Kurts Zandners - SIGNĀLS NO KOSMOSA

Noņēmis austiņas, es brīdi nekustīgi sē­dēju un raudzījos uz aparātiem, veco skapi, jumta siju ēnām un uz četrstūraino zvaig­

žņotās debess izgriezumu lūkā. Kā jau teikts, es toreiz nekā nesapratu, bet tagad šķiet, ka man bija savāda nojauta, it kā mani būtu skārusi dīvaina vēsma. Kas tas varēja būt?

Visvienkāršākais izskaidrojums bija tāds, ka Padomju Savienība atkal palaidusi kādu raķeti, varbūt lai izpētītu Marsu vai arī Venēru. Šie starti parasti notiek bez ska­ļiem pieteikumiem, atšķirībā no amerikā­ņiem, kuriem jau iepriekšējā reklāma krietni vien pārsniedz vēlāk gūtos panākumus. Nē, amerikāņu raķete tā nevarēja būt, — pēc avīžu ziņām spriežot, ASV raķetes nā­kamais starts notiks tikai pēc kādas nedē­ļas.

Ar tām pāris svītriņām un punktiem, ko biju uzmetis uz papīra, neko lielu nevarēja iesākt. Raķetes parasti raidīja šifrētus sig­nālus, kurus izdevās izlasīt tikai ar īpašu atšifrēšanas aparatūru. Vai es nebūšu ne­jauši uztrāpījis vienu no tiem savādajiem izplatījuma «logiem», par kuriem rakstīja padomju profesors Sedovs un kas izraisīja nedzirdētu sensāciju speciālistu vidū? Pa­teicoties šiem kanāliem, kuros radioviļņi gan­drīz netraucēti izplatās milzīgos attālumos, toreiz bija izdevies ar divarpus vatu lielu jaudu pārraidīt fotouzņēmumus piecsimt tūkstoš kilometru lielā attālumā. Ar zināmu lepnumu es tomēr konstatēju, ka radiotrau- cējumi, ko rada elektriskie lādiņi atmosfērā, un dažādi citi iemesli manu uztveršanas sistēmu daudz netraucē. Dzirdēto skaņu frek­

vence atradās īsviļņu diapazona, kas izpla­tās lielos attālumos.

Tā prātodams, es pēkšņi sajutu nakts vē­sumu, kas pa lūku bija iespiedies bēniņtelpā. Es salīgi nodrebinājos, izslēdzu aparātus un aiztaisīju lūku. Bija jau krietni pāri pus­naktij.

Otrā rītā pie brokastu galda teicu sievai, lai viņa ieslēdz radio, jo es gribētu noklau­sīties ziņas. Parasti es to nedarīju, jo bro­kastis ēdu klusumā.

Diktors nolasīja garumgaru valdības pa­skaidrojumu, kādēļ jāpalielina aizsardzības izdevumi. Arī par raķešu šāviņiem tur bija runa, bet tikai par kaujas raķetēm. Par pa­domju pētījumiem kosmosā netika bilsts ne­viens vārds. Es pārslēdzos uz Lcipcigu. Arī no turienes neko neziņoja. Tas bija sa­vādi.

— Kas ar tevi notiek? Ko tu dari? — iesaucās mana sieva, un es pieķēru sevi, ka nupat esmu grasījies ar magoņmaizīti ap­maisīt tēju.

— Nekas sevišķs, — es teicu un nošķaudī­jos.

— Tu esi saaukstējies un saķēris iesnas,— sieva bārās.

— Laikam gan, — es pamāju ar galvu, arvien vēl domās iegrimis, noņēmu brilles un ar kabatas lakatiņu izslaucīju piesarku­šās, asarojošās acis.

Šodien pievakarē, kad es jau gulēju, virs- ārsta Bendera un kādas māsas pavadībā negaidot vizītē ieradās profesors.

Viņš pavirši apskatīja pilnīgi normālo temperatūras līkni un pārējos ierakstus manā slimības vēsturē, kuru viņam pasniedza māsa. Tad viņš aptaustīja manu pulsu, apskatīja plakstiņus un uzstādīja pāris jautājumu man un doktoram Benderam. Visu to viņš veica tik ātri un mehāniski, ka es tūliņ pamanīju viņu darām to tikai kārtības labad, bez cerī­bām vai nolūka atrast kaut ko īpašu.

Pēc piecām minūtēm viņš ar visu bija galā un māsa jau devās uz nākamo palātu. Bet profesors vilcinājās un paskatījās uz mani tā, it kā vēlētos kaut ko jautāt. Es saviebu seju un tikko manāmi pamāju uz doktoru Benderu, kurš, lūpas savilcis, kaut ko rak­stīja savā piezīmju grāmatiņā, it kā būtu neapmierināts ar apskates iznākumu. Iespē­jams, ka man tikai likās, taču instinktīvi es nojautu, ka profesors mani uzreiz sapratis.

— Kolēģa kungs, — pagriezies pret dok­toru Benderu, viņš it kā starp citu, bet tādā tonī, kas necieta iebildumus, teica: — Parū­pējieties, lūdzu, lai trakojošais maniaks no desmitās zāles tiktu sagatavots šokam. Es šoreiz gribu pats būt klāt.

Virsārsts aizgāja, jautājoši, gandrīz pār­metoši paskatījies uz šefu, it kā iekšēji ne­būtu mierā ar to, ka profesors grib palikt divatā ar slimnieku. Profesors aizslēdza dur­vis. Tas šeit nebija pieņemts un liecināja, ka profesors nekādā ziņā neuzskata mani par bīstamu.

