Kurts Zandners - SIGNĀLS NO KOSMOSA

SIGNĀLS NO KOSMOSA

Kurts Zandners

Es rakstu gaismā, ko dod apmēram desmit centimetru plats stars. Plašajos apstādīju­mos netālu no loga droši vien atrodas kāda laterna. Logs ir aizrestots, un naktī to no­slēdz ar aizvirtņiem. Bet šajā namā itin viss ir jau nolietojies, un pārvaldes orgāni acīm­redzot ir pārāk skopi, lai atvēlētu līdzekļus remontam. Laimīgas sagadīšanās dēļ starp palodzi un aizvirtni ir sprauga delnas pla­tumā, pa kuru iespīd gaismas stars — vie­nīgais mierinājums manu nakšu tumsā.

Gaismu šeit izslēdz precīzi pulksten divdesmit vienos. Pirmajās dienās tas padarīja mani gandrīz traku, jo klusajās stundās pirms pusnakts es arvien esmu varējis vis­labāk strādāt, lasīt un pārdomāt. Man pat liekas, ka pēdējo mēnešu laikā pa īstam esmu dzīvojis tikai naktīs — vismaz, runā­jot par manu garīgo dzīvi. Reti kad esmu devies pie miera pirms pusnakts, un pagā­jušajās nedēļās, kad es strādāju pie sava atklājuma, tikai rītausma pārtrauca manu drudžaino darbu. Tiesa, tas apbēdināja manu sievu, kura, no vienas puses, bija no­bažījusies par manu veselību, no otras pu­ses, baidījās, ka rēķini par elektrību izaugs pārāk lieli.

Sākumā, atrazdamies šajā istabā, es nezi­nāju, ko iesākt bezmiega naktīs: klausījos vēja nopūtās, raudzījos apstādījumu koku kailajos zaros un vēroju, kā gaismas starā kustas zaru ēnas. Tās gandrīz spokaini slī­dēja pār palagu un, zaļgani mirgojot, atgā­dināja puvumu vai kapu, mūžīgu miegu ze­mes klēpī, un, jo ilgāk es visu to vēroju, jo bezcerīgāka man šķita mana stāvokļa neno­teiktība — nokavētais un kļūdas kā draus­mīgs smagums nospieda manu garastāvokli, tā ka es biju tuvu izmisumam.

Par laimi, es drīz vien aptvēru, ka, turpi­nādams šādas pārdomas, es laikam tikai pie­vienotu iepriekšējām kļūdām to vislielāko. Lai izklaidētos un pierādītu, ka manas sma­dzenes funkcionē normāli, es beidzot pamē­ģināju pēc gaismas stara krišanas leņķa ap­tuveni aprēķināt tā garumu līdz logam un kaut kā noteikt laternas atrašanās vietu. Ņemot palīgā pazīstamās teorēmas par trij­stūriem, šis uzdevums bija, protams, viegli atrisināms. Tā bija problēma, kas atbilda astotās klases skolēna matemātisko zināšanu līmenim. Lai cik komiski tas izklausītos, ļoti lielu gandarījumu man sagādāja fakts, ka esmu uzdevumu atrisinājis nepilnās piecās minūtēs, lai gan astotajā klasē biju mācījies pirms trīsdesmit gadiem. Laterna atrodas ap­mēram divdesmit piecu metru attālumā no loga un no zemes… bet galu galā citiem tas var likties mazsvarīgi.

Kad es tik primitīvā veidā biju atkal at­guvies, manas spocīgās vīzijas izzuda un es sāku izprast reālo nozīmi, kāda ir staram, kas, apgaismojot uz palaga vietu starp spil­venu un segu, vāji, bet tieši pietiekami ap­spīdēja divdesmit centimetru garu un trīs­desmit platu laukumu. Pievelkot ceļgalus, sega izveidoja īstu kalnu, kas pasargāja apgaismoto laukumu un manas rokas no īpaša novērošanas cauruma durvīs. Lasīt man, protams, neatļāva. Manas dienas­grāmatas lapas un aprēķini tika konfiscēti, un, kad es iedomājos, kas ar tiem tagad notiek, varu tikai nevarīgās dusmās griezt zobus.

Rakstot šīs piezīmes otrreiz, es tādējādi nedaudz izklaidējos. Nav nekādas garanti­jas, ka piezīmes izdosies pabeigt, un es pat neuzdrošinos cerēt, ka šoreiz tās nonāks īstajās rokās. Kopš es strādāju pie šī manu­skripta, es nevaru sagaidīt, kad istabā tiks nodzēsta gaisma. Rakstīt dienā vai agrīnās vakara stundās ir, bez šaubām, pilnīgi ne­iespējami, jo liekas, ka mani nepārtraukti novēro, un man negribētos neuzmanības dēļ apdraudēt to, ko es jau reiz — nomācoša atziņa — esmu pazaudējis savas muļķības un neuzņēmības dēļ.

Tā nu iznāk, ka pa dienu es guļu kā mū­mija vai arī nekustīgi klusi sēžu krēslā un ar to sagādāju prieku tiem, kas mani ārstē ar miera terapiju. Toties naktīs es atdzīvo­jos. īsta svētība, ka, pamatojoties uz gadī­juma īpatnību, esmu ievietots izolētā istabā, kur netraucē neviens kaimiņš.

