Kurts Zandners - SIGNĀLS NO KOSMOSA

Sī vakara vienīgā labā īpašība bija tā, ka ciemiņi atvadījās mazliet agrāk nekā pa­rasti. Nīdermeijeri piedāvāja provizoram vietu automašīnā, ko līdz šim nekad nebija darījuši. Savā satrauktajā garastāvoklī es arī šeit saskatīju kaut ko līdzīgu pēkšņai solidaritātei un slepenai sazvērestībai pret mani.

Es pavadīju savus ciemiņus līdz durvīm un, kad viņi bija aizbraukuši, vel kādu brīdi pastāvēju klusajā naktī. Ar neskaitāmām zvaigznēm izrotātais izplatījums tumšs un kluss pletās pāri Grīnbahas jumtiem. Kaut kur no tālienes atskanēja dobjš sprādziens, likdams nošķindēt logu rūtīm. Kilometrus trīsdesmit tālāk notika manevri.

Nakts vēsuma un nenoteiktu baiļu pār­ņemts, es ciešāk sapogāju svārkus. Pēkšņi jutos tik vientuļš un pamests kā vēl nekad līdz šim. Bezmērķa ceļinieks bezgalīgajā, tumšajā tukšumā.

Mani jau bieži bija pārņēmušas tādas iz­jūtas, bet vēl nekad ar tādu spēku kā šajā vakarā. Varbūt tas bija sakrājies manī kā akmens krava un katra diena līdzinājās jau­nam akmenim, kamēr tas viss beidzot no­spieda tik neciešami, ka man bija šī krava jānomet un jābēg prom, lai tā mani neno- spiestu.

Es stāstu par savu šķietami vienmuļo un mierīgo ikdienu tik sīki tāpēc, lai kļūtu skaidrs, kāpēc tā vairs nevarēja turpināties, kāpēc es vairs nevarēju ilgāk sevi krāpt. Varbūt Nīdermeijeru apciemojums bija iedarbojies līdzīgi pēdējam triecienam. Es sapratu, ka līdz šim esmu gluži vienkārši eksistējis, nevis dzīvojis, taustīdamies no vienas vienmuļas dienas otrā — «studēts cilvēks», kuru neviens neņem nopietni. Un vienīgie tuvākie paziņas man bijuši tādi ļau­dis kā Nīdermeijeri!

Sieva bieži mēģinājusi daudzmaz saudzīgi pierunāt mani iestāties darbā kādā firmā, kas, piemēram, tirgojas ar televizoriem, rent­gena vai medicīnisko aparatūru, vai arī cen­sties dabūt vietu kāda labi apmaksātā rūp­niecības nozarē. Iespējams, ka manam dok­tora grādam priekšniecības un klientūras acīs būtu zināma nozīme, taču es nekad ne­būtu spējīgs pārdot kaut vienu bārdas dze­namo aparātu. Jebkurš klienta iebildums spiestu mani ātrāk atvadīties, pieklājīgi pa­klanoties. Kur nu vēl manas neveiklās ma­nieres un neizteiksmīgā āriene! Ieskatoties spogulī, man bija skaidrs, cik bezcerīgs būtu tads pasākums. Es esmu sīks, kalsnējs, ma­nas acis ir gaiši zilas un aiz aceņu bieza­jiem stikliem izskatās smieklīgi lielas kā varžu ikri zem palielināmā stikla. Mani bez­krāsainie, pelnu pelēkie mati stūrgalvīgi ne­klausa nevienai sukai, kas tos gribētu sakār­tot. Turklāt vēl nedaudz samanāmā svepstē- šana, kas parādās uzbudinājuma brižos, un mana mazliet klibā gaita — stivā ceļgala dēļ… nē, nekas nebūtu iznācis!

Rūpniecības laboratorijās mani laikam lab­prāt būtu pieņēmuši darbā, bet zināma ga­rīgā pārākuma apziņa bija par iemeslu tam, ka šķita manis necienīgi strādāt tīru «mai­zes darbu», darbu, kura vienīgais mērķis būtu palielināt uzņēmuma apgrozību, veikt dažādus mērījumus un ieviest konstruktīvus uzlabojumus. Bet nopietnākam darbam man trūka attiecīgās zinātniskās ievirzes. Ko tad es tādu līdz šim biju paveicis, lai būtu kaut vizmazākās tiesības uz šo pārākuma ap­ziņu? Varbūt šīs tiesības deva mana sen jau arhīvu putekļos apraktā un pilnīgi aizmir­stā doktora disertācija «Par elektro­magnētisko viļņu izmērāmības robežām»? Smieklīgi!

Smagas melanholijas pieveikts un izmisis par savu nožēlojamo eksistenci, es mēmā jautājumā paskatījos zvaigznēs. Un pēkšņi man iešāvās prātā kāda ideja!

Sākumā tā nebija nekas vairāk kā vien­kārša doma, tā sakot, izklaidēšanās, lai manai vienmuļajai eksistencei dotu kaut maz­liet satura. Citi līdzīgos gadījumos krāj mar­kas un audzē puķes. Tajā vakarā man tie­šām nebija ne jausmas par tām kolosālajām, pat neticamajām sekām, kadas būs šai do­mai. Iespējams, ka toreiz tās būtu mani pat pārbiedējušas.

