Kurts Zandners - SIGNĀLS NO KOSMOSA

Līdz turpmākam rīkojumam mani neviens nedrīkst apmeklēt. Taču šodien es saņēmu vēstuli. Tā jau bija atplēsta un tās saturs laikam rūpīgi pārbaudīts. Es varu iedomā­ties, ka virsārsts Benders vispār nekad to nebūtu atļāvis, ja profesors nebūtu aizlicis par mani labu vārdu. Līdz šim gan es pro­fesoru esmu redzējis tikai divas reizes — parasto vizīšu laikā, bet es instinktīvi jūtu, ka viņš ir pret mani labvēlīgi noskaņots. Atšķirībā no drūmā censoņa doktora Bendera viņš ir iespaidīgs vīrietis ar kupliem, sirmiem matiem un cēlu pieri. Viņa lielās, pelēkās acis ir cilvēcīgas un gudras, lai gan reizēm pauž nogurumu un ironiskas skumjas. Kaut arī pretstatā man bez ārsta virsvalka viņš, bez šaubām, ir eleganti ģērbies sabiedrības cilvēks ar drošu uzstāšanos, man šķiet, ka viņā ir kaut kas manam garam radnie­cīgs.

Kas attiecas uz vēstuli, tad pat visstingrā­kajam cenzoram nevarētu rasties šaubas, vai man to nodot. Rokraksts bija tikpat vienkāršs un saprotams kā pāris vārdu:

«Mans mīļais dēls! Cerams, ka tev klājas labi un tu drīz atkal būsi kopā ar mums. Tava māte.»

Tas bija viss. Un tomēr tas mani tā aiz­kustināja, ka es kādu brīdi ar vēstuli rokā sēdēju gultā un stīvi raudzījos uz priekšu.

Bet tagad turpināšu savu atmiņu stāstu.

Dienās, kas sekoja izmisuma pilnajam otra septembra vakaram, es tiktāl nomierinājos, ka brīžiem biju gatavs atteikties no savas idejas; mana «es» laiskā puse šķita gūstam virsroku. Lai rastu sev attaisnojumu, es vi­sas realizācijas grūtības iztēlojos daudz lie­lākās, nekā tās bija. Ko teiktu mana sieva par papildizdevumiem? .. . Vārdu sakot, es taisījos atgriezties iepriekšējā trulajā die­nas ritmā. Kādu vakaru, kad es sēdēju pie rakstāmgalda un domāju par visādām nepa­tikšanām, kas bija atgadījušās institūtā, es pēkšņi enerģijas pieplūdumā pielēcu kājās, paķēru savu kabatas bateriju un kāpu uz bēniņiem.

Mājai no dārza puses pieslienas neliels šķūnis un laikam gadu desmitiem ilgi neiz­mantots stallis. Tukšā staļļaugša pāriet diez­gan lielā telpā, kuras sijas klāj pieputējuši zirnekļu tīkli, bet grīdu sedz sausi, izdrupuši dēļi. Sarūsējušās eņģēs karājas lūka, pa kuru agrāk padots siens vai labības kūļi. Vecas mājas ļoti bieži ir tā iekārtotas.

Bēniņtelpas kaktā stāvēja ķirmju saēsts skapis, kuram istabā nebija vairs vietas un kurā es glabāju kaudzi grāmatu, lai nepār­slogotu sievu un mūsu māju ar savu paprāvo bibliotēku. Bez grāmatām te atradās arī pāris aparātu un darba rīku, stieples, cauru­les, spoles, kondensatori un tā tālāk. Bez skapja bēniņos atradās vēl arī citas vecas mēbeles, kuras mums* nebija vajadzīgas: ļodzīgs galds, kāda kropla kušete un vectēva

krēsls, kura polsterējurna plīsumā rēgojas jūras zāles.

Kad mēs pirms dažiem gadiem pārnācām uz šejieni dzīvot, es lielā sajūsmā par per­sonīgo mājokli priecājos arī par šo bēniņ- telpu un uz ātru roku ievilku gaismu, jo gri­bēju iekārtot šeit nelielu laboratoriju fizikas eksperimentiem. Bet tad šie labie nodomi ik­dienas vienmuļajā gaitā iznīka, un tagad, pēc daudziem gadiem, tas viss gulēja tajā skumjajā pamestībā, kas raksturīga telpām un jau sen vairs nelietotiem priekšmetiem. Bija tā, it kā tie nikni pretotos, lai tos ne­izrautu no miega un nevilktu atkal dienas gaismā.

Kabatas baterijas gaismas kūlis pārslīdēja pār putekļainajiem zirnekļu tīkliem un skapja blāvi mirdzošajām stikla durvīm, aiz kurām instrumenti jau sāka pārklāties ar zaļganu apsūbējuma kārtiņu. Dažām grāma­tām peles bija apgrauzušas iesējumu … Vārdu sakot, viss izskatījās bēdīgi.

Sajā pašā vakarā es salaboju apgaismo­jumu un ar slotu un liekšķeri novācu lielā­kos netīrumus.