Sakrustojis rokas uz muguras, profesors so)oja pa istabu, it kā meklētu vārdus. Pēk­šņi viņš apsēdās uz manas gultas malas, sakrustoja kājas un, aplūkodams nospodri­nāto kurpju purngalus, teica:

— Mīļo doktor Vulf! Gribu pavisam īsi kaut ko ar jums pārrunāt.

— Lūdzu, labprāt, — es viņu ar smaidu iedrošināju.

— Redziet, — paskaidroja profesors, — jūsu gadījums ir pasmags. Varbūt ne tik- daudz no medicīniskās puses, cik no citiem viedokļiem. Jūs mani saprotat… — viņš iz­darīja pa daļai dusmu, pa daļai nepatikas pilnu žestu, — bet, diemžēl, pilnīgi neievē­rot šos apstākļus es nevaru. Vārdu sakot, es varētu jūs ar attiecīgu pamatojumu drīz vien atkal izlaist. Pieņemsim, ka jūs vienkārši esat sasirdzis ar kādu īslaicīgu psihozi, kam par iemeslu bijusi pārstrādāšanās, jūsu nervu sistēmas pārpūle. Šādā stāvoklī bieži parā­dās slimīga iztēle, kas, nomierinoties un ar vēsu prātu visu pārdomājot, atkal pazūd. Es pat varētu parūpēties, lai disciplinārlieta, kas ievadīta darbā pret jums, tiktu apmai­nīta pret ilgāku slimības atvaļinājumu, ka­mēr ar laiku viss aizmirstos.

Es klusēju un smaidīju.

Profesors mazliet nervozi mainīja savu kāju stāvokli un atsāka:

— Jums jāpiekrīt, Vulfa kungs, ka arī zi­nātnieki maldās, iestrēgdami kļūdās kā mu­šas līmes podā. Neviens to nezina labāk par mani. Vai tas nevarētu būt noticis arī ar jums? Es vakar ieskatījos vairākās jums kon­fiscētajās piezīmēs, enerģiski pastāvēdams uz to medicīnisku apsvērumu dēļ. Tas viss ir interesanti, kaut arī mazliet fantastiski, gandrīz vai neticami. Neesmu speciālists, lai spriestu par fiziku, bet ticiet, man tiešām žēl, ka esmu spiests jūs te aizturēt. Bet vai tomēr nav iespējams, ka jūs savos eksperi­mentos esat kritis par upuri pašapmānam?

— Tātad jūs gribat mani pierunāt, lai es visu atsauktu un pazemīgi paskaidrotu, ka vienkārši esmu bijis sajucis? Par tādu cenu mani ātrāk atbrīvotu? — es jautāju.

— Ja jūs to gribat formulēt tik tieši…— Profesors jutās acīmredzot neērti.

— Labi, — es pamāju ar galvu, — pro­fesora kungs, atļaujiet jums paskaidrot: kas attiecas uz tīri zinātnisko pusi, es atzītu kļūdas, ja tādas būtu. Iespējams, ka esmu kaut kur kļūdījies un kritis par upuri misti­fikācijai vai pašapmānam, kaut arī pats tam ne visai ticu. Bet es neatsaukšu to sava darba daļu, kurā ir, ja tā var teikt, ētiski secinājumi. Nē, saprātu es nenodošu, to es nedarīšu nekad.

Profesors palūkojās pulkstenī, piecēlās un veltīja man tādu skatienu, kas apstiprināja manas nojautas: visumā mēs esam garīgi radniecīgi.

— Jā, esmu devis rīkojumu, — iedams ārā no istabas, viņš izmeta, — lai jūsu sievai rīt ļauj jūs apciemot.

— Vai es varētu palūgt, lai man atdotu arī brilles? — es nosaucu viņam pakaļ.

Atceroties dienas pēc toreizējā 28. sep­tembra, man šķiet, ka esmu līdzinājies skud­rai, kas čakli gādā materiālus savai celtnei. Signālus ilgi vairs nevarēja sadzirdēt, bet 2. oktobrī es tos atkal uztvēru. Tiesa, arī šo­reiz tikai neilgi — kādas desmit minūtes. Par jaunas kosmiskās raķetes palaišanu ne­kas nebija dzirdams (pēdējā amerikāņu raķete bija eksplodējusi trīsdesmit sekundes pēc starta), un līdz ar to signāli kļuva ar­vien mīklaināki. Es apsvēru visas iespējas. Varbūt kāda no tām padomju raķetēm, kuras vienmēr lido pa savām trajektorijām mūsu Saules sistēmā, negaidīti atsākusi pārraides, jo raidīšanas aparatūra daļēji saņēma ener­ģiju no gaismas baterijām, kuras uzreiz ne­varēja pilnīgi izslēgt. Tas nu gan bija maz ticams, katrā ziņā manas uztveršanas apa­ratūras darbības rādiuss un jutīgums tādā gadījumā bija fenomenāls. Es domāju arī par to, ka te varēja būt darīšana ar signā­liem, kurus pa laikam raidīja uz Mēnesi un kuri pēc tam atgriezās uz Zemes. Tas bija sen pazīstams līdzeklis, lai ar īsviļņu palīdzību pārvarētu Zemes liekto virsmu. Bet uztverto signālu frekvence un virziens nesa­krita ar tiem, ko parasti lietoja šādiem ekspe­rimentiem. Kad es šos signālus dzirdēju otr­reiz, Mēness atradās tālu zem apvāršņa. Pēc ilgām pārdomām un aplēsēm es pilnīgi droši varēju izslēgt vismaz vienu iespēja­mību: signāli nenāca no Zemes!