Kaut cik nomierinājies, aizvilkos uz māju, kur mana sieva nodarbojās ar ciemiņu at­stāto pēdu likvidēšanu. Istaba pretīgi oda pēc atdzisušajiem cigāru dūmiem, nespodra gaisma krita uz tukšajām glāzēm un pude­lēm, uz galdauta bija liels, neglīts izlietā sarkanā ķiršu liķiera traips.

— Trīs pudeles Mozeles vīna, — skumīgi konstatēja sieva, — un tad vēl man likās, ka viņi nez kāpēc apvainojušies. Tev varbūt nevajadzēja …

— Beidz, — es viņu dusmīgi pārtraucu,— nakamreiz būs labi ja viena pudele. Man tagad nauda būs vajadzīga pašam.

Šajā naktī es gulēju ļoti nemierīgi, mani mocīja smagi sapņi. Neredzamu slepkavu vajāts, es skrēju pa tumšām ielām, kur ne­bija neviena cilvēka, tupēju uz ceļiem priekšā kādam milzīgam Nīdermeijera kungam, kas mani izsmēja, un diedelēju vienu marku. Beidzot es attapos tiesā fizikas institūta drū­majā auditorijā, kur nezināmu iemeslu dēļ man piesprieda mūža ieslodzījumu cietumā, lis gribēju protestēt, bet melnā talārā ģēr­bies priekšsēdētājs, kas mazliet līdzinājās provizoram Kindelim, zvanīja un kliedza: «Apelācija nav iespējama. Tiesas sēde slēgta.»

šai brīdī es pamodos viss vienos svied­ros.

— Zvanīja modinātājs. Tev jāceļas. Ir jau seši, — sacīja sieva.

Cerams, ka doktors Benders neievēros kādu ritu manas acis, kuras rakstīšana stipri pārpūlējusi, jo gaismas te maz un man at­ņemtas arī brilles. (Varbūt tāpēc, lai es ar briļļu stiklu lauskām nepārgrieztu artēri­jas? Jasmejas. Te nu gan par to priecātos.) Steigā, pa pusei zem segas aprakstīt šīs la­piņas, protams, nav viegli, un citiem laikam būs grūti tās salasīt.

Visgrūtāk un komplicētāk ir noasināt zī­muli, kas ik pēc pāris lappusēm kļūst neass. Zīmulis, diemžēl, ir ļoti mīksts. Otrais nu­murs. Trešais vai ceturtais numurs būtu pie­mērotāks, bet jāsamierinās ar to pašu. Tā kā man nav nekādu rīku — pat nagu vīlīti es drīkstu lietot tikai uzraudzībā, — man zī­muļa koksne jāapgrauž ar zobiem, kuri par laimi ir vēl visumā labā stāvoklī, bet gra­fīta serde jāuzasina, berzējot to pret nelī­dzenām dzelzs stīpām zem gultas. Papīram un zīmulim atrastā dienas paslēptuve zem matrača sevi attaisnojusi, jo institūta perso­nālu acīmredzot nemoca pārlieka tīrības mīlestība. Kamēr sanitārs — plikpaurains vīrs, kas atgādina miesnieku atpūtā, — stāv sardzē pie durvīm, kāda vecāka māsiņa, kas vienmēr izskatās tā, it kā būtu apvainojusies, pāris reizes pavirši pārslauka grīdu. Bet tālāk kā par dažiem centimetriem viņa zem gultas vēl nekad nebija tikusi. Daudz čak-

laks šai ziņā ir doktors Benders. Katru dienu viņš mani no jauna izklaušina, stūrgalvīgi meklē pazīmes, kas liecinātu par smadzeņu tumoriem, paralīzi, delīriju un šizofrēniju, veltījot man drūmus skatienus, neizsakāmi daudz jautā — vai, bērns būdams, neesmu kritis uz galvas, vai kāds manā ģimenē nav izdarījis pašnāvību, neslimo ar krītamo kaiti, nedzer, vai nav miris psihiatriskajā slimnīcā. Diemžēl, es nekā nevaru viņam pa­līdzēt, kaut arī ļoti cienu viņa izmisīgos pū­liņus atrast konkrētu iemeslu manam šķie­tami slimīgajam psihiskajam stāvoklim un tādējādi ar atpakaļejošu datumu attaisnot manu uzturēšanos šeit. Reizēm es baidos, ka pamazām novedu viņu izmisumā, taču rnan pietiek nekaunības, lai ar uzsvērti laipnu un jautru smaidu iededzinātu viņā slepenas šaubas.

Jāatzīstas, ka reizēm ir ļoti grūti iz­spiest šo smaidu, un tomēr mani pārņem klu­sas šausmas, kad es caur sienām dzirdu pa­tiesi sajukušu cilvēku kliedzienus vai arī kad mani ved garām palātām, kur bezcerīgi sli­mie guļ piesprādzēti gultās un pa durvju spraugu pavīd baismīgi pārvērstas, idiotiski trulas sejas. Bet es cenšos šo nožēlojamo dabas kļūdu uzņemt iespējami mierīgi un pretstatā visam tam domāt par milzīgo har­monisko izplatījumu, par vēstīm, kas nāk no bezgalīgo telpu tumsas, par tālajām zvaig­znēm, kuras es vairs neredzu un kuru aici­nājumu es vairs nedrīkstu dzirdēt, kur nu vēl runāt par to, ja neskaita mana manu­skripta mēmās lapas.