F. POLS M.KORNBLŪTS: KOSMOSA TIRGOŅI

Otrs faktors tikai daļēji attiecās uz mums. Raķetes projektēja Republikas aviācijas kom­pānija, Bela telefona laboratorijas un Savie­noto Valstu Tērauda korporācija. Biju pār­liecināts, ka viņiem ir līgums ar Aizsardzī­bas departamentu. Mūsu uzdevums bija ne­vis aiztransportēt cilvēkus uz Venēru, bet darīt visu, lai viņus turp vilinātu. Kad mā­jasmāte uzzina, ka izdegušā hromētā mai­zīšu grauzdētāja vietā nevar nopirkt citu, jo hroms nepieciešams Venēras raķetes dzi­nējam, vai kādas sīkas, panīkušas firmas ievēlētais mūžīgi neapmierinātais kongres- mens sāk vicināt valdības piesūtīto paziņo­jumu par atskaitījumiem un runā par tās ne­prātīgajiem pasākumiem — tieši tad sākas mūsu darbs. Mums jāpārliecina mājasmāte, ka raķetes ir daudz svarīgākas par maizīšu grauzdētājiem, mums jāpārliecina kongres- rnena pārstāvētā firma, ka tās taktika nav pareiza un var nest tikai zaudējumus.

Iešāvās prātā doma par askētisma kam­paņu, bet es pats no tās tūlīt atteicos. Tad varētu ciest citi mūsu pasākumi. Varbūt de­rētu aizsākt reliģisku kustību, kas dotu zi­nāmu morālu kompensāciju tiem astoņsimts miljoniem cilvēku, kuri paši nedosies kos­mosā …

To es atzīmēju. Bruners šai ziņā varēs pa­līdzēt. Pēc tam sāku pārdomāt trešo faktoru. Kolonistus uz Venēras vajadzēja kaut kā no­darbināt.

Zināju, ka tieši šis jautājums ir arī Fau- lera šokena uzmanības centrā. Valdības sub­sīdija būtu jauks papildinājums mūsu gada budžetam, bet Šokens bija pārāk liels gars, lai apmierinātos ar vienu pašu kumosu. Mūsu mērķis bija radīt lielu industriālu kompleksu, kas gadu no gada nestu ievērojamu peļņu, pārvērst pārceļotājus un viņu bērnus par mūsu peļņas sastāvdaļu. Faulers, protams, cerēja atkārtot vēl plašākā mērogā satrie­cošos panākumus, kurus savā laikā guvām, nodibinot «Indiastriju». Faulers ar savu valdi toreiz apvienoja visu Indiju milzīgā kartelī, kur katru nopīto grozu, katru iri- dija stieni un katru saražoto opija kārbiņu reklamēja Faulers Šokens. Tagad to pašu varētu atkārtot uz Venēras. Šāds pasākums solīja peļņu, kas līdzinātos visas pasaules dolāru krājumiem. Vesela jauna planēta, tik­pat liela un droši vien arī tikpat bagāta kā Zeme, un katrs tās mikrons, katrs miligrams piederētu mums!

Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja gandrīz četri; ar Ketiju biju norunājis tikties sep­tiņos. Man atlika ļoti maz laika. Uzgriezu Fsteres numuru un liku, lai viņa pasūta man vietu reaktīvajā Vašingtonas lidmašīnā, pats tikmēr sazvanījos ar vīru, par kuru bija ru­nājis Faulers. Tas bija Džeks O'Šī, pagai­dām vienīgais cilvēks, kurš bijis uz Venēras. Zēniskā un augstprātīgā balsī viņš norunāja ar mani satikšanos-.

Mums vajadzēja pavadīt liekas piecas mi­nūtes gaisā virs Vašingtonas lidlauka, pirms varējām nosēsties. Kad beidzot nolaidāmies un pieveda trapu, ap to izcēlās liela burzma. Brinka organizācijas aģenti drūzmējās ap mūsu lidmašīnu, un viņu leitnants piepra­sīja, lai katrs pasažieris uzrāda dokumentus. Kad pienāca mana kārta, gribēju noskaidrot, kas šeit īsti notiek. Viņš domīgi ielūkojās manā sabiedriskās uzticamības kartē un, ieraudzīdams tās mazo numuru, godbijīgi sveicināja.

— Piedodiet, ka mums iznāca mazliet ap­grūtināt jūs, mister Kurtenej, — viņš at­vainojās, — bet «konsi» pie Topekas izdarī­juši diversiju. Mums ziņoja, ka vainīgais varētu atrasties reaktīvajā lidmašīnā, kas atiet no Ņujorkas četros un piecās minūtēs. Acīmredzot tā bijusi tikai pīle.

— Ko tad viņi šoreiz uzspridzinājuši?

