F. POLS M.KORNBLŪTS - KOSMOSA TIRGOŅI

Naktslokāls bija pārpildīts, un zāles pār­zinis bija sajaucis mūsu ierašanās laiku. Mums vajadzēj'a piecas minūtes uzkavēties priekštelpā, un Ketija noraidoši purināja galvu, kad mēģināju viņu pierunāt, lai pasēž ar mani kādu stundiņu ilgāk. Kad beidzot zā­les pārzinis, izmeklētiem vārdiem atvainoda­mies un muguru desmit līkumos saliecis, ierā­dīja mums vietas un atnesa pasūtītos dzērie­nus, Ketija pieliecās un mani vēlreiz noskūp­stīja. Jutos kā septītajās debesīs.

— Pateicos, Mič, — viņa sacīja. — Tas bija brīnišķīgs vakars. Pacenties biežāk da­būt paaugstinājumus. Man tas ļoti patīk.

Aizsmēķējis cigareti Ketijai un sev, jau pavēru muti, lai kaut ko teiktu. Taču aprā­vos.

Ketija mani skubināja:

— Droši, droši, saki vien, kas tev uz sirds.

— Gribēju tikai teikt, ka mums abiem kopā vienmēr bijis labi.

— To jau es gaidīju. Un es savukārt gribu teikt, ka ļoti labi zinu, uz ko tu tēmē, un ka atbilde tomēr būs — nē.

— Arī es to gaidīju, — es drūmi noteicu. — Ejam!

Ketija samaksāja rēķinu, un mēs devāmies projām. Kad nonācām uz ielas, piestiprinā­jām pretsodrēju filtrus.

— Vai pasaukt kebu? — piedāvājās Švei­cars.

— Jā, lūdzu, — teica Ketija, — tandēmu.

Viņš pasvilpa divvīru kājminamo kebu, un

Ketija nosauca savas slimnīcas adresi. — Vari mani pavadīt, Mič, ja vēlies, — viņa teica, un es apsēdos viņai blakus. Šveicars iestūma kebu no mugurpuses, un kebmeni no­sēkdamies uzņēma ātrumu.

Neaicināts pārvilkti kebam jumtu. īsu brīdi likās, ka viss ir atkal tā, kā mūsu drau­dzības sākumā: tīkamā tumsa, pēc putek­ļiem smaržojošais audekla jumts, atsperu čīkstoņa. Bet tas ilga tikai mirkli.

— Neaizmirsties, Mič, — viņa mani brī­dināja.

— Lūdzu, Ketij, — es piesardzīgi ieru­nājos, — ļauj man vismaz tev to pateikt. Tas neprasīs daudz laika. — Viņa neteica «nē».

— Pirms astoņiem mēnešiem mēs appre­cējāmies. Jā, labi, — es ātri turpināju, kad viņa mēģināja ko iebilst, — tā ir pagaidu laulība. Bet mēs tomēr devām solījumu. Vai tu vēl atceries, kādēļ mēs to darījām?

Mirkli klusējusi, viņa iecietīgi atbildēja:

— Mēs viens otru mīlējām.

— Pilnīgi pareizi, — apstiprināju, — es mīlēju tevi, un tu mīlēji mani. Bet mums kat­ram vajadzēja domāt par savu darbu, un tādēļ reizēm bijām neiecietīgi viens pret otru. Tāpēc nolēmām laulību iesākt ar pārbaudes laiku un pēc gada izlemt, vai ir vērts saistīt mūsu dzīves. — Pieskāros viņas rokai, un šoreiz viņa to neatrāva.

— Ketij, dārgā, vai tu domā, ka mēs toreiz nezinājām, ko darām? Vai tad nevaram vis­

maz nogaidīt, kamēr gads beigsies? Atlikuši tikai četri mēneši. Pamēģināsim. Ja izmē­ģinājuma gada beigās tu negribēsi piekrist laulībām, tad es vismaz nevarēšu teikt, ka tu man nebūtu devusi iespēju. Es esmu izlēmis, man nav ko šaubīties. Esmu iesniedzis savu piekrišanas rakstu un to neatsaukšu.

Braucot garām ielas apgaismojuma spul­dzei, redzēju, ka Ketijas lūpās iegūlusi sve­šāda izteiksme.

— Nerunāsim vairs par to, — viņa nelai­mīgā balsī teica, — es jau zinu, ka tu paliksi pie sava. Un tādēļ tas ir tik drausmīgi. Vai tiešām mums jāķildojas, lai tu beidzot sa­prastu, ka tas ir bezcerīgi? Vai man vēl jā­atgādina, ka tev ir slikts raksturs, ka tu esi paštaisns, viltīgs, īsts Makiavelli, vārdu sa­kot, egoistisks nelietis, ar kuru kopā nav iespējams dzīvot? Sākumā domāju, ka tu esi jauks puisis, Mič. Ideālists, kuram dzīvē galvenais ir principi un goda jūtas, nevis nauda. Man bija pamats tam ticēt. Tu ari pats tik pārliecinoši par to runāji. Tu veltīji uzmanību manam darbam. Sāki nopietni in­teresēties par medicīnu. Trīsreiz nedēļā nāci noskatīties, kā es operēju. Tu manā klāt­būtnē stāstīji visiem saviem draugiem, cik ļoti lepojoties ar to, ka tava sieva ir ķirurģe. Tikai pēc trim mēnešiem es sapratu, ko tu īs­tenībā ar to domāji. Kurš katrs var noprecēt meiteni, kas kops viņa māju, bet jābūt Miče- lam Kurtenejam, lai apprecētu ievērojamu ķirurģi un tad padarītu to par mājsaimnieci. — Viņas balss iedrebējās. — Ar to, Mič, es nevaru un nekad nevarēšu samieri­nāties. Ne ar strīdiem, ne īgnumu, ne pa­stāvīgo cīņu mūsu starpā. Esmu ārste. Daž­brīd no manis ir atkarīga cilvēka dzīvība.] Bet, ja strīdi ar vīru laupa man dvēselesa mieru, tad šī dzīvība vairs nav drošās rokās,] Mič. Vai tu to tiešām nesaproti?

