F. POLS M.KORNBLŪTS - KOSMOSA TIRGOŅI

— Kas tas ir?

Atbildēju: — Kaut kas ievērojams. To va­jadzētu pienācīgi atzīmēt. Un atzīstos — gribu to izmantot, lai šovakar kaut uz brīdi satiktu tevi. Lūdzu, Ketij, — es tevi ļoti mīlu un apsolu nerīkot scēnas.

— … Nē.

Bet viņa bija mazliet vilcinājusies, tapec es atkārtoju:

— Lūdzu! Jā?

— Nu…

Kamēr viņa domaja, ko teikt, atkal ieska­nējās telefona zvans.

— Labi, — viņa izmeta, — piezvani man uz māju. Septiņos. Bet tagad ļauj man pa­rūpēties par slimniekiem.

Ketija nocēla klausuli. Es atstāju istabu, bet viņa runāja un uz mani pat nepaskatījās.

Kad iegāju Faulera Šokena kabinetā, viņš, noliecies pār galdu, aplūkoja «Tontona Ne­dēļas apskata» jaunāko numuru. Žurnāla vāks mirguļoja visādos toņos, jo krāsu ne­saistītās molekulas pa mazai drusciņai sa­vāca fotonus un tad atbrīvoja tos # visus

pēkšņi un uzreiz. Viņš pavicināja man gar degunu vizuļojošās lappuses un jautāja:

— Ko jūs par to teiksiet, Mič?

— Bezgaumīga reklāma, — es nekavējoties atbildēju. — Ja mums būtu jānoslīd tik zemu un jāizdod tāds žurnāls kā šis, es iesniegtu atlūgumu. Tas ir pārāk lēts triks.

— Hm. — Faulers Šokens apgrieza žur­nālu otrādi un nolika uz galda. Zaigojošās krāsas vēlreiz iemirdzējās, tad apdzisa, jo tām vairs nepiekļuva gaismas viļņi.

— Jā, lēts tas ir, — viņš domīgi piebilda, — bet nevar noliegt, ka Tontons ir uzņēmīgs un ar izdomu. Saviem iknedēļas sludināju­miem viņš prot piesaistīt sešpadsmitarpus miljonu lasītāju. Tie visi ir viņa, Tontona, klienti. Ceru, ka jūsu vārdi par atlūgumu ne­bija nopietni domāti. Tikko devu Harvijam rīkojumu par mūsu iknedēļas žurnāla «Šoks» sagatavošanu. Pirmais numurs iznāks ru­denī, apmēram divdesmit miljonu eksem­plāru lielā tirāžā. Nē… — Viņš augstsirdīgi pacēla roku, pārtraukdams manu neveiklo mēģinājumu paskaidrot savus vārdus. — Es saprotu, Mič, ko jūs gribējāt teikt. Jūs esat pret lētu reklāmu. Es arī. Tontons manās acīs simbolizē visu to, kas kavē reklāmu ieņemt mūsu sadzīvē savu likumīgo vietu blakus reliģijai, medicīnai un tiesai. Tontons gatavs uz vislētākajiem trikiem, sākot ar ties­neša piekukuļošanu un beidzot ar atbildīga darbinieka nolaupīšanu. Un tomēr viņš, Mič, ir cilvēks, kas jums jāpatur acīs.

— Kādēļ? Tas ir, kādēļ tieši viņš?

Šokens iesmējās sīku smiekliņu.

— Tādēļ, ka mēs viņam nozagām Venēru, Lūk, kādēļ! Es jau teicu, ka viņš ir ļoti uz­ņēmīgs. Viņam radās tā pati ideja, kas man. Nebija nemaz tik viegli pārliecināt valdību, ka Venērai jākļūst tieši par mūsu kumosu.

— Saprotu, — es atbildēju. Un es to pa­tiešām sapratu. Mūsu valdošā pārstāvju pa­lāta pārstāv iedzīvotājus pilnīgāk nekā jeb­kad agrāk vēsturē. Taču tā nav pārstāvība per capita [1] , bet gan ad valorem [2]. ja jums patīk filozofiskas problēmas, tad mēģiniet atrisināt šo: vai visu vēlētāju balsis būtu jā­vērtē vienādi, kā apgalvots likumu kodeksos un kā esot vēlējušies mūsu valsts dibinātāji? Vai nebūtu lietderīgāk vērtēt balsis pēc vē­lētāju gudrības, varas un ietekmes, proti, pēc naudas, kas katram pieder? Saprotiet, ka tā ir filozofiska problēma jums, nevis man. Es esmu pragmatiķis, turklāt pragmatiķis, ku­ram algu maksā Faulers Š.okens.

Tomēr viena doma man nedeva miera. — Vai nav iespējams, ka Tontons mēģi­nās … kaut ko iesākt?

— Protams, viņš mēģinās Venēru savu­kārt nozagt mums, — Faulers rāmi atbil­dēja.

— Es nedomāju to. Jus taču atceraties, kas notika ar Antarktikas ekspluatāciju?

— Es pats biju tur klāt. Simts četrdesmit kritušo mums un dievs vien zina, cik viņiem.

