POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

— Zini, ko es tev teikšu, Lamī? — rūca inspektors Sinē. — Mēs esam kāju pamesli, vairāk nekas, mūs uzskata par piemēro­tiem tikai visādu smieklīgu lietu kārtošanai: piena tirgotājs pie­prasa trīs dienas uzraudzīt viņa veikalu, jo viņam no letes pazu­dis siera gabals; veca dāma raud, ka viņas kanārijputniņu apēdis kaimiņienes kaķis …

— Neko nevajag pārspīlēt, — nopūtās Lamī, pakšķinādams pīpi. — Mēs kādreiz iejaucamies arī lietās, kas saceļ lielu ievē­rību …

Sinē uzplāja ar roku sev uz ceļiem:

— Kā tad! — viņš iesaucās. — Es jau zināju, ka tu to teiksi. Lielās lietās, mīļais draugs, tikko tu dabū satvert pavediena ga­liņu, kad prefektūra jau steidzīgi izrauj to no rokām. Tev vajag pierādījumu? Lūdzu, — tas pats Malārs, kuru es vienvakar pie laukuma notvēru. Nocēla mums no deguna priekšas, pat nepa- pūloties noskaidrot, kāpēc viņš ieradies Luviņjī. Viss mans iegu­vums šai reizē ir pušums uz vaiga …

Viņš vārīgi aptaustīja plāksteri uz savas garenās, saīgušās sejas. Abi vīrieši bija ērti atgāzušies krēslos un kājas saslējuši uz putekļainajiem radiatoriem.' Tikko atvedis diedelnieku, kas sēdēja otrā istabā, Sinē vēl nebija novilcis savu aizsargkrāsas lietusmē­teli un noņēmis cepuri. Viņš nebija lāga omā.

— Jānostrādā, kā man, desmit gadu priekšpilsētas komisa­riātā, lai beidzot saprastu, ka policijas darbs ir tikai laimes spēle, — viņš turpināja. -— Cerības uz kādu izdevīgu gadījumu, kurā varēs iegūt uzšuvi, ir tikpat mazas kā izredzes uz lielo lai­mestu loterijā…

— Pfe, pfe, — Lamī skeptiski pakšķināja savu pīpi.

— īsta loterija! Netici? Padomā tikai drusciņ, tu taču atce­ries, ka pagājušā nedēļā uzpeldēja trīs lielas afēras: simts mil­jonu uz līnijas Parīze—Vintimilja, Frensisas Benetas smaragdi un Levī-Bloka bankas zelta stieņi. Vai tu patiešām domā, ka mēs ieņemam izdevīgu stāvokli šajā sacensībā? Kā arī būtu, ir skaidrs, ka mēs velkam tukšās lozes.

— Nesūdzies, — zobojās Lamī, rādīdams ar pīpes kātu uz biedra pietūkuso seju. — Šoreiz tu dabūji atalgojumu.. .

Inspektors Sinē paraustīja plecus un negribīgi pasmējās.

Dežūrtelpā ienāca paprāva grupiņa cilvēku. Bija dzirdams neskaidrs balsu jūklis, kuram pāri skanēja brigadiera Peko īgna balss. Abi inspektori tam nepiegrieza nekādu vērību.

— Ja visi Parīzes policisti ir sacelti kājās šo triju notikumu dēļ, — ietiepīgi turpināja Lamī, — tas vēl nenozīmē, ka mēs savā nomalē esam no sacensības izslēgti.

— Es gribētu zināt, ko mēs te varam iesākt! — kliedza Sinē, zaudēdams pašsavaldīšanos. — Simts miljonu uz Parīzes-Vin- timiljas līnijas ir vienreizīgs notikums, un to tik drīz neatrisinās, tas bija pārāk labi sagatavots. Kad ātrvilciens trešdienas vakara pienāca stacijā, visi pasta vagona pavadoņi krāca, sagūlušics cits citam virsū kā piedzēruši, un vagons oda pēc hloroforma.

— Nudien, — Lamī klusu ieminējās, — mums ir mazdrusciņ izredzes.

— Kā tā?

— Parīzes-Vintimiljas vilciens gāja kā parasti garām Lu­viņjī Šķirotavai, tev gar degunu, Sinē!

— Un tad? Aizzīmogotie maisi, kuros bija nauda, ir izgai­suši naktī kaut kur starp Dižonu un Parīzi. Tas nozīmē meklēt adatu siena kaudzē.

— Un Frensisas Benetas smaragdi?

— Vai tev ir gadījies dzert tēju Riča viesnīcā? — Sinē vaib- stīdamiēs pacēla mazo pirkstiņu gaisā. — Lielu viesnīcu uzrau­dzīšana neietilpst mūsu pienākumos.

— Tas tiesa, — atbildēja Lamī. — Bet smaragdi ir ceļā jau kopš ceturtdienas … Un ja nu kādu vakaru tu tos atrodi kāda lupatlaša budā?

— Bakhusa priekšpilsētā nav zagtu mantu slēpēju, — pārlie­cināti atbildēja Sinē, — bez jokiem. Tu varbūt domā, ka Blaša tēvs tur zem savas vecās cepures pabāztas kinozvaigznes dārg­lietas?

— To nekad nevar zināt: nozagtā manta bieži vien nokļūst visneparedzamākajā vietā parasti vienu un to pašu iemeslu dēļ. Zagšanas meistari nezina, kā nolikvidēt savu laupījumu, vai arī, mantu dalīdami, sāk plēsties kā traki suņi…

Dežūrtelpā balsis kļuva skaļākas, un abiem inspektoriem va­jadzēja kliegt, lai viens otru sadzirdētu. Pēkšņi brigadieris Peko atgrūda stiklotās durvis.

— Te ir bērnu bars, kas grib runāt ar komisāru Blanšonu, — viņš sacīja Sinē. — Es nekā nesaprotu no visa stāsta. Mani pa­līgi mēģināja tos dabūt ārā, bet bērnu ir daudz, un tie ir neatlai­dīgi. Vai jūs gribētu paklausīties?

Inspektors nolaida kājas uz grīdas un pamirkšķināja bied­ram.

— Vai es-neteicu? — viņš nicīgi nosmējās. — Tāds ir mūsu parastais darbs. Atkal kaut kas par kanārijputniņu, ko noslep­kavojis runcis!

Desmit bērnu ar Gabiju priekšgalā sanāca Šaurajā» istabiņa cits aiz cita, bez druzmešanas. Inspektors Sine bija nolicis krēslu vietā un tagad cēli sēdēja aiz galda, kas bija notraipīts ar tinti.

— Ko jūs vēlaties? — viņš skarbi jautāja.

Mariona piebikstīja Fernānam, un zēns paspēra soli uz priekšu.

— Mēs gribējām runāt ar komisāru Blanšonu, — viņš teica stingrā balsī.

— Komisāram ir svarīgākas darīšanas nekā pieņemt.desmit knēveļus, — neapmierināti rūca Sinē. Mans pienākums ir at­vieglot viņa darbu… Runājiet!

— Mēs atnācām iesniegt sūdzību, turpināja Fernāns.

Pārējie deviņi to apstiprināja, palocīdami galvas.

— Kas jums ir nodarīts? — jautāja Sinē.

— Mums ir nozagts zirgs. — Fernāns paziņoja tik svinīgi, it kā runātu par Milosas Venēru.

Abi policisti izskatījās kā no plaukta nokrituši: zirgs, tagad!

— Kāds zirgs? — jautāja Sinē.

— Zirgs bez galvas, — vientiesīgi paskaidroja zēns.

Sinē norija siekalas un sastindzis vērās tukšumā, pūlēdamies

savaldīt smieklus. Lamī vēl arvien smēķēja, saslējis kājas uz radiatora, turēdams pīpi zobos. Arī viņš iekšķīgi raustījās smieklos.

Sinē nolaida acis, viņam kļuva neveikli no Fernāna dziļdo­mīgā skatiena.

— Zirgs bez galvas, tiešām? — viņš pavisam nopietni atkār­toja. — Luviņjī apkārtnē ir redzēti visādi ruinaki, bet nekad nav manīts kāds no tiem klīstam apkārt šādā stāvoklī.

— Mūsu zirgs ir uz trim riteņiem, — pasteidzās paskaidrot Fernāns. — To pazīst tikai Mazo Nabagu ielā …

— Nu es saprotu, — izsaucās inspektors, ērtāk iekārtodamies krēslā. — Tātad jums ir nozagts šis zirgs. Kur tas notika?

Fernāns nedrošā balsī sāka stāstīt vakarējo starpgadījumu un savādo piedāvājumu pirkt zirgu.

Sinē paņēma tīru papīra lapu un īsi atzīmēja sacīto:

— Tātad … zirgs bez gahas. uz trim riteņiem . . . Melnās Govs ceļa krustojumā … Divi vīrieši kažokādas vēja blūzēs, Vienam palama Pepē, otram Nesmukais. Viņš laikam īstenībā glīts, ja jau tāda palama …

— Viņš ir briesmīgs! —- ar sašutumu iesaucās Bonbons.

— Lieliski! — sacīja inspektors. — Turpini, mazais!

Pēc brītiņa Sinē konstatēja, ka smieklu lēkme viņam ir pār­gājusi. Pēkšņais pagrieziens nebija saistīts ar fantastisko bez­galvainā zirga gadījumu, kam nebija lielākas nozīmes kā sla­venajai kanārijputniņa slepkavībai. Policistu gluži vienkārši aizkustināja šo desmit bērnu neatlaidīgā vēlēšanās aizstāvēt savu īpašumu. Tie pat bija iedrošinājušies ierasties tādā vietā, ku­rai Luviņjī zeņķi principa pēc vien ar lielu piesardzību met ap­kārt līkumu. Jā, bērni kaut ko gaidīja, un Sinē juta, ka viņam iesmeldzās sirds, jo viņš nezināja, kā lai atrisina šo grūto mīklu.