F. POLS M.KORNBLŪTS: KOSMOSA TIRGOŅI

— Es jums labprāt palīdzētu, — O'Šī ieru­nājās, un šie vārdi visu padarīja daudz vien­kāršāku.

—- To jūs varat, — es teicu. — Tieši tādēļ jau esmu šeit. Pastāstiet, ko īsti varam sa­gaidīt no Venēras.

—• Sasodīti maz. — Un mazā cilvēka glu­dajā pierē iezīmējās tikko jaušama rieva. — Ar ko lai sāku? Vai pastāstīt jums par at­mosfēru? Tur ir tīrs formaldehīds, varbūt esat dzirdējis — tā ir balzamējoša viela. Vai par karstumu? Tas pārsniedz ūdens vārīšanās temperatūru, tas ir, ja uz Venēras būtu ūdens. Bet tā tur nav. Vismaz pieejamā veidā ne. Vai par vēju? Es izmērīju — tā ātrums ir pieci simti jūdžu stundā.

— Nē, ne gluži par to, — es atbildēju.

— To esmu dzirdējis. Un zinu, ka uz visiem šiem jautājumiem ir atbildes, Džek. Es gribu zināt, kā jūtas cilvēks, kad tas nonāk uz Ve­nēras, par ko jūs domājāt, kādas sajūtas iz­raisīja redzētais. Stāstiet visu pēc kārtas, un es jūs pārtraukšu, tiklīdz būšu uzzinājis va­jadzīgo.

Viņš iekoda zobos sārtam marmoram līdzīgo apakšlūpu.

— Labi, tad sākšu no sākuma. Varbūt jūs pasūtītu vēl mazliet dzeramā?

Pienāca viesmīlis, pieņēma pasūtījumu un drīz atgriezās ar glāzēm. Džeks, bungādams ar pirkstu galiem pa galdu, iedzēra malku reinvīna ar zelteri un sāka stāstīt.

Vispirms par sava lidojuma priekšvēsturi, un tas bija ļoti labi. Es gribēju uzzināt kaut ko par tā dziļāko būtību, dzirdēt par gandrīz netveramajiem personīgajiem pārdzīvoju­miem, kas nebija atspoguļoti viņa tehniskajos ziņojumos par Venēru, izprast galvenās sa­jūtas, lai, operējot ar to visu, padarītu mūsu projektu vilinošu un neatvairāmu.

3«

35

Viņš pastāstīja man par savu sešas pēdas garo tēvu — ķīmijas inženieri — un māti — tuklu, ķildīgu mājsaimnieci. Par vecāku iz- mišumu un viņu pašaizliedzīgo mīlestību pret trīsdesmit piecas collas garo dēlu. Viņam bija vienpadsmit gadu, kad vecāki ierunājās par dēla nākotni. Viņš atcerējās vecāku ne­laimīgās sejas, kad pirmo reizi, daudz nedomā­dams, kā neizbēgamu ļaunumu bija nosaucis cirku. Bet vēlāk tas nekad netika pieminēts.

Patiesu prieku viņiem sagadāja Džeka vēlāk nobriedusi apņemšanās studēt as­tronautiku un ballistiku, lai kļūtu par lido­tāju izmēģinātāju. Savu apņemšanos viņš arī realizēja, lai gan izglītībai vajadzēja daudz naudas, bija jāpārvar atklātais izsmiekls un daudzu mācību iestāžu atteikšanās uzņemt Džeku par studentu.

Protams, lidojums uz Venēru to visu bagā­tīgi atlīdzināja.

Venēras raķetes būvētāji bija sadūrušies ar nepārvaramām grūtībām. Novadīt raķeti uz apmēram ceturtdaļmiljonu jūdžu attālo Mē­nesi izrādījās samērā viegli. Teorētiski nekā­das grūtības nevarēja sagādāt arī ceļojums uz otru tuvāko planētu Venēru. Galvenā pro­blēma bija orbītas izraudzīšana un laiks, kas nepieciešams raķetes braucienam turp un at­pakaļ. īsta dilemma. Kosmosa kuģis varēja aizlidot uz Venēru dažās dienās, bet tas nozī­mētu tik milzīgu degvielas patēriņu, ka tās piegādei vien būtu vajadzīgas desmit raķetes. Varēja arī ļaut raķetei brīvu kustību pa pa­šas orbītu, kā mēdz pludināt baļķus rāmā upē, — tas ietaupītu degvielu, taču paildzinātu ceļojumu par vairākiem mēnešiem. Bet cil­vēks astoņdesmit dienās izlieto uzturu, kura svars ir divreiz lielāks nekā paša miesas svars, ieelpo deviņas reizes vairāk gaisa, nekā sver, un izdzer tik daudz ūdens, ka tajā brīvi va­rētu braukt ar laivu. Jūs teiksiet — ūdeni var iegūt destilējot atkritumvielas, ap­mēram tāpat var tikt pie pārtikas un gaisa. Piedodiet, bet attiecīgās ierīces sver vairāk nekā nepieciešamā pārtika, gaiss un ūdens kopā. Tātad skaidrs, ka kuģi nevarēja pilo­tēt cilvēks.

Tad grupa izgudrotāju sāka strādāt pie automātiska pilota būves. Tas tika radīts un darbojās labi. Bet svēra četrarpus tonnas, kaut arī bija izmantotas iespiestās shēmas un zem mikroskopa izgatavoti releji.

