F. POLS M.KORNBLŪTS - KOSMOSA TIRGOŅI

— Vietējie un visas pasaules ienākumi, iedzīvotāju vecums un izvietojums, veselības stāvoklis, psiholoģiskās īpatnības, cilvēku iedalījums vecuma grupās un mirstības cē­loņi — tie ir mūsu aroda priekšnosacījumi, Met. Kalifornija un Meksika ir paša dieva iz­raudzīts lielisks reklāmas izmēģinājuma lauks. Šajā mazajā zemes stūrītī ar nepil­niem simts miljoniem iedzīvotāju ir sakon­centrētas visas Ziemeļamerikas ģeogrāfiskās iezīmes. Tādēļ nedomāju grozīt savu pro- jcktu un mēs paliksim pie apvidus, kuru es norādīju. — Sevišķi izcēlu vārdiņu «es».

Mets iebilda:

— Tur nekas neiznāks. Galvenais faktors ir temperatūra. To kuram katram vajadzētu saprast. *

— Es neesmu kurš katrs, Met. Es esmu šī pasākuma vadītājs.

Mets Ransteds izdzēsa cigareti pelnu traukā un piecēlās.

— Parunāsim ar Fauleru, — viņš noteica un izgāja ārā. Man neatlika nekas cits kā se­kot. Ejot ārā pa durvīm, dzirdēju, kā vecā­kais no viņa palīgiem zvana Faulera sekre­tārei un paziņo, ka esam ceļā. Ranstedam bija labi izdresēti zēni, gods kam gods. No­domāju, ka arī man derētu šādi puiši, un ti­kai tad sāku apsvērt, kā to visu celt priekšā Fauleram.

Fauleram ir universāla iekšējo ķildu likvi­dēšanas metode. Un to viņš lietoja arī šoreiz. Kad iegājām, viņš mūs jūsmīgi apsveica:

— Te nu jūs abi esat! Tieši tie, kurus tik ļoti vēlējos redzēt. Met, vai varat man palī­dzēt tikt ārā no ķezas? Runa būs par Ameri­kas Ginekoloģijas institūta ļaudīm. Viņi ap­galvo, ka mūsu kontraceptīna reklāma kai­tējot viņu interesēm. Un solās atteikties no mūsu pakalpojumiem un pāriet pie Tontona, ja mēs neizbeigšot ieteikt kontraceptīnu. Ienākums no viņiem jau nav nekāds lielais, bet man kāds putniņš pačivināja, ka viņiem to visu iestāstījis Tontons.

Pēc tam viņš sīki izklāstīja sarežģījumus, kas mums bija radušies ar Amerikas Gineko­loģijas institūtu. Es klausījos bez sevišķas intereses; mūsu kampaņa «zēns vai mei­tene — pēc vēlēšanās», kurā mēs pēc viņu pasūtījuma reklamējām institūta jauno pa­ņēmienu nākamo bērnu dzimuma noteikšanai, bija palielinājusi dzimstību apmēram par divdesmit procentiem. Tāpēc institūtam tagad vajadzētu izturēties pret mums solidāri. Ran­steds domāja tāpat.

Viņš teica: — Viņiem nav nekāda pamata sūdzībai, Fauler. Varētu teikt, ka mēs pārdo­dam tiklab alkoholiskos dzērienus, kā zāles pret paģirām. Viņiem nav nekādu tiesību bāzt degunu mūsu darīšanās. Turklāt kāds tam visam sakars ar noieta pētīšanu?

Faulers priecīgi iesmējās. — Tur jau tas suns aprakts, — viņš nodūdoja. — Mēs vir ņus novirzīsim uz citām sliedēm. Viņi kā parasti gaida atbildi no finansu orgāniem, bet mēs šoreiz uzdosim to nokārtot jums. Pa­rādiet viņiem veselu kaudzi diagrammu un sīku statistikas datu, kas pierādītu, ka kontr- aceptīns nebūt nemazina bērnu dzimstību, tas tikai dod laulātajiem iespēju nogaidīt līdz tam laikam, kad viņi varēs atļauties bērnu. Citiem vārdiem, institūta ienākumu kopīgā summa augs, bet darbības apjoms paliks tas pats. Tas Tontonam būs pamatīgs pliķis, un rezultāts — viens nulle mūsu labā. Turklāt juristus vēl diskvalificēs par .to, ka viņi aizstāvējuši abas ieinteresētās puses.

Dažam labam no viņiem tas maksās krietnu naudiņu. Mums tiem jāparāda, ka tamlīdzīgi mēģinājumi kaitēt mūsu aroda principiem liks iznīcināti pašā dīglī. Kā jums šķiet, vai varēsiet palīdzēt savam vecajam bosam, Met?

— Saprotams, — norūca Mets. — Bet kā paliek ar Venēru?

Faulers pamirkšķināja man ar aci.

— Jā, kā tad tur īsti ir? Vai jūs nevarētu Metu uz kādu laiciņu aizdot man?

— Kaut vai uz visiem laikiem, — es at­bildēju. — Taisnību sakot, tieši tādēļ atnācu pie jums. Metam bail no Dienvidkalifornijas.

