Kurts Zandners - SIGNĀLS NO KOSMOSA

Bet tā gan bija vienīgā pretimnākšana, ko varas iestādes parādīja Janekam, kuram ne­uzticējās, neslēpjot pat nepatiku pret to. Janeka piķa melnie mati, biezās uzacis un kalsnējās, krunkainās sejas olīvkrāsas āda piešķīra viņa izskatam kaut ko ārzemnie­cisku. Palaikam viņš staigāja, rokas pavirši salāpīto bikšu kabatās sabāzis. Iedams pāri ielai, viņš turēja galvu mazliet uz priekšu noliektu, it kā būtu kaut ko pazaudējis. No viņa skatiena cilvēki gandrīz vai baidījās — tik ļoti tas pauda skumjas vai niknu spītu.

«Šis tips ir īsts klaidonis. Kas zina, kas viņam aiz ādas. Viņu vajadzētu izsūtīt,» do­māja Nīdermeijers. Provizors zināja stāstīt, ka Janeks esot bezpavalstnieks un it kā nā­kot no bijušās Austrijas monarhijas ze­mēm — no Serbijas vai Triestas.

Janeks pārtika no gadījuma darbiem un tika uzskatīts par ļoti veiklu amatnieku. Mūsu mājās viņš, piemēram, par nelielu atlīdzību salaboja jumtu un notekcauruli. Mazrunīgs un drūms viņš pēc tam sēdēja vir­tuvē un izēda zupu, ko mana sieva bija vi­ņam piedāvājusi.

— Viņš skatās uz cilvēku, it kā gribētu to noslepkavot. Baismīgs tips! Es priecājos, kad viņš atkal bija prom, — mana sieva vēlāk teica.

Tā kā nevienu citu meistaru es nepazinu, gāju pie tā paša Janeka. Man nākot, viņš sēdēja sabrukušās kalves pagalmā uz ak­mens un stīvi vērās uz priekšu.

— Hallo, Janeka kungs, — es saucu uz­svērti jautri, — man būtu jums darbs. Bet tas ir ļoti sarežģīts, baidos, vai jūs to varē­siet veikt.

— Kas tas būt? — viņš īgni jautāja un nospļāvās man pie kājām.

— Paskatieties šurp. Man te vajadzīga tāda jocīga lietiņa… — es sāku skaidrot un parādīju rasējumu.

Janeks sarauca uzacis. Viņa tumšo acu iz­teiksmi bija grūti izprast. Es stāstīju par detaļām, vilku ar pirkstu pa rasējuma līniju, paskaidroju visu tik sīki un primitīvi, kā man likās nepieciešams sarunā ar Janeku.

— Lab ir, es viss saprot, — viņš mani pēkšņi pārtrauca nepacietīgi, pat parupji.

— Labi. Kā gribat. — Es aizvainots pa­raustīju plecus.

Janeks kādu brīdi raudzījās manī, un viņa kalsnajā sejā varēja samanīt kaut ko līdzīgu izsmieklam. Viņa kaulainā olīvkrāsas roka pārbrauca pāri dažiem rasējuma elemen­tiem:

— Tas ir būt parabel. Kāds material jūs grib?

— Protams, tā ir paraboliskā līkne, — es pārsteigts stomījos. — Materiāls varētu būt alumīnijs, bet kur lai…

Janeks vienkārši izņēma rasējumu man no rokām.

— Dod šurp, kungs. Es jau to izdarīt. Es zin, kur lēt dabūt. Kad būt gatavs?

— Jo ātrāk, jo labāk.

Es Janekam iedevu naudu materiāliem, un viņš to nepārskaitījis nevērīgi iebāza savu salāpīto bikšu kabatā.

«Šis tēvainis izliekas, it kā būtu miljo­nārs,» es nodomāju, bet viņa uzvešanās mani tā bija apmulsinājusi, ka es aizmirsu pajau­tāt par samaksu un tādēļ turpmākajās die­nās netiku vaļā no zināmām bažām.

Ceturtās dienas vakarā Janeks vecā ķerrā, kas laikam bija kādreiz piederējusi kalējam, atveda antenu. Viņš droši vien bija strādā­jis dienām un naktīm, lai to tik ātri dabūtu gatavu. Tā bija neticami precīzi nostrādāta un atbilda izmēriem.

— Tas ir vareni, tas ir lieliski, — es jūs­mīgi iesaucos. Bet viņš nevērīgi atmeta ar roku un izvilka pāris saburzītu asignāciju.

— Visa nauda priekš materials neizgāj.

Es neuzdrošinājos jautāt, kur viņš šo ma­teriālu tik lēti dabūjis. Galu galā tā nebija mana darīšana.

Janeks tagad palīdzēja man ar virvi ante­nas daļas no pagalma pa lūku uzdabūt bē­niņos, un es brīnījos par viņa spēku un veik­lību, kuru, spriežot pēc viņa parastā vienal­dzīgā kūtruma, nevarēja pat sagaidīt. Augšā mēs šīs daļas samontējām, un viss saderēja lieliski. Lai antenu varētu grozīt, Janeks to bija uzrīkojis uz lodīšu gultņiem, kurus laikam bija paņēmis no kādas norakstītas smagās mašīnas. Kad antena beidzot bija ga­tava, tā ar savu blāvi mirdzošo metāla vai­rogu izskatījās pat mazliet bīstama, atgā­dinot milzīga kukaiņa aci. Šim ieliektajam spogulim vajadzēja līdzīgi ausij ieklausīties izplatījumā. Protams, lielajās observatorijās bija daudz varenākas acis par šo, salīdzinot ar tām, mana antena bija smieklīgi sīka. Bet es cerēju to daļēji kompensēt ar aparatūras jutīgumu.