Kad es nākamajā vakarā spēcīgākas spul­dzes gaismā aplūkoju aparātus un ierīces, skats bija jau patīkamāks. Diemžēl, tomēr izrādījās, ka manas ieceres īstenošanai daudz kā trūkst. Kad es sāku aplēst, cik tas viss apmēram varētu izmaksāt, es pat no­bijos. Tas laikam izmaksātu sasodīti dārgi!

Es izvilku no skapja savas doktora diser­tācijas vienu eksemplāru. Papīrs bija no­dzeltējis un traipu izraibināts, un, kad es pārskatīju skaitļu rindas un aprēķinus, mani pārņēma skumjas. Cik sen tas bija! Cik tālu uz priekšu aizgājusi zinātne un tehnika! Un tomēr man šķita, ka dažas domas, pat salī­dzinot ar jaunākajām atziņām, arvien biju­šas nozīmīgas un tām arvien vēl pievērš pārāk maz uzmanības. Tas viesa manī tādu gandarījumu un lepnumu, ka, atbalstījies pret vectēva saplīsušā krēsla atzveltni, es kā uzvarētājs sakrustoju rokas uz krūtīm. Neatzīts ģēnijs vientuļā putekļainā bēniņ- telpā! Tas izskatījās tik nožēlojami, ka vē­lāk es pats par to skumji pasmaidīju.

Bet, lai cik dīvaini tas liktos, tieši šis brī­dis izšķīra manas necilās idejas likteni. Ja man līdzīgs cilvēks saņēmis sevi atkal rokās, ja viņš — tā, kā lauva nogaršo asinis — tā sakot, «aplaizījis» pāris formulas un sma­dzenes sākušas strādāt, tad viņu pārņem spīts un viņš noved līdz galam visu, ko vien ir apņēmies, vai arī ir neglābjami pazudis. Ja, neraugoties uz visu, man šādas apņēmības vēl nebija, tad es tomēr tik ļoti nomierinā­jos, ka visu nakti gulēju tik cieši un labi, kā sen jau nebiju gulējis.

Protams, es savus pētījumus varētu izda­rīt arī universitātes institūtā, kur manā rī­cībā bija kaut novecojusies, tomēr pētīju­miem piemērota iekārta. Bet, pirmkārt, atrasties pilsētas centrā, kur tik daudz trau­cējošu faktoru — dzelzceļu, trolejbusu, elek­trisko vadu, dūmu un tvanu piesātinātu gaisa slāņu, nebija izdevīgi. Otrkārt, es ne­uzdrošinājos lūgt priekšniecībai vajadzīgo atļauju un tādējādi visu tūlīt karināt pie lielā zvana. Beidzot, treškārt, man vajadzēja pārnakšņot institūtā vai naktī ar divriteni doties atpakaļ uz Grīnbahu, lai pāris stun­das pagulētu. Tas man likās pārāk nogurdi­noši, tādēļ, visu apsvēris, nolēmu strādāt bēniņos.

Vispirms man bija vajadzīga īpaša gro­zāmā antena ar noteiktu izliekumu, kuras izmēri dotu iespēju to ievietot bēniņos — visplatākajā vietā starp sijām un dēļiem. Ja izmantotu lūku, pa kuru agrāk stallī mests siens, un izzāģētu vairākus dēlus, telpas ap­mēri būtu tīri pieklājīgi. (Man konfiscētajās piezīmēs redzams pirmās, visumā primitīvās antenas projekts.) Es izgatavoju precīzu rasējumu, bet drīz vien sapratu, ka uzbūvēt pats šādu antenu nespēju, vispirms jau darba rīku trūkuma dēļ. Pasūtīt antenu pilsētā būtu iznācis ļoti dārgi, turklāt vēl būtu jāmaksā par transportu, jo ar velosipēdu to nevarētu atvest.

Kādus simts soļus no mūsu mājām dzīvoja vīrs, par kura izcelšanos un nodarbošanos neviens nekā nezināja. Diezin vai par dzīvo­šanu varēja nosaukt mitināšanos bijušās kal­ves telpās, kuras īpašnieks jau sen bija mi­ris. Darbnīca nebija nojaukta tikai tāpēc, ka ārzemēs dzīvojošie mantinieki pieprasīja no maģistrāta par gruntsgabalu nedzirdēti lielu kompensācijas summu un turklāt acīmredzot arvien vēl strīdējās par šīs summas sadalī­šanu.

Tagadējais īrnieks par to neinteresējās. Viņš te vienkārši bija apmeties, turēja pa­galmā pāris vistu un lietoja kalvē palikušos darba rīkus, jo tie viņam bija vajadzīgi. Esmu pārliecināts, ka miestiņa varas iestā­des klusuciešot ļāva viņam tur dzīvot tikai tāpēc, lai sariebtu mantiniekiem, kuru dēļ bija tik daudz nepatikšanu. Jo vairāk šis īpašums izputēja, jo labāk.