēmu, kura iedarbosies tieši uz acs tīkleni.