Ransteds nosvieda zemē cigareti, un zem tās savilkās čokurā Faulera neilona paklāja pūkas. — Kādas jums, velns parāvis… — viņš saniknots iesāka.

— Lūdzu, mieru, — aizrādīja Faulers.

— Labāk paklausīsimies, Met.

Ransteds nikni paskatījās uz mani.

— Es tikai teicu, ka Dienvidkalifornija nav piemērots objekts. Kur tad ir galvenā atšķirība starp Zemi un Venēru? Karstumā. Mūsu izmēģinājumiem nepieciešams apvidus ar mērenu kontinentālu klimatu. Jaunangli- jas iedzīvotājs, bez šaubām, būs sajūsmināts par karstumu uz Venēras, turpretī tihuānie- tis — nekad. Kalifornijas un Meksikas ra­jonā jau tā ir sasodīti karsts.

— Hm, — noņurdēja Faulers Sokens.

— Ziniet ko, Met, šis jautājums prasa rūpīgu iedziļināšanos, bet jums būs jānoņemas ar

AGI. Pameklējiet sev piemērota vietnieku Venēras nodaļai, kamēr tiekat galā ar AGI, bet galīgi visu izlemsim rīt pēcpusdienas sēdē. Jā, starp citu, — Faulers paskatījās galda pulkstenī, — senators Dantons mani gaida jau septiņas minūtes. Nu, vai esat apmierināts?

Mets, protams, nebija apmierināts, un es līdz pašam vakaram jutos pacilāts. Darbs vedās. Atklājumu nodaļa iesniedza ziņojumu par materiāliem, kurus tie bija ieguvuši no manas sarunas ar Džeku, kā arī no citiem iespējamiem avotiem. Bija cerības noorgani­zēt uz Venēras vairākas ražošanas nozares. Piemēram, suvenīru izgatavošanu no nepa­stāvīgām, viegli sairstošām organiskām vie­lām, kuras peldēja — kā mēs to jokojot ap­zīmējām — Venēras «gaisā». Bet varēja ražot arī ko citu no pastāvīgiem savieno­jumiem — kādā paraugā bija konstatēta pat pilnīgi tīra dzelzs: nevis 9,9 un arī ne 99,99 procentu, bet absolūti tīra dzelzs, kādu nav iespējams nedz atrast, nedz arī izgata­vot uz tādas planētas kā Zeme, kur ir daudz skābekļa. Laboratorijas par to maksātu labi. Turklāt Atklājumu nodaļa nebija atklājusi, bet atradusi kādu ievērības cienīgu sī­kumu — tā saucamo Hilša maksimālā āt­ruma cauruli. Nepatērējot nekādu citu ener­ģiju, šī ierīce varētu atdzesēt pārceļotāju mājokļus ar Venēras karsto viesuļvētru palī­dzību. Tā bija pavisam vienkārša ierīce, kura kopš 1943. gada bija mētājusies novārtā.

Līdz šim to nekur nevarēja izmantot, jo ne­kur nebija tādu vētru.

Treisijs Koljers, Atklājumu nodaļas pār­stāvis Venēras sekcijā, centās man kaut ko ieskaidrot arī par slāpekļa katalizatoriem. Es laiku pa laikam pamāju ar galvu un ne­skaidri nopratu, ka uz Venēras izkliedēts platīns mijiedarbībā ar šausmīgajiem zibe­ņiem izraisītu slāpekļskābes sāls «sniega» un ogļūdeņraža «lietus» rašanos, tā attīrot Venēras atmosfēru no formaldehīda un amonjaka.

— Vai nebūs drusku par dārgu? — es piesardzīgi apjautājos.

— Tas atkarīgs no mums, — viņš atbil­dēja: — Platīns zudumā neiet. Vienu gramu var lietot miljoniem gadu. Bet, lietojot vai­rāk platīna, ietaupīsim laiku.

Es būtībā nekā nesapratu, bet nojautu, ka tas ir kaut kas vērtīgs. Uzsitu Koljeram uz pleca un liku turpināt darbu.

Bet Rūpnieciskās antropoloģijas nodaļa man sagādāja vilšanos. Bens Vinstons sū­dzējās:

— Nav iespējams ietekmēt cilvēkus tā, lai tie pēkšņi vēlētos dzīvot ar tvaiku apsildītās sardīņu kārbās. Tas ir pretrunā ar mūsu tau­tas tradīcijām. Kurš gan gribēs doties šajā sešdesmit miljonu jūdžu garajā ceļojumā, lai mūža atlikušo daļu pavadītu iesprostots al­vas būrī, ja viņš var dzīvot tepat uz Zemes, kur viņam ir gaiteņi, lifti, ielas, jumti un tik daudz plašuma, cik vien cilvēks var vēlēties? Tas ir pretrunā ar cilvēka dabu, Mič!

Es strīdējos viņam pretī. Tas neko nelī­dzēja. Viņš nemitējās jūsmot par amerikā­nisko dzīves veidu, pieveda mani pie loga un norādīja uz daudzajiem namu jumtiem, kur sievietes un vīrieši varēja pastaigāties svaigā gaisā, iesprauduši nāsīs tikai vien­kāršus sodrējus aizturētājus filtrus, nevis apkrāvušies ar smagām skābekļa mas­kām.