Balsī varēja saklausīt apvaldītas elsas.

— Ketij, vai tu mani vairs nemīli? — es: klusi jautāju.

Labu brīdi viņa neatbildēja. Tad īsi un sa-l traukti iesmējās.

— Slimnīca jau klāt, Mič, — viņa noteica. — Ir pusnakts.

Atbīdīju keba jumtu, un mēs izkāpām.

— Pagaidiet, — uzsaucu vecākajam keb- menam un pavadīju Ketiju līdz slimnīcas] ieejai. Viņa atvadoties atteicās mani noskūp-j stīt un arī nenorunāja satikšanos. Pakavējos] vēl kādas divdesmit minūtes priekštelpās, lai pārliecinātos, vai viņa patiešām paliks] pa nakti slimnīcā, pēc tam iekāpu kebā un liku sevi aizvest uz tuvāko apakšzemes 3 dzelzceļa staciju. Manu drūmo garastāvokli! neuzlaboja arī vecākais kebmens, kurš, sa- ļ ņēmis samaksu, gluži nevainīgi iejautājās:

— Sakiet, mister, — kas īsti ir Mak… Makiavelli?

— Spāniski tas nozīmē — «nebāz degunu 1 citu darīšanās», — skarbi atbildēju. Vilcienā: es saskābis prātoju, cik bagātam man vajadzētu būt, lai spētu sev nopirkt savrupību. :

Mana oma nemaz nebija uzlabojusies, kad

nākamajā rītā ierados kantorī. Esterei vaja­dzēja likt lietā visu savu prasmi, lai es jau pirmajās minūtēs nenorautu viņai galvu, un dieva laime, ka šorīt nebija valdes sēdes. Kamēr pārlūkoju rīta pastu un starpnodaļu ziņas, kas bija sakrājušās pa nakti, Estere uz mirkli -pazuda. Atgriezusies viņa man pa­sniedza tasi kafijas — īstu, dabisku, smar­žīgu kafiju.

— Dāmu istabas uzraudze to paslepus vāra, — viņa paskaidroja. — Parasti gan neļauj nest ārā, jo baidās no kafita ļaudīm. Bet tagad, kad jūs esat liels priekšnieks …

Es pateicos un palūdzu, lai Džeka ierunāto lenti nodod tālākai apstrādei. Tad ķēros pie darba.

Vispirms bija jānoskaidro mūsu paraugu izplatīšanas rajoni, un te nu man nopietnas galvassāpes sagādāja Mets Ransteds. Viņš vadīja Noieta pētījumu nodaļu, un man bija ar viņu jāsadarbojas. Taču viņš neizrādīja ne mazāko interesi par kopdarbību. Ievietoju projekcijas aparātā Dienvidkalifornijas karti, kamēr Mets ar saviem diviem bezpersoniska­jiem palīgiem birdināja cigarešu pelnus uz mana kabineta grīdas.

Ar rādāmo kociņu apvilku apkārt pārbau­des teritorijai un norādīju mūsu kontroles rajonus.

— Sandjego, Tihuānu ieskaitot, apmēram puse no Losandželosas apkārtnes un Monte- rejas lejasdaļa. Tie būs kontrolrajoni. Pārējo

Kalifornijas—Meksikas daļu uz dienvidiem no Losandželosas izlietosim izmēģināju­miem. Domāju, ka jums, Met, vajadzēs būt tur uz vietas. Es ieteiktu kā centru izmantot mūsu Sandjego filiāli. Tur saimnieko Ter- ners, un viņš ir labs darbinieks.

Ransteds norūca:

— Kur cauru gadu neredz ne sniega pār- sliņas, tur nav iespējams pārdot mēteli pat tad, ja piedevām izsniedz daiļu verdzeni. Velns parāvis! Kādēļ jūs neuzticat noieta pē­tīšanu cilvēkam, kas no tā kaut ko saprot? Vai tad jūs neredzat, ka klimats te pārvelk svītru visiem jūsu nodomiem?

Jaunākais no alvas^zaldātiņiem līdzīga­jiem Meta palīgiem dzīrās atbalstīt priekš­nieku, bet es viņu tūlīt pārtraucu. Izmēģinā­jumu teritoriju jautājumos Ranstedu vaja­dzēja uzklausīt — tas bija viņa tiešais darbs. Turpretī Venēra bija mans projekts, un to es gribēju realizēt pats. Es mazliet indīgi tur­pināju: