F. POLS M.KORNBLŪTS: KOSMOSA TIRGOŅI

Atgāzies krēslā, Džeks atgādināja ķerubu, bet, lai gan viņš pamatīgi pārbaudīja manu pacietību, uzskaitīdams visas vietas, kur tu­vāko nedēļu laikā viņa menedžers esot ieplā­nojis lekcijas par Venēru, tomēr beidzot bija ar mieru. Dažas intervijas varot atlikt, un tikties ar spoku stāstu autoriem varot tikpat labi Vašingtonā, kā Ņujorkā.

Tikko bijām norunājuši sastapšanos nāka­majā dienā, uzliesmoja neona informācijas skala, paziņodama, ka mana lidmašīna ga­tava lidojumam.

— Es jūs pavadīšu līdz lidmašīnai, — Džeks piedāvājās. Viņš norausās no sēdekļa un uzmeta uz galda naudaszīmi viesmīlim. Abi kopā izspraucāmies caur galdiņu rindām un izgājām lidlaukā. Džeks apmierināts ņirdza un izgāza krūtis, kad no visām pusēm atskanēja «ak» un «vai» izsaucieni, liecinot, ka cilvēki viņu pazinuši. Lidlauks bija gan­drīz tumšs, un tālās Vašingtonas ugunis meta nenoteiktu gaismu uz lidmašīnām, kas riņķoja virs mūsu galvām. No preču stacijas puses mums pretī traucās milzīgs piecdesmit- ionnīgs transporta helikopters ar piekabinātu kravas konteineru; tas vizuļoja dažnedažā­dās krāsās, atspoguļodams lejā mirgojošās ugunis. Helikopters lidoja ne augstāk kā piecdesmit pēdas virs mums, un man vaja­dzēja stingri pieturēt cepuri, lai spēcīgās gaisa strāvas to nenopūstu.

— Ir nu gan ķerra, — Džeks noņurdēja, paraudzīdamies uz helikopteru. — Ar tādiem braucamajiem rīkiem vajadzētu lidot tikai virs preču aerodromiem. Tādēļ vien, ka heli­kopteri viegli vadāmi, šie cirka akrobāti iedo­mājas, ka var plivināties, kur ienāk prātā. Ja es sāktu tā vadīt savu reaktīvo… Bēdziet! Bēdziet! — O'Šī pēkšņi ieaurojās un ar savām mazajām roķelēm iedeva man spēcīgu dunku pa vēderu. Es pārsteigts pablenzu uz viņu; tas notika pārāk pēkšņi un negaidīti, lai kaut ko varētu saprast. Viņš pagrūda mani ar visu sava mazā ķermeņa spēku, un es pastrei- puļoju dažus soļus sānis.

— Ko tas nozīmē?… — es apvainots iesaucos, bet nedzirdēju vairs pats savu balsi. Visu apslāpēja nejēdzīga dārdoņa un motora rēkoņa, tad sekoja visskaļākais brīk- šķis, kādu jebkad biju dzirdējis, jo helikop­tera kravas konteiners nogāzās uz betona apmēram metru no tās vietas, kur mēs stāvē­jām. Uz visām pusēm pajuka mūsu reklamētie «Starrzelius» auzu pārslu sainīši. Viena no sarkanajām cilindriskajām kārbām atripoja pie manām kājām, un es apmulsis paņēmu to rokā un sāku aplūkot.

Kļuvis vieglāks, apgaismotais helikopters pacēlās augstāk un aizlidoja, bet es to nemaz nemanīju.

— Dieva dēļ, palīdziet viņiem tikt laukā! — Džeks kliedza, raustīdams mani. Mēs lid­laukā nebijām bijuši vienīgie. No sadragātā konteinera alumīnija atlieku kaudzes rēgojās ārā kāda roka ar portfeli, un cauri visdažā­dāko trokšņu jūklim' manas ausis uztvēra izmisīgus vaidus. Tad, lūk, par ko Džeks ru­nāja. Vajadzēja palīdzēt šiem cilvēkiem tikt laukā. Ļāvu viņam aizvilkt sevi pie sadauzītā metāla kaudzes, un mēs pūlējāmies to iz­kustināt. Saskrāpēju sev roku un saplēsu ža­keti, līdz ieradās lidostas darbinieki un strupi mūs aizraidīja. ,

Neatceros, kā bijām tur nokļuvuši, tikai pa­mazām apjēdzu, ka sēžu uz kādas ceļa somas, ar muguru atspiedies pret lidostas ēkas sienu, un Džeks visu laiku uzbudināti cenšas man ko ieskaidrot. Viņš lādējās par trans­porta helikopteru pilotiem, zākāja mani, jo es esot stāvējis kā zemē ieaudzis, kaut gan viņš skaidri redzējis, kā atveras konteinera skava, un vēl daudz ko citu — es visu tikpat nespēju aptvert. Atcerējos, cik nepacietīgi viņš man izsita no rokām sarkano auzu pār­slu kārbu. Nervu ārsti nekad nav uzskatījuši mani nedz par pārlieku bailīgu, nedz par neparasti jūtīgu, bet līdz pat brīdim, kamēr Džeks mani iedabūja lidmašīnā, jutos kā ap­māts.

