Kurts Zandners - SIGNĀLS NO KOSMOSA

Iegājis viņas istabā, es jautāju, kā jūtas kājas. Kādu brīdi viņa neatbildēja, bet tad pēkšņi paskatījās uz mani — tas bija ve­cuma apmiglots, jau gandrīz viņpasaulei pie­derošs, tomēr saprātīgs skatiens — un teica:

— Tu pēdējā laikā esi bāls.

— Man tagad neiznāk vairs pa īstam pa­būt saulē. Rītos un vakaros, kad braucu ar velosipēdu cauri pilsētai, ap šo gadalaiku saule vēl nesilda pietiekami, — es smaidī­dams atbildēju.

Bet viņa neļāva sevi pārtraukt.

— Nē, tu esi bāls, — viņa vecu ļaužu ietie­pībā palika pie sava, — Hamburgas migla tev nenāk par labu.

— Bet, māt, te jau nav Hamburga! — es izsaucos.

Reizēm viņa jauca pagātni ar tagadni. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs neve­dām viņu sabiedrībā.

— Ak tā… Jā, pareizi, — viņa atcerējās un nolieca galvu, it kā klausīdamās atmiņu balsī.

— Tad tevi māc rūpes. Varbūt tev vaja­dzīga nauda studijām? — viņa tad jautāja.

Šo jautājumu viņa uzdeva bieži. Iespē­jams, ka arī te laiks bija apstājies tajos gados, kad es mācījos Hamburgā.

Kā parasts, es arī tagad to noliedzu.

— Ko nu … Naudas man pietiek.

Iespējams, ka šoreiz tas neskanēja pārlie­cinoši vai arī viņa zināmā gaišredzībā kaut ko nojauta. Ar veciem cilvēkiem kādreiz ir gaužam dīvaini. Vismaz viņa gandrīz vai pikti pastāvēja uz to, lai es aizietu pie skapja un izvilktu drēbēs paslēpto naudas maku, uz kura ar stikla pērlēm bija izšūta roze. Viņa atvēra to ar drebošiem pirkstiem — viņai klēpī iekrita granātu broša, nodzeltējusi, sīki salocīta vēstule un medaljons ar manu bērnu dienu attēlu. Naudas makā bija deviņas nau­das zīmes par piecdesmit markām katra.

— Še, ņem! Vispār tā bija domāta manai apglabāšanai, lai jums nebūtu lieku izde­vumu. Bet varbūt es tik drīz nemiršu. Tu jau varēsi man to kādreiz atdot atpakaļ, — viņa uzmundrinoši noteica.

Nedaudz vilcinājies, es naudu paņēmu, cieši apņēmies atdot to pēc iespējas ātrāk. Es paskatījos uz sava tēva palielinātu fotoat­tēlu, kas karājās pie sienas blakus logam, un man palika iespaids, it kā bārdainais vīrs mežsarga formā paskatītos uz mani

stingri un nosodoši. Taču mani plāni nu bija glābti.

Nākamajā vakarā es pārnesu pilnu port­feli ar kondensatoriem un īpašām vajadzī­bām domātu elektronu spuldzi. Dažas deta­ļas nekur nevarēja nopirkt, pret attiecīgu sa­maksu tās slepeni izgatavoja institūta stikla pūtējs, ļoti veikls amatnieks. Divas naktis es gandrīz nepārtraukti strādāju ar knaib­lēm un lodāmuru, kamēr viss bija gatavs.

Visās manās piezīmēs 28. septembris un visi šīs dienas vakarā izdarītie pieraksti pa­svītroti ar sarkanu zīmuli. To gan es izda­rīju vēlāk, jo 28. septembrī man nebija ne jausmas par šī vakara sekām. Taču es atce­ros visu tik labi, it kā šie notikumi būtu risi­nājušies vakar.

Pēc vakariņām, ap pulksten divdesmitiem, es uzkāpu bēniņos. Sievai es pateicu, ka gribu mazliet pastrādāt. Viņa savukārt gri­bēja ātrāk likties gultā, jo, mazgādama veļu, bija nogurusi.

Es vēlreiz pārbaudīju montāžas shēmu un tad ieslēdzu aparatūru, lai kontrolētu, kā viss darbojas. Es saodu deguma smaku vienā no pretestībām, kuras uzdevums bija izlīdzi­nāt strāvu, bet tā izturēja. Es izdarīju vēl dažus mērījumus. Pēc maniem apsvērumiem aparatūrai vajadzēja būt kārtībā, un man gribējās joka pēc sarīkot ģenerālmēģinā­jumu, kaut arī šajā vakarā nekas sevišķs nebija sagaidāms. Lai izvēdinātu no bēniņ- telpām deguma smaku un noteiktu virzienu — tajā bridi man nebija attiecīga rīka, kas rādītu leņķa grādus, — es atgrūdu lūku.

Caur lūku rāmi mirgoja zvaigžņotās debe­sis. Kādu brīdi raudzījos mirdzošajos pun­ktos samtaini melnajās izplatījuma dzīlēs, un manas fantāzijas smeldzošās ilgas kle­joja pa bezgalīgo telpu, kur viss bija noslē­pumains, bet uz kurieni biju jau pavēris vār­tus. Un atkal es vienlaikus ir apbrīnoju, ir apskaudu tos zinātniekus, kas pētī šīs pro­blēmas, kamēr es nožēlojami rāpoju putek­ļos.

Mans nodoms bija ar savu aparatūru uz­tvert un reģistrēt padomju raķešu signālus. Es gribēju kļūt par tā saucamo kluso līdz­dalībnieku, par neredzamo līdzvērotāju vis­lielākajā zinātniskajā notikumā cilvēces vēs­turē. Kaut arī daudz es ar to nebūtu panā­cis, tomēr izdošanās gadījumā es varētu Nīdermeijeriem ar ļaunu prieku sacīt: «Te jums ir tā saucamā mānīšanās! Vai nu jūs dzirdat šo jūsu ausīm nenozīmīgo «pī-pī- pī»?»

Slepenībā man, protams, bija daudz dros­mīgāki sapņi. To pašu ko es pētīja gan arī neskaitāmi citi amatieri visās pasaules val­stīs, nerunājot jau par lielajām observatori­jām, kas uzceltas speciāli šim nolūkam. Bet varēja tomēr būt iespējams, ka mani vēro­jumi, pateicoties savdabīgajai uztveršanas sistēmai, dotu savu ieguldījumu zinātnē, lai cik mazs tas būtu. Galu galā es pat varētu nosūtīt ziņojumu Maskavas Zinātņu akadē­

mijai, uzsākt sarakstīšanos… Bet, kā jau teikts, tie visi bija tikai sapņi.

Es atkal vēros zvaigžņotajās debesīs. Viens no ziemeļpuses rajoniem pletās manā priekšā sevišķi dzidrs. Dzirdēt gan nekā ne­varēja, jo pašreiz neviena jauna raķete ne­bija palaista. Pēdējā padomju raķete savus raidījumus jau bija pārtraukusi. Amerikāņi gan bija vairākas reizes mēģinājuši palaist raķeti, bet tas pa lielākai daļai beidzās ne­veiksmīgi. Viens no viņu pavadoņiem gan apriņķoja Zemi, bet tas bija tik sīks, tā rai­dītājs tik vājš, turklāt trajektorija tik neiz­devīga attiecībā pret manu novērošanas vietu, ka nebija nekādu izredžu uztvert šā pavadoņa signālus.

Es tomēr uzliku austiņas, lai pārbaudītu, vai man izdevies izslēgt atmosfēras traucē­jumus. Kā jau bija sagaidāms, es dzirdēju tikai vāju šalkoņu un palaikam atsevišķus sprakšķus. Tad varēja sadzirdēt tās mainī­gās skaņas, kas dzimst izplatījuma atomā- rajos procesos, zvaigžņu eksplozijās un kos­miskajos gāzu mākoņos — kaut ko līdzīgu sfēru mūzikai. Es grozīju slēdžus, kamēr beidzot visi trokšņi pilnīgi pazuda un nekas, izņemot dobju klusumu, nepalika pāri. Va­rēju būt apmierināts: man bija izdevies iz­dalīt pavisam šauru frekvenču joslu, un mana uztveršanas sistēma šķita attaisnoja­mies. Rotaļādamies es lēnām grozīju antenu tā, it kā es iztaustītu debesu velvi. Gribēju jau noņemt austiņas, kad pēkšņi uz kādu sekundes daļu kļuva dzirdama dīvaina dzie­doša skaņa. Tā bija tikko samanāma, un izklausījās, it kā milzīgi tālu sīktu ods. Pēc kāda brīža šī skaņa atkārtojās, bet šoreiz tas vilkās ilgāk, pēc tam iestājās ilgs klu­sums.

Sākumā es šaubījos, vai es vispār esmu pareizi dzirdējis un vai vainīga nav bijusi mana fantāzija. Ar pacietību, kas tādos ga­dījumos piemīt manas specialitātes ļaudīm, es atkal ļoti uzmanīgi mainīju frekvenci un antenas stāvokli. Gandrīz veselu stundu es to darīju bez panākumiem.

Beidzot — bija jau ap pusnakti — es at­kal sadzirdēju skaņas. Šoreiz kaut kas it kā sanēja un te īsāk, te garāk dūca, daž­kārt mainījās toņkārta. Nē, lai cik vājas būtu šīs skaņas, tās varēja būt tikai signāli!

Pilnīgi mehāniski es paņēmu zīmuli, re­ģistrēju laiku, frekvenci, varbūtējo virzienu, no kurienes šie signāli varēja nākt, un, va­doties no skaņām, zīmēju uz papīra svītri­ņas un punktiņus. Pēc apmēram piecām mi­nūtēm skaņas izzuda un šoreiz galīgi. Kaut kāds troksnis iespraucās starpā, sākās trau­cējumi, it kā spraugā, pa kuru es klausījos izplatījumu, iespiestos ūdens un noskalotu tālo dūkoņu. Acīmredzot šonakt nebija vairs nozīmes strādāt.