F. POLS M.KORNBLŪTS: KOSMOSA TIRGOŅI

Es ar to negribu teikt, ka esam noziedz­nieki. Alkaloīds kafitā, kā norādīja Harvijs, nav organismam kaitīgs.

Kad visi bijām pateikuši savu sakāmo, Faulers Sokens nospieda citu pogu un pa­rādīja mums kādu rasējumu. Viņš rūpīgi un pamatīgi izskaidroja to, rādīja mums tabulas, shēmas un diagrammas par jauno Faulera Šokena asociācijas filiāli, kuru paredzēts nodibināt, lai pārņemtu visu Venēras izpēti un ekspluatāciju. Viņš sīki izklāstīja, cik grūti bijis sameklēt Kongresa locekļu vidū labvēļus un tos attiecīgi ietekmēt, līdz bei­dzot izdevies panākt monopoltiesības iegūt visus iespējamos labumus no šīs planētas, un

es sāku apjēgt, kādēļ viņš varēja atjauties deviņas minūtes ilgu reklāmas raidījumu. Viņš paskaidroja, ka valdība — dīvaini, ka mēs vēl joprojām domājam un runājam par šo dažādu spiedienu reģistrācijas iestādi kā par orgānu ar savu gribu un principiem, •— ka valdiba gribot, lai Venēra būtu amerikāņu planēta, un tādēļ nolēmusi izmantot ameri­kāņu sevišķo reklāmas mākslu. Klausoties Sokena vārdos, arī mums pielipa viņa de­dzība. Es apskaudu to cilvēku, kam uzticēs vadīt Venēras nodaļu; mēs visi justos pago­dināti, ja mums piedāvātu šo posteni.

Faulers Sokens pastāstīja, cik grūti bijis tikt galā ar Dipona ķīmijas sindikāta sena­toru, kuram kongresā bijušas četrdesmit pie­cas balsis, un dižojās ar vieglo uzvaru pār firmas «Nash-Kelvinator» pārstāvi, kuram bi­jušas tikai sešas balsis. Viņš ar lepnumu ru­nāja par «konsu» inscenēto demonstrāciju pret Fauleru Šokenu, kas palīdzējusi dabūt mūsu pusē iekšlietu ministru, fanātisku «konsu» nīdēju. Lai gan Vizuālās reklāmas nodaļa bija lieliski atlasījusi un rezumē­jusi visu nepieciešamo informāciju, taču pagāja gandrīz vesela stunda, kamēr iepa­zināmies ar tabulām un noklausījāmies, ko Faulers stāsta par saviem plāniem un no­domiem.

Beidzot viņš izslēdza projekcijas aparātu un paziņoja:

— Esmu beidzis. Tāds ir mūsu jaunais Uz­devums. Turklāt tā izpildīšana jāsāk tūlīt,

šajā bridi. Vēl tikai viens paziņojums, un tad visi varēsim sākt darbu.

Faulers Šokens ir lielisks aktieris. Viņš ne­steigdamies sameklēja kādu papīra strēmeli un tāpat nesteigdamies nolasīja teikumu, kuru mūsu viszemākās kategorijas reklāmas darbinieks nobērtu vienā elpas vilcienā: par Venēras nodaļas vadītāju iecelts Mičels Kur- tenejs.

Tas bija vislielākais pārsteigums, jo Mičels Kurtenejs esmu es.

amēr pārējie valdes vīri iz­klīda pa savām nodaļām, es pāris minūtes pakavējos pie Faulera, un brauciens liftā no

sanāksmju telpas līdz manai nodaļai as­toņdesmit sestajā stāvā ilga vēl dažas sekun­des. Tāpēc, kad ierados savā kabinetā, Es- tere jau bija paspējusi novākt visus papīrus no mana rakstāmgalda.

— Apsveicu, mister Kuitenej, — viņa teica. — Jūs pārceļaties uz astoņdesmit de­vīto stāvu. Vai tas nav brīnišķīgi? Tagad arī man būs sava personiskā darbistaba.

Pateicos viņai un, pārliecies pār galdu, pa­cēlu telefona klausuli. Vispirms man būtu vajadzējis sapulcināt savu personālu un no­dot Ražošanas nodaļas vadības grožus; amatu secībā nākamais bija Toms Džilspajs. Bet es vispirms atkal mēģināju sazvanīt Ke- tiju. Joprojām neviens neatbildēja, tāpēc iesaucu savus darbiniekus.

Viņi, kā pieklājas, nožēloja manu aiziešanu, lai gan vienlaikus priecājās, ka visi var pavirzīties pakāpienu augstāk pa karjeras kāpnēm.

Un tad jau bija klāt lenča laiks, tāpēc atliku Venēras problēmas uz pēcpusdienu.