— Un tas bija tikai viens kontinents. Ar Tontonu nav nekādi joki. Ja jau viņš uzsāka tik niknu cīņu nieka apledojušas teritorijas dēļ, tad ko gan varam sagaidīt, ja runa ir par veselu planētu?

—« Nē, Mič, viņš to neiedrošināsies, — Faulers pacietīgi turpināja. — Niknās cīņas maksā bargu naudu. Bez tam mēs nedosim viņam nekādu iemeslu, vismaz neko tādu, kas būtu izmantojams tiesā. Un visbeidzot… mēs viņu kārtīgi piežmiegsim.

— Saprotams, — es nomurmināju un ju­tos atkal drošāks. Ticiet man, esmu lojāls Faulera Šokena asociācijas ierēdnis. Jau kopš mācekļa dienām esmu centies veltīt savu dzīvi «kompānijai un komercijai». Bet konkurences kari — pat mūsu profesijā — var būt ļoti nepatīkami. Nebūs nemaz pagā­juši pārdesmit gadi, kopš kāda maza, bet iespaidīga Londonas reklāmas aģentūra pie­teica atklātu cīņu firmas «Bārtons, Bārtons, Dendijs un Osborns» Anglijas filiālei un, iz­ņemot divus Bārtonus un vienu mazgadīgu Osbornu, iznīcināja visus līdz pēdējam vīram. Turklāt stāsta, ka uz galvenās pasta ēkas kāpnēm vēl tagad esot redzami asins traipi, kas palikuši pēc kautiņa starp «Western Union» un «American Railway Express» kompānijām par pasta sūtījumu pārvadāša­nas tiesībām.

Šokens atkal atsāka:

— Toties jums jāpatur acis visādi pratu izkūkojuši fanātiķi. Alūsu projekts tos katrā ziņā pievilinās. Jebkura pustraka organizā­cija, sākot ar «konsiem» un beidzot ar repub­likāņiem, izteiksies vai nu par, vai pret šo projektu. Jums jāpanāk, lai viņi būtu par; viņi var nosvērt svaru kausu mūsu pusē.

— Pat «konsi»? — es iesaucos.

— Tie, protams, ne, tā es nedomāju; tie mums drīzāk būs kā akmens pie kājām.

Viņa sirmie mati ievizējās, kad viņš do­mīgi nolieca galvu.

— Hm … Jūs varētu palaist valodas, ka li­dojumi kosmosā un konservacionisms jeb «konsi», kā sauc šī uzskata piekritējus, ir dia­metrāli pretējas lietas. Lidojumi kosmosā patērē daudz izejvielu, līdz ar to pazemina dzīves standartu, nu, jūs jau zināt… Neaiz­mirstiet pieminēt, ka degvielai vajadzīgi or­ganiskie savienojumi, kurus, pēc «konsu» domām, ieteicamāk izmantot mākslīgā mēs­lojuma ražošanai…

Man patīk vērot, kā strādā īsts lietpratējs. Faulers Šokens ar pāris teikumiem ieskicēja plašas propagandas kampaņas galvenās lī­nijas; man atlika padomāt tikai par sīku­miem. Ar konservacionistiem nebija ko cere- monēties — likums tos neaizsargāja… Šie fanātiķi ar izvalbītajām acīm sludināja, ka modernā civilizācija zināmā mērā «izlaupot» zemeslodi. Kādas šausmīgas muļķības! Zi­nātne vienmēr atrod izeju, ja izbeidzas da­bas bagātības. Galu galā, kad dabiska gaļa sāka kļūt retums, mums jau bija sagatavotas sojas desiņas. Kad izsīka naftas krājumi, izgudrojām kebu — kājminamo vieglo auto­mašīnu.

Arī es savā laikā biju aizrāvies ar «konsu» sentimentālajām idejām un zināju, ka visi viņu argumenti tiecas pierādīt vienu: dabis­kais dzīves veids ir vienīgais pareizais. Muļ­ķīgi! Ja «daba» būtu gribējusi, lai mēs ēdam tikai svaigus dārzeņus, tā nebūtu mums de­vusi niacīnu vai askorbīnskābi.

Vēl kādas divdesmit minūtes klausījos Šo­kena iedvesmojošā runā un atstāju viņa ka­binetu ar atziņu, pie kuras biju nonācis jau vairākkārt: viņš - īsi un izsmeļoši izklāstīja katru faktu, sniedzot visu man vajadzīgo informāciju.

Sīkumus viņš atstāja manā ziņā, un es savu darbu pratu.

Mēs gribējām, lai Venēru kolonizētu ame­rikāņi. Šā mērķa sasniegšanai bija nepiecie­šami trīs faktori — kolonisti, transports, kas tos nogādātu uz Venēru, un darbs, kad tie būs nokļuvuši galā.

Pirmo varēja sagādāt itin viegli ar tiešas reklāmas palīdzību. Šokena televīzijas rai­dījumi bija šajā ziņā pati pilnība, un tos mēs varējām izmantot kā bāzi savas ietekmes iz­platīšanai. Ikviens ir ar mieru noticēt, ka labāk ir tur, kur mūsu nav. Es jau biju uz­metis plānu pasākumiem, kas neizmaksātu pat vienu miljonu dolāru. Prasīt vairāk būtu izšķērdība.