— Dipona izejvielu resursus — mēs esam noslēguši līgumu par viņa rūpnīcu apsargā­šanu. Tur kompānija viņai piederošajā kviešu laukā gribēja atklāt jaunu ogļraktuvi. Viss iesākās ar jauku ceremoniju, bet, tiklīdz hid­rauliskā ogļu ieguves mašīna sāka drupināt zemes virsējo slāni, kāds no pūļa meta bumbu. Mašīnas vadītājs, viņa palīgs un kāds viceprezidents nogalināti. Bumbas me­tējs iejuka pūlī, tomēr mani ļaudis paspēja viņu ievērot. Gan šajās -dienās viņu notver­sim.

— Labu veiksmi, leitnanti — es novēlēju un steidzos uz lidostas bāru. O'Šī jau sēdēja pie galdiņa loga tuvumā .un, acīm redzami aizvainots, gaidīja mani, bet, kad es atvai­nojos, viņš pasmaidīja.

— Tas var gadīties katram, — viņš teica un, šūpodams īsās kājeles, griezīgā balsī pasauca viesmīli. Kad bijām pasūtījuši, ko vēlējāmies, viņš atlaidās krēslā un ievaicājās:

— Nu?

Pari galdam paveros viņa, tad ara pa logu. Dienvidu pamalē, mirkšķinādams sarkanas signāluguntiņas, vīdēja piemineklis Frankli- nam Delāno Ruzveltam, aiz tā varēja saskatīt senlaicīgā Kapitola mazo, nespodro kupolu. Biju izveicīgs un daiļrunīgs reklamētājs, taču šoreiz man saruna nevedās. O'Sī tas sagādāja prieku.

— Nu? — viņš uzjautrināts atkārtoja jau­tājumu, un es uzminēju viņa domas: «Tagad jums tomēr jānāk pie manis, bet tas pārmai­ņas dēļ nav nemaz tik slikti.»

Es sadūšojos.

— Kas tad īsti ir uz Venēras?

— Smiltis un dūmi, — viņš nedomādams atbildēja. — Vai tad jūs nelasījāt manu zi­ņojumu?

— Lasīju, bet gribu zināt vairāk.

— Viss jau ir pateikts. Dieviņ tētiņ, kad es atgriezos, viņi mani noturēja izmeķlēša- nas centrā veselas trīs dienas. Ja es arī ko nepateicu, tad tagad viss ir pilnīgi izkūpējis.

— Tas nav tas, ko es domāju, Džek. Kurš gribēs zaudēt laiku, lasot ziņojumus? Manā

Zinātniskās informācijas nodaļā ir piecpads­mit darbinieki, kuru vienīgais uzdevums ir rūpīgi izlasīt katru man vajadzīgo rakstu. Bet es gribu zināt vairāk. Gribu sajust šīs planētas pulsu, un te varat līdzēt tikai jūs, jo jūs esat vienīgais cilvēks, kas tur, bijis.

— Bet es dažkārt vēlos, kaut labāk tur ne­kad nebūtu bijis, — O'Šī gurdi atbildēja. — Nu labi, ar ko lai sāku? Jūs jau zināt, kādēļ izvēlējās tieši mani — esmu vienīgais punduris ar lidotāja tiesībām. Par raķeti jūs arī visu zināt. Tāpat esat redzējis manis at­vesto iežu paraugu analīzes. Nevar gan ap­galvot, ka tām ir liela nozīme. Es nolaidos tikai vienā vietā, un piecas jūdzes tālāk var­būt ir pavisam citāda ģeoloģiskā aina.

— To visu es zinu. Bet redziet, Džek, ap­svērsim šo jautājumu no cita viedokļa. Pie­ņemsim, ka jūs gribētu pārvietot uz Venēru cilvēkus, daudz cilvēku. Ko jūs viņiem par to pastāstītu?

Viņš iesmējās.

— Es viņiem melotu uz velna paraušanu. Bet labāk runāsim pilnīgi atklāti, jā? Ko jūs īsti vēlaties?

33

Es pastāstīju viņam par Šokena asociācijas nodomiem, un visu laiku viņa mazās, apaļās acis vērīgi lūkojās manī no mazās, apaļās sejas. Punduriem mēdz būt porcelāna figū­riņām līdzīgi vaibsti, šķiet, ka liktenis, radī­dams viņus tik mazus, tajā pašā laikā izvei­dojis viņu ārieni daudz rūpīgāk nekā paras­tajiem cilvēkiem, lai pierādītu, ka sīkais

3 - 2048

augums nebūt nenozīme kvalitātes trūkumu. Viņš dzēra lēnām, pa malciņam, kamēr es iztukšoju savu glāzi ātri, stāstījuma starp­laikos.

Pateicis visu, kas man bija sakāms, vēl joprojām skaidri nezināju, vai O'Sī ir manā pusē vai nav, bet viņa atbalsts mums bija ļoti nepieciešams. Viņš nebija ierēdnis-ma- rionete, ko Faulers Šokens varētu dancināt pēc sava prāta. Viņš nebija arī privātper­sona, kuru varētu uzpirkt par dažām mūsu firmas akcijām. Faulers viņam savā laikā gan bija palīdzējis ieraust kādu lieku dolāru, izdodams viņa grāmatas un sarīkodams pub­liskas lekcijas, tā ka viņš mums bija parādā mazliet pateicības, bet ne vairāk.