Piezvanīju vēlreiz, tad ātri paēdu mūsu ēdnīcā, ar liftu nobraucu līdz apakšzemes vil­cienam un ar to — kādus sešpadsmit kvar­tālus dienvidu virzienā. Iznākdams uz ielas, atcerējos, ka šodien pirmo reizi esmu svaigā gaisā, un sameklēju pretsodrēju aizsargus, tomēr tos neieslēdzu. Mazliet lija, un gaiss šķita kļuvis tīrāks. Bija karsta un tveicīga vasaras diena, cilvēki, kas drūzmējās uz ietvēm, tikpat nepacietīgi kā es tiecās atkal patverties kādā ēkā. Man ar spēku vajadzēja lauzties pāri ielai, lai iekļūtu pretējās mājas vestibilā.

Lifts uzveda mani četrpadsmitajā stāvā. Ēka bija veca, ar nepilnīgu gaisa kondicio­nēšanas iekārtu, un es miklajā uzvalkā sāku salt. Man iešāvās prātā, ka sadomātā stāsta vietā par sava nāciena iemeslu varētu iz­mantot arī saaukstēšanos, taču šo domu drīz atmetu.

Kad iegāju uzgaidāmajās telpās, baltā, iecietinātā virsvalkā ģērbusies meitene pacēla galvu.

Mans vārds ir Silvers, Volters P. Sil- vers, — es teicu. — Esmu iepriekš pieteicies.

— Jā, mister Silver, — viņa atcerējās.

Jūs žēlojāties par sirdi un teicāt, ka stā­voklis esot ļoti nopietns.

— Jā. Protams, cēloņi varbūt ir psihoso- mātiskas dabas, bet es sajutu …

— Saprotu. — Viņa norādīja uz krēslu. — Doktore Nevina jūs tūlīt pieņems.

Pagāja desmit minūtes. No ārstes kabi­neta iznāca jauna sieviete, un tur iegāja vī­rietis, kurš uzgaidāmajā istabā bija atradies pirms manis; kad viņš iznāca, māsa uzrunāja mani:

— Lūdzu, tagad jūsu kārta.

Es iegāju. Ārstes virsvalkā Ketija izska­tījās ]oti glīta un pievilcīga. Viņa pašreiz lika atvilktnē kādu slimības vēsturi, bet, pa­cēlusi skatienu, nepatīkami pārsteigta, iesau­cās:

— Tu, Mič!

— Sameloju tikai vienu reizi, — es viņai atbildēju, — nosaucot savu uzvārdu. Bet stā­voklis ir nopietns. Un tam tiešām ir sakars ar manu sirdi.

Ketijas lūpas viegli notrīsēja, taču nesa- vilkās smaidā.

— 1 Ne no medicīnas viedokļa, — viņa sa­cīja.

—- Es jau teicu tavai māsiņai, ka tas var­būt ir kaut kas* psihosomātisks. Bet viņa sa­cīja, lai ejot vien iekšā.

— Es ar viņu par to vēl parunāšu. Mič, tu labi zini, ka nevaru ar tevi tikties darba laikā. Tagad, lūdzu …

Es apsēdos pie viņas galda.

— Tu vairs nekad nevēlies ar mani tikties, Ketij. Kas noticis?

— Nekas nav noticis. Lūdzu, ej projām, Mič. Esmu ārste, man jāstrādā.

— Darbs nekur neaizbēgs. Zvanīju tev va­kar vakarā un šorīt visu rītu.

Manī neskatīdamās, Ketija aizkūpināja cigareti. (

— Nebiju mājās, — viņa atbildēja.

— Jā, mājās tu tiešām nebiji.

Paliecos uz priekšu, izņēmu Ketijai no pirkstiem cigareti un ievilku dūmu. Viņa pa­raustīja plecus, mirkli vilcinājās, tad aiz­smēķēja jaunu.

— Es varbūt nedrīkstu zināt, kur mana sieva pavada savu brīvo laiku? — es sacīju.

Ketija aizsvilās:

— Nu zini, Mič . ..

Ieskanējās telefons. Viņa uz mirkli piemie­dza acis. Tad, atlaidusies krēslā un skatī­damās kaut kur pāri istabai, pacēla klausuli. Ārste, kas mierinošā balsī runā ar pacientu. Saruna ilga tikai dažus mirkļus. Bet ar to pietika, lai Ketija atkal būtu pati nosvērtība.

— Lūdzu, ej projām, — viņa teica, izdzēs­dama cigareti.

— Neiešu, pirms nebūsi pateikusi, kad va­rēšu tevi satikt.

Man .. . nav laika satikties ar tevi, Mič. Es neesmu tava sieva. Tev nav tiesību mani tā vajāt. Varu likt tevi izraidīt vai apcietināt.

Neaizmirsti, ka esmu iesniedzis pastā­vīgas laulības pieteikumu, — es atgādināju.

— - Bet es neesmu, un tas nekad nenotiks.

Tiklīdz beigsies pārbaudes gads, viss būs cauri.

— Man tev jāpastāsta kas svarīgs. — No pieredzes zināju, ka Ketijas vājība ir ziņ­kārība.

Iestājās gara pauze, un tad, neatkārtojusi vairs: «Lūdzu, ej projām», viņa vaicāja: