POLS BERNĀ: ZIRGS BEZ GALVAS

— Būs tev tas citādi jāpaskaidro, — norūca par Pepē dēvē­tais, pasperdams vienu soli uz lielā Gabija pusi.

Gabijs nepakustējās. Pārējie nostājās viņam cieši blakus. Mariona paklusām smējās: viņa jau cēla divus pirkstus pie mutes.

— Zirgu jūs nedabūsiet, — pārliecinoši atkārtoja Gabijs. — Jūs to nedabūsiet arī, ja sitīsiet mūs. Kaut arī jūs esat tīrie milzeņi, mēs nebaidāmies …

Pepē mazās cūkas ačeles iespīdējās.

— Pagaidi, knisli! Kā likšu tev ar kāju, kur nākas, — viņš novilka caur zobiem.

— Varu derēt, ka ne! — zobojās Gabijs. — To atļaujas tikai mans tēvs, un arī viņam es lieku apskriet visu kvartālu, iekams dodos rokā.

Visi bērni sāka smieties.

— Rausim vaļā, Nesmukais, ja? — Pepē pagriezās pret savu draugu. — Vispirms apslaucīsim degunu sitam te …

Mariona iesvilpās. Pepē metās virsū Gabijam, kas stāvēja cīņas gatavībā, mazliet pieliecis ceļus. Uzbrucējs saņēma pama­tīgu triecienu ar galvu pa vēderu. Jādomā, ka tas viņam diezkā nepatika. Viņš salīka un kunkstēdams ievēlās grāvī. Tad Nesmu­kais savukārt likās ar visu spēku Gabijam virsū. Tajā brīdī pa­rādījās pirmais suns.

Tas bija rūsgani pelēkais putnu suns Hugo.

Hugo skrēja šurp pa Melnās Govs ceļu, uzbēruma ēnā bez trokšņa, bet neprātīgā ātrumā, un uzlēca Nesmukajam tieši uz pleciem. Tas mežonīgās bailēs sāka kliegt un spārdīties, lai iz­vairītos no kodiena. Pepē pieceldamies sadūrās tieši ar Frici un Cēzaru, kas nesās šurp ap ielas stūri. Lielais dogs bija atplētis savu milzīgo rīkli.

Visi trīs suņi zvērojošām acīm elsdami, sāka plosīt klaidoņu vēja blūzes, kurās bija tik patīkami iecirst zobus. Lieliem gaba­liem tika plēsta virsdrāna, pēc tam viņi metās virsū oderes vate- līnam un trušādiņām. īsts svētku mielasts! Abi vīrieši vārtījās pa zemi, rokām apņēmuši galvas, un spārdījās, glābdami no ko­dieniem kājas. Marionas divpadsmit audzēkņi aiz žoga apsveica savu ciltsbrāļu panākumus ar skaļu riešanu.

— Palīgā! Palīgā! — Nesmukais iekliedzās aizsmakušā balsī.

Mariona tikai bija gaidījusi šo padošanās zīmi un tūliņ atsauca savus milzeņus. Suņi paklausīgi nostājās viņai aiz mu­guras. Hugo lielajos zobos vēl karājās kažokādas apkakle, Cē- xars bija pagrābis veselu piedurkni, bet Fricis laizīja savas asi­nīm notrieptās lūpas. Fricis bija visniknākais. Viņš mīlēja uz­brukt klusām, stundām ilgi glūnot aiz stūra, lai varētu iekost kā­dam vientuļam garāmgājējam.

Abi vīrieši piecēlās, tusnīdami kā roņi.

— Mums bija liels prieks, dzirdot jūs saucam pēc palīga, — laipni sacīja Gabijs. — Bet nenāciet nekad vairs šurp!

— Mani suņi nerej, — turpināja Mariona, piemiegdama savas kaķa acis. — Jūs veltīgi pūlēsities, tie uzklups jums bez brīdi­nājuma. Kas attiecas uz zirgu, paskatieties vēl uz viņu un atsvei­cinieties …

Abi blandoņi klibodami steidzās prom pa Melnās Govs ceļa uz Nacionālās ielas krustojumu.

— Tie vairs neatgriezīsies, — klusu noteica Zidors, noska­tīdamies abiem pakaļ. — Cik tur trūka, ka suņi būtu nokoduši vi­ņiem degunus.

— Ja tiem ir kas padomā, tad tie noteikti atgriezīsies, — prā­tīgi sprieda Huans Spānietis.

Čigānzēna piezīme ieinteresēja Fernānu.

— Kas tad manā zirgā ir sevišķs? — viņš iesaucās. — Nav taču no zelta — tā ir veca grabaža!

— To nekad nevar zināt, — atbildēja Huans. — Varbūt viņā ir kas sevišķs, ko mēs neredzam, bet šie ir pamanījuši. ..

Bērni sāka pārlūkot zirgu ar jaunu interesi, it kā šis nabaga radījums tikai nupat būtu nokļuvis viņu rokās. Bet zirgs pa šo laiku nebija mainījies. Lielās pūles, ar kādām tas tika aizstāvēts, tomēr nebija palīdzējušas ataugt galvai. Vienīgā zirga vērtība bija lielais prieks, ko tas ik dienas bez apnikuma sagādāja desmit bērniem. Krikē Larikē ar savām melnajām roķelēm maigi glās­tīja apaļos, pelēkos zirga sānus.

— Es nekā nesaprotu, — sacīja Gabijs, grozīdams galvu. — Ja pēc mūsu zirga tīkotu mazie slaisti no Ferāna kvartāla vai no Bakhusa priekšpilsētas! Bet divi pieauguši cilvēki!

Saulriets bija satumsis violets. Krēsla klājās pār pilsētiņa kā melna sega, apslēpjot citu pēc citas Luviņjī ciemata mazās mājiņas, dokus, darbnīcas un miglā tītos sliežu ceļus, gar kuriem

līdz pašai apvāršņa malai mirgoja krāsainās signālugunis. Pek šņi sametās vēss.

— Iesim mājās, — aicināja meitene, drebinādamās savos vīriešu svārkos.

Bērni klusēdami gāja atpakaļ pa Mazo Nabagu ielu. Fernāns veda zirgu pie stūres. Visi desmit cieši turējās zirga tuvumā, un ikviens neapzinīgi bija uzlicis roku uz vecā drauga muguras. Zirgs piederēja viņiem.

Tajā pašā vakarā Fernāns, kā bija apsolījis, mājās visu iz­stāstīja, neaizmirsdams nevienu sīkumu. Duēns neteica ne vārda. Notikums likās pārsniedzam cilvēka saprašanu. Viņš atskatījās uz zirgu, kas bija novietots virtuves attālākajā kaktā. Pustumsā tas likās noslēpumains.

— Es nezinu, — Duēns klusu novilka, — vai labāk nevajadzētu par to ieminēties kādam no policijas …

Viņš to neizdarīja. Kvartāla iedzīvotāji runāja, ka inspekto­ram Sinē esot bijis izdevīgs tvēriens, kāds šinī mierīgajā priekš­pilsētā katru dienu vis negadījās. Ej nu stāsti viņam pēc tādas ievērojamas apcietināšanas par kādu tur zirgu bez galvas! Bez tam viņa iejaukšanās varēja padarīt notikumu tikai ļaunāku. Sinē, gribēdams padižoties, prašņās zēnus un sauks uz policiju viņu vecākus, bet tas nekad neatstāj labu iespaidu uz kaimi­ņiem. Nē!

Duēns tomēr bija tik noraizējies, ka nākamajā vakarā, mā­jās iedams, iegriezās drūmajā Bakhusa priekšpilsētas kvartālā, kur atradās lupatlašu būdas.

Vecais Blašs savā būdā petrolejas lampas gaismā šķiroja lu­patas. Ziemu vai vasaru viņš valkāja divus skrandainus, vienu pār otru uzvilktus mēteļus un iezaļganu platmali, kas bija uz­bāzta galvā līdz ausīm. Viņam bija jocīga, rūsgani melna bārda, gluži kā ezim. Katru pārnedēļu viņš to apcirpa. Vecais vīrs bija jauks un runīgs cilvēks, kaut arī atbaidoši netīrs. Par Duēna apmeklējumu viņš bija ļoti priecīgs un izņēma no bufetes pudelīti sarkanvīna. Abi vīri nosēdās lampas tuvumā.

— Es nāku pie tevis sakarā ar to sasodīto zirgu, — iesāka Duēns, apmulsumā kasīdams galvu.

— Zirgu? — Blašs jutās pārsteigts.

— Kā tad! Zirgu! Zirgu uz riteņiem …

Lupatlasis smiedamies atgāzās krēslā.

— Es tak nesapratu, — viņš teica. — Nu jau otro dienu stai­gāju pie Luviņjī zemniekiem, gribu nopirkt īstu zirgu.

Duēns tikai pa daļai izstāstīja Gabija komandas bēdas, lai motivētu vienīgo jautājumu, kuru, pēc viņa domām, vajadzēja noskaidrot: no kurienes cēlies zirgs?

— Tagad man nāk prātā, — atbildēja lupatlasis, — ka zirgu es ieguvu diezgan savādā veidā. Tikai, lūdzu, neiedomājies neko — tam nav nekāda sakara ar tava dēla gadījumu … Tu pazīsti Zigonu, pudeļu tirgotāju? Pērn ap šo pašu laiku viņš man pastāstīja, ka Mazajā Luviņjī beidzot vācot nost gruvešus. Tu zi­ni? Tas ir tajā stūrī, kuru pamatīgi sabumboja, kad četrdesmit ce­turtajā gadā bombardēja sliedes. Tur bija veselas drazu kaudzes, kas iznīcinātājiem nebija vajadzīgas, un ikviens tās varēja iz­mantot pēc patikas, tikai vajadzēja uzmanīties, lai nelauztu kaklu kāda vaļēja pagraba dibenā. Es arī paņēmu savus ratiņus un devos turp. Ierados par vēlu — citi draugi jau visu labāko bija pievākuši, neviena skranda, neviens dzelzs gabaliņš nebija pa­licis pāri. Rokos cītīgi, un ko es pēkšņi ieraugu starp gruvešiem? Mazu dzīvnieka galviņu, kas skatās uz mani platām acīm. Man sākumā likās, ka tur ielīdis kāds suns. Es pavelku ar savu āķi, pabīdu apmetuma gabalus drusku sānis un, skat, galva noripo man pie kājām, papes zirga galva. Nogriezta kā ar nazi. Laikam bumbas sprādziens bija norāvis nabaga kustonim galvu. Es rū­pīgi pārmeklēju visu apkārtni un drusku tālāk gružos atradu arī lopiņu pašu. Tu neticēsi, bet mani tas satrieca. «Ja es vēl pa­rakņāšos,» tā es domāju, «tad uzduršos vēl ari uz zēnu, kas jāja uz šī zirga.» Biju jau gandrīz noskrūvējis riteņus, kad uz mazās taciņas starp drupām parādās divi, rokas sabāzuši kabatās. Divi atbaidoši subjekti ar ļaunu un viltīgu skatienu, gatavie plēsoņas, es tev saku.