Es jautāju Janekam, cik esmu viņam pa­rādā.

— Cik dosit, — viņš teica vienaldzīgi un atkal nepārskaitīja naudu, ko viņam ie­devu.

Ar to mūsu darījums bija galā, bet Janeks vēl vilcinājās, blenza uz aparātiem, kas stā­vēja bēniņtelpā, un es pēkšņi ieraudzīju viņa vēl ļoti skaistos zobus. Tā bija pirmā reize, kad es Janeku redzēju smaidam… Tas gan bija mazliet baigs, gandrīz vai zvērisks smaids.

— Tas interesants, — viņš teica, — ļoti interesants.

Bet tad viņš atkal ieslīga savā parastajā īdzīgi mazrunīgajā noskaņojumā.

— Ja jums vēl kaut kas ir vajadzīgs, tad man sak. Ar labvakar. — Un viņš gāja prom.

Vairākas naktis noņēmies ar aprēķiniem, es sāku aparatūras montāžu. Es izmantoju vairākas idejas, kas bija fiksētas manā dok­tora disertācijā «Par elektromagnētisko viļņu izmēramības robežām». Sīs idejas es pielāgoju jaunākajiem zinātnes sasniegu­miem. Ar bibliotekāra atļauju es atvedu no institūta pilnu koferi ar literatūru. Diemžēl, tā nebija visjaunākā, bet nepieciešamības brīdī ar to varēja iztikt. Principā lieta gro­zījās ap to, lai izmantotu svārstību parādī­bas zināmos atomos un šo svārstību rezo­nansi. No vienas puses, tas dotu iespēju sasniegt ārkārtīgi augstu selektivitāti un izo­lētu visus traucējumus, bet, no otras, — pa­nāktu īpašu uztveršanas jutīgumu… Bet lai to izklāstītu visos sīkumos, man nepietiktu šo pāris lapiņu, kas bija manā rīcībā. Visi attiecīgie aprēķini un līknes atrodamas 7. un 8. burtnīcā. Aparatūras uzbūves kārtība ap­rakstīta 12. burtnīcā.

Protams, te kļuva redzams, cik tālu uz priekšu aizgājuši pētījumi un tehnika. Tagad cilvēka rīcībā bija tāda aparatūra, kuru ne­varēja salīdzināt ar to, ar kādu strādāju es, rakstīdams savu disertāciju: eksistēja tik jutīgas radiolampas ultraīsviļņiem, par kā­dām es toreiz nevarēju pat sapņot, kristālus ražoja tādas kvalitātes un tik stabilas frek­vences … vārdu sakot, salīdzināt palīglī­dzekļus, kurus tehnika piedāvāja man šo­dien, ar toreizējiem līdzekļiem, ir apmēram tas pats, kas salīdzināt vieglo automašīnu ar zirga iejūgu. Diemžēl, visas šīs ļoti vajadzī­gās lietas nevarēja dabūt par velti.

Sievai lūgt naudu es vairs neuzdrošinā­jos. Viņa gan vēl nesen iedeva man nedaudz no saimniecības kases, nejautājot, kam man tā vajadzīga, bet skatiens, ar kādu viņa mani apveltīja, bija tik pārmetošs, it kā vi­ņai būtu aizdomas, ka nauda domāta kādai slepenai mīļākajai. Tā, lūk, es iestrēgu ar savu projektu un nezināju, ko darīt tālāk.

Kādu vakaru es pilnīgi bez iepriekšēja no­lūka, vismaz domāju, ka tāda man patiesi nebija, iegāju uz kādu stundiņu pie mātes.

Kā jau teicu, viņa dzīvoja pie mums un palaikam kopā ar mums ēda pusdienas, bet vispār dzīvoja atsevišķi.

«Jaunie un vecie nesader kopā,» viņa mē­dza teikt.

Parasti viņa klusi sēdēja savā istabiņā ar adīkli, kuru droši vien nekad nepabeigs, un skatījās pa logu, it kā tālē redzētu Linebur- gas viršu klajumu un māju, kurā mēs kād­reiz bijām dzīvojuši, — mazrunīga, lauci- nieciska, no vecuma izplūdusi večiņa. Viņas sirmie mati bija allaž mazliet izspūruši, raupjās rokas vienmēr sastrādātas un ģikts sakropļotas. Gadiem ilgi viņa mocījās ar tūsku kājās, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ viņa nekad neatstāja savu istabu. Mūsu svinībās ar Nīdermeijeru un provizoru viņa nekad nepiedalījās, un mēs viņu arī nespiedām to darīt. Slepeni mēs pat priecā­jāmies par šādu mātes rīcību, kaut gan at­klāti to nekad nebūtu atzinuši. Grīnbahas sabiedrībā, kur tik lielu vērību piešķīra āriš­ķībām, es ar māti nevarēju lepoties. Viņa un Nīdermeijeri, nē, to pat nevarēja iedomā­ties. Jā, pilnīgi atklāti sakot, mēs mazliet kaunējāmies par māti.