Zinātniekiem pietrūka padoma, līdz kādam ienāca prātā izmantot vispilnīgāko mehā­nismu — liliputu, kas sver sešdesmit mārci­ņas. Džeks svēra trīsreiz mazāk nekā pieau­dzis cilvēks, līdz ar to patērēja arī trīsreiz mazāk barības un ieelpoja trīsreiz mazāk skā­bekļa. Vienkāršotie gaisa un ūdens attīrītāji kopā ar sīciņo Džeku tieši iekļāvās atļautā svara robežās un tādējādi iemantoja sev ne­vīstošu slavu.

Viegli iereibis, jo viņa sīkajam augumam pat divas glāzītes atšķaidīta alkohola jau bija par daudz, Džeks teica:

— Viņi iebāza mani raķetē kā pirkstu cimdā. Jūs jau zināt, kāds izskatījās kuģis. Bet vai zināt, ka mani ievietoja ar rāvējslē­dzēju aizvelkamā sēdeklī? Tas būtībā atgādi­nāja nevis sēdekli, bet ūdenslīdēja tērpu. Visā kuģī nebija vairāk gaisa kā tikai tas, kas manā tērpā. Ūdeni man piegādāja ar cauru­līti, kuras galu varēju aizsniegt ar lūpām. Tā ietaupīja svaru . . .

Nākamās astoņdesmit dienas viņš pavadīja šajā tērpā. Tas viņu baroja un dzirdīja, uz­sūca sviedrus, izvadīja atkritumus. Nepiecie­šamības gadījumā tas spēja iešļircināt no- vokaīnu lauztā rokā, uzlikt spaili pārrautai iegurņa artērijai vai piegādāt gaisu bojātai plaušai. Tas bija tikpat kā atrasties placentā, turklāt velnišķi neērtā.

Apvalkā viņš pavadīja trīsdesmit trīs die­nas, lidojot uz Venēru, un četrdesmit vienu — atceļā. Un tas viss sešu uz Venēras nodzīvotu dienu dēļ!

Džeks bija nosēdies uz labu laimi — gā­zes mutuļi traucēja redzamību, radari ne­spēja normāli darboties, un tomēr viņš lai­mīgi sasniedza nepazīstamo pasauli. Tikai tūkstoš pēdu attālumā no Venēras viņš dzel­tenajos mutuļos samanīja pašu planēti!. Tad nolaidās un izslēdza dzinējus.

—i No kuģa es, protams, neizkāpu, — viņš teica. — Varētu uzskaitīt savus četrdesmit vai piecdesmit iemeslus, kuru dēļ kādam citam, nevis man būs lemts spert pirmos so­ļus uz šīs planētas. Kādam, kurš var iztikt arī bez elpošanas. Taču, lai būtu kā būdams, es biju uz Venēras un redzēju to pats savām acīm.

Viņš samulsis paraustīja plecus un klusu nolamājās.

— Esmu to visu lekcijās pārstāstījis jau desmitiem reižu, taču pats īsti nespēju tikt tam pāri. Esmu teicis, ka tur izskatās kā tuksnesī. Varbūt tā patiešām ir, lai gan es tuksnesi esmu redzējis tikai bildēs.

Vējš uz Venēras plosās visai nikni un at­rauj veselus klints gabalus. Trauslākie ieži tiek sadrupināti un aiznesti. Tā rodas smilšu vētras. Virs zemes izslējušies visdīvaināko formu un krāsu klints slāņi. Daži no tiem ir līdzīgi milzu pieminekļiēm. Kalni un plaisas tur ir tik ērmīgi, cik ērmīgi vien var būt. Tie atgādina tādas kā apgaismotas apakšzemes alas. Gaisma tur ir,*tikai ārkārtīgi dīvaina. Uz Zemes neviens tādu nav redzējis. Oranži brūngana, spoža, ļoti spoža gaisma, tajā ir pat kaut kas baismīgs. Kaut kas līdzīgs drau­dīgām, satumsušām debesīm vasaras pieva­karē īsi pirms pērkona negaisa. Bet pērkona negaisu tur nekad nav, jo nav taču ne pi­liena ūdens.

Viņš brīdi vilcinājās, tad turpināja:

Zibeni gan var redzēt. Zibeņo ļoti bieži, bet nekad nelīst… Nezinu, Mič, — viņš pēkšņi aprāvās, — vai viss, ko te stāstu, maz var jūs interesēt.

Es nesteidzos atbildēt. Paskatījos pulk­stenī un redzēju, ka mana lidmašīna tūlīt aties, tādēļ izslēdzu kabatas magnetofonu.

— Tas mani ļoti, ļoti interesē, Džek. Bet man vajadzēs vēl vairāk informācijas. Un nu man jāiet. Vai jūs nevarētu atbraukt uz Ņu­jorku un pastrādāt kādu laiku kopā ar mani? Viss, ko jūs teicāt, ir ierakstīts lentē, bet man nepieciešami arī uzskates materiāli. Mūsu mākslinieki varētu uzskicēt lieliskas ainas pēc tā materiāla, ko jau esat mums devis, bet vajadzētu vēl vairāk vielas. Un jūs pats mums esat daudz vērtīgāks nekā visas mūsu rīcībā esošās fotogrāfijas. — Es viņam ne­teicu, ka mūsu mākslinieki atveidos planētu tādu, kādai tai vajadzētu izskatīties, kaut arī tas neatbilstu īstenībai. — Nu, ko jūs par to domājat?