Vēlāk lidmašīnas pavadone man pastās­tīja, ka konteinera drupās bojā gājuši pieci cilvēki un šis notikums sacelšot lielu brēku. Bet to uzzināju tikai tad, kad jau atradāmies pusceļā uz Ņujorku. Tobrīd vienīgais, ko at­cerējos, vienīgais, kas šķita svarīgs, bija Džeka vardi, kurus viņš dusmās un ar dziļu ;išutumu porcelānam līdzīgajā sejā atkār­toja vairākas reizes: — Pasaulē ir pārāk daudz cilvēku, Mič! Un sasodīti maz vietas! l'smu ar sirdi un dvēseli par jūsu projektu. Mums vajadzīga Venēra, Mič, mums vaja­dzīga telpa …

ketijas dzīvoklis Bensonherstā, pilsētas centrā, nebija liels, bet ļoti ērts. Tas bija skaisti, mājīgi un racionāli iekārtots. Kas gan cits to zinātu labāk par mani? Piespiedu zvana pogu virs plāksnītes ar uzrakstu «Dr. Nevina» un uzsmaidīju Ketijai, kad viņa atvēra durvis.

Ketija nesmaidīja, bet tūlīt izteica divus pārmetumus: «Tu nokavējies, Mič» un «Es domāju, ka tu man iepriekš piezvanīsi». Iegāju un apsēdos.

— Nokavējos tādēļ, ka gandrīz dabūju galu, un nezvanīju tādēļ, ka nokavējos. Vai tas tevi apmierina? — Viņa uzdeva man tieši to jautājumu, kuru biju gaidījis, un es ! pastāstīju, kā tikai par mata tiesu šovakar izglābos no nāves.

Ketija ir skaista sieviete ar sirsnīgu, at-ļ klātu seju, divu nokrāsu blondiem, vienmēr nevainojami sasukātiem matiem un smaido­šām acīm. Esmu bieži lūkojies viņā, bet ne­

kad nebiju to darījis tik vērīgi kā tagad, stāstot par kravas konteinera katastrofu lid­laukā. Un jāatzīstas, ka biju vīlies. Viņa, bez šaubām, juta man līdzi. Bet tāpat viņa būtu jutusi līdzi simtiem citu cilvēku, un es nere­dzēju viņas sejā nekā tāda, kas liecinātu, ka manis dēļ viņa būtu noraizējusies vairāk nekā par jebkuru citu vecu paziņu.

Pēc tam es viņai pastāstīju savu otro jau­numu — par Venēru *— un to, ka šī pasā­kuma vadība uzticēta man. Šoreiz guvu lie­lākus panākumus. Viņa bija pārsteigta, sa­traukta un laimīga un pēkšņā jūtu uzplūdā mani pat noskūpstīja. Bet, kad es noskūpstīju viņu, kā jau sen biju ilgojies, viņa atrāvās no manis un apsēdās istabas pretējā stūrī, it kā tādēļ, lai pa automātu pasūtītu dzē­rienus. .

— Tas ir jāapslaka, Mič, — viņa smai­dīdama teica. — Vismaz ar šampanieti. Mī­ļais Mič, tās taču ir brīnišķīgas vēstis!

Es tūlīt izmantoju izdevību.

— Vai mēs to nevarētu nosvinēt kopā? Tā īsti nosvinēt?

Viņas brūnās acis kļuva atturīgas.

— Hm, — viņa novilka, bet tad piekrita: Protams, Mič. Paklaiņosim pa pilsētu,

bet tikai ar vienu noteikumu: maksāju es, un nemaz nemēģini strīdēties pretī. Taču at­stāšu tevi tieši pulksten divdesmit četros. Nakti pavadīšu slimnīcā. Rīt no rīta man jā­operē, tāpēc nedrīkstu pārāk ilgi palikt augšā un arī pārāk daudz dzert.

Bet viņa smaidīja.

Un es atkal nolēmu neizaicināt likteni.

— Lieliski, — es, nemaz neizlikdamies,' teicu. Ar Ketiju bija patīkami klejot pa iz­priecu vietām. — Vai drīkstu piezvanīt?

Pirms ķērāmies pie dzērieniem, es paspēju pasūtīt kino biļetes, rezervēt galdiņu resto­rānā un nodrošināt mums vietas naktslo­kālā, kur pēc tam pasēdēt.

Ketija šaubīdamās palūkojās manī. — Ļoti plaša programma piecām stundām, .— viņa teica. — Ko teiks mans pacients, ja man trī­cēs rokas?

Es viņu tomēr pierunāju. Ketija spēj iz­turēt ne to vien. Reiz pēc vētrainas nakts, ko bijām pavadījuši nepārtraukti strīdēda­mies, viņa lieliski izdarīja trepanāciju.

Vakariņas nebija izdevušās. Negribu ap­galvot, ka esmu liels gardēdis, kurš atzīst ti­kai svaigus olbaltumus. Bet, ja man par svaiga proteīna cenām iesmērē atjaunotus produktus, mans pacietības mērs ir pilns, šašliks, ko bijām pasūtījuši, izskatījās ļoti jauks, bet garšoja nejēdzīgi. Uz visiem lai­kiem izsvītroju šo restorānu no sava sa­raksta un lūdzu Ketijai piedošanu. Bet viņa tikai pasmējās. Toties filma bija jauka. Kino- hipnozes parasti arvien rada galvassāpes, taču šoreiz es iegrimu transā, tiklīdz sākās filma, un arī pēc tam nejutu ne mazākā ne­labuma.