Zināmas grūtības radīja papīrs un zīmu­lis. Kad profesora apmeklējuma laikā es kautri izteicu lūgumu apgādāt mani ar rak- stāmmateriālu, viņš, šķiet, sākumā nedomāja to noraidīt. Taču virsārsts tik daudznozīmīgi sarauca uzacis, ka pēc klusas apspriešanās profesors līdzjūtīgi paskatījās uz mani un, mulsi paberzējis degunu, beidzot sāka gari un plaši skaidrot, ka man vismaz pirmās dienas esot jāpavada pilnīgā mierā, atsako­ties no visa tā, kas atgādinātu līdzšinējo dienas ritmu. Viņš nevarot atbildēt par ārstē­šanas iznākumu, ja terapiju traucētu, izsnie­dzot grāmatas vai rakstāmmateriālus. Var­būt ka vēlāk to varētu atļaut. (Pielietotā smieklīgā terapija sastāv no ikdienas mai­ņas vannām un nomierinošām tabletēm.)

Man neatlika nekas cits kā iegādāties pa­pīru un zīmuli citādi. īsi sakot, es nozagu abas lietas tumšā telpā, kurā mani ieveda, lai izdarītu galvaskausa rentgenuzņēmumu. Kāds no ārstiem aiz neuzmanības bija at­stājis uz krēsla savu piezīmju bloku, kura lapiņas bija domātas slimības vēsturēm. Es izmantoju mirkli, kad māsa un sanitārs bija pagriezuši man muguras, lai pazudinātu pie­zīmju bloku starp slimnīcas pidžamu un savu miesu.

Zīmuļa galu es nočiepu, ejot garām virs- ārsta Bendera rakstāmgaldam. Virsārsts bija neizsakāmi kalsnējs vīrs ar drūmu skatienu, īsts Savonarolas tipa cilvēks ārsta virsvalkā. Tāpat kā šis viduslaiku mūks visur saskata velna pēdas, arī doktoram Benderam visne­vainīgākajās un dabiskākajās dzīvības iz­pausmēs rādījās Edipa kompleksi, seksuāli traucējumi, patoloģiskas tieksmes un slepeni tīkojumi slepkavot. Iespējams pat, ka viņš katru cilvēku uzskatīja par jukušu, izņemot, protams, pats sevi. Fakts, ka es tieši viņam, aizdomu pilnajam, biju varējis nozagt zī­muli, deva man gandarījumu.

Tā kā psihiatram jāraksta plašas slimības vēstures, uz piezīmju bloka lapiņām zem iespiestajām rindiņām «Universitātes psi­hiatriskā klīnika… Slimnieka vārds…. Ārsts… Anamnēze… Diagnoze…» un tā tālāk paliek daudz brīvas vietas. Man laimē­jās nozagt simts lapiņu. Man, t^pat kā lie­lākajai daļai zinātnieku, ir ļoti sīks un grūti salasāms rokraksts, taču tāpēc patlaban man ir pietiekami daudz vietas, lai uzrakstītu visu savu dīvaino un drūmo stāstu.

Laikam būtu bijis labāk, ja es aprobežo­tos tikai ar būtisko, ar konkrētiem faktiem, aprēķiniem un novērojumiem tā, kā tie ierak­stīti dienasgrāmatā. Taču, diemžēl, es esmu mazliet komplicēts cilvēks ar tieksmi uz daudzrunīgumu un pārliecīgu pamatīgumu, kas sakņojas tiklab tautībā, jo esmu vācie­tis, kā arī manā raksturā. Bez tam es no­jaušu, ka būšu spiests uzturēties šeit ilgāku laiku un mani gaida vēl daudzas bezgalīgas un šķietami neciešamas naktis, kad es vairs nebūšu nodarbināts ar manuskriptu. Tāpēc es domāju, ka varu atļauties rakstīt plašāk.

Tātad kādu rītu mani aizveda no dzīvokļa Grīnbahā — kādā tirgus miestiņā netālu no X pilsētas. Bariņš ziņkārīgu dīkdieņu, kas bija aplenkuši māju un vēroja šo nožēlo­jamo teātri, bez šaubām, lieku reizi pārlie­cinājās, ka tēze — neuzticēties iebraucē­jiem — ir absolūti pareiza — es neesmu dzi­mis grīnbahietis. Es nāku no Hitceles ciema Lineburgas viršu klajumā un esmu dzimis 1914. gada 17. novembrī.

Spriežot pēc zvaigznēm, esmu pieskaitāms skorpioniem, kuriem esot smags, bieži pat ļauns raksturs. Būtu lieki uzsvērt, ka es kā dabaszinātnieks astroloģijai galīgi neticu. Par zvaigznēm es zinu pavisam ko citu. Bet, tā kā pie mums gandrīz vai visas avīzes un žurnāli publicē mēneša, nedēļu un pat dienu horoskopus, es ar zināmu karātavu humoru varu saviem ienaidniekiem paziņot, ka pie­devām esmu arī skorpions.