POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

«Nav ko kautrēties,» man saka garākais. «Rīkojies ka savas mājās. Promejot noliec atslēgu zem kāislauķa!»

Uz mani tādi zeļļi sevišķu iespaidu neatstāj, un es ļoti pie­klājīgi palūdzu viņus atšūties.

«Tev tas var likties savādi,» viņš man atbild, nemaz neap­vainodamies, «bet tajā laikā, kad šī māja vēl bija vesela, zirgs piederēja man.»

Ko tu būtu darījis manā vietā, Duēn? Es viņam tūliņ pie­dāvāju viņa zirgu, bet tas viņu tikai uzjautrināja.

«Nepūlies,» viņš man atbild. «Man tas vairs nav vajadzīgs. Es tagad braucu uz četriem riteņiem, tā iet daudz ātrāk.»

Tad es ieskatos viņam acīs un saku: «Es pazinu visus bēr­nus Mazajā Luviņjī. Man vajadzēja pazīt arī tevi. Kā tevi sauc?»

Mans jautājums viņam nepatika. Ari viņa biedram ne.

«Nav tava darīšana,» viņš man saka. «Ņem zirgu un vācies projām…»

Viņi abi aizgāja Ponso ceļa virzienā, bet es tomēr atcerējos, kā sauca šo cilvēku ar siļķes ādai līdzīgo seju — Malārs. Viņa vecākiem Mazajā Luviņjī piederēja krodziņš «Sports». Ausis puisim vienmēr bija atkārušās, lielais, plakanais knābis šķībs uz kreiso pusi. Vari man ticēt, pa šiem gadiem nelietis nebija kļuvis glītāks. Un to es zinu, ka viņu meklēja kādas bruņotas laupīšanas dēļ. Droši vien viņš domāja, ka labāk varēs paslēpties vecajā vietā, vai arī gatavojās uz kādu iespaidīgu noziegumu mūsu apkaimē. Katrā ziņā viņam nenāca par labu pārlieku ilgā klaiņošana pa šejieni…

— Kāpēc? — jautāja Duēns, nejuzdamies visai lāgā.

— Pagājušo ceturtdien pie stacijas viņu saņēma ciet. Inspek­tors Sinē arī nebija aizmirsis šo nekrietneli.

Duēns pārvilka ar roku pār seju. No sarkanvīna un no vecā Blaša stāsta viņam sāka reibt galva. Viņš jau nožēloja savu gā­jienu, kurā nebija guvis nekādu skaidrību, kā tikai to, ka divas reizes dienā Gabija komandas bērni skaidrām sirdīm sēdās virsū kartona zirgam, kas bērnībā bija kavējis laiku rūdītam noziedz­niekam. Jaukas ziņas!

— Es tev paglabāju galvu, — turpināja lupatlasis. — Tai jābūt te kaut kur krāmos . . .

— Kādu galvu? — samulsa Duēns.

— Klepera galvu, kad tevi nelabais! Es jau toreiz mēģināju to pielīmēt, bet neturējās. Tā tomēr pieder tev, ņem to līdz … Knauķis būs priecīgs.

Blašs sāka rakņāties būdas otrā galā un atgriezās ar priekš­metu, kuru Duēns tūliņ pazina, kaut arī nebija nekad redzējis. Jā! Tā bija galva, kas piederēja zirgam uz trim riteņiem. Galva bija pavisam balta, labajā pusē drusku aprūsējusi, nāsis platas un sārtas, atņirgto zobu rinda, izskatījās draudoša, nekustīgās acis saniknotas, uz kakla spurojās melna, pusapdegusi krēpju šķip­sna. Lupatlasis ietina galvu avīzē, abi vīri vēl pēdējo reizi sa­dzēra un tad atvadījās.

«Tas tik ir piedzīvojums,» nodomāja Duēns, nākdams atpakaļ gar staciju pa Ponso ceļu. Garāmbraucošo lokomotīvju šņācieni, klusā nakts steiga Šķirotavā, manevrējošo sastāvu signāluguņu zibsnīšana ievirzīja viņa domas parastajā gultnē. Nē, viņš ne­teiks nevienam ne vārda, lai bērni priecājas tāpat kā agrāk. Va­karējais starpgadījums? Tie svešie gluži vienkārši ir traki!

Mazo Nabagu ielas stūri Duēna virtuves logā bija gaisma. Duēns atgrūda vaļā durvis un paraudzījās pustumšajā istabā. Zirga nebija. Fernāna arī ne.

— Puika vēl nav mājās? — viņš jautāja sievai.

— Ir tikai septiņi, — atbildēja Duēna kundze, neatskatīdamās no plīts. — Fernāns varbūt ir pie Gabija vai pie Marionas.

— Bet zirgs? — neatlaidās Duēns, gluži noraizējies. — Tik­līdz satumst, viņi vienmēr atved zirgu mājās … Nu vairs nav labi.

Viņa uztraukums pārņēma arī Duēna kundzi.

— Es esmu minūtes piecpadsmit mājās, — viņa sacīja, nolik­dama karoti. — Ja būtu kas atgadījies, man kaimiņi paziņotu . . .

— Neej tagad nekur. Es aizskriešu pie Fabēra kundzes …

Viņš strauji metās ārā pa durvīm un kā vēja nests traucās uz

priekšu pa Mazo Nabagu ielu. Marionas logi bija tumši. Kad Duēns tuvojās žogam, sāka riet visi divpadsmit suņi, bet dzī­voklī neviens nerādījās. Vēl ātrākā gaitā viņš devās tālāk pa Mel­nās Govs ceļu un netālu no Nacionālās ielas nogriezās pa kreisi. Mazā Obertēna ieliņa nebija apgaismota, tā izskatījās gluži kā tunelis. Par laimi, pa 2uā dzīvokļa durvju apakšu spraucās gaisma. Ienākot Duēns redzēja, ka viņa biedrs satraukti velk nost savu zilo darba pārvalku. Bērnu nebija.

— Es meklēju Fernānu, — nomurmināja Duēns.

— Bet es meklēju Gabiju, — atbildēja 2uā, vilkdams mugurā svārkus. — Tu vēl neko nezini?

— Ko tad? — Duēns bailēs iekliedzās.

— Viņiem nozagts zirgs .. .

Līdz pulksten četriem laiks bija tikpat jauks kā iepriekšējā vakarā. Zilas un zeltainas gaismas svītras radīja iespaidu, it kā plašajos Pekē klajumos būtu iestājies pavasaris. Kad bērni pār­nāca no skolas, debesis bija jau nomākušās, ziemeļvējš dzina zemē dūmus un Luviņjī priekšpilsētā atgriezās ziemas noskaņojums. Miglainā diena visiem desmit Gabija komandas locekļiem lika dziļāk apzināties savu kopību un izjust lielāku prieku par aizrau­jošo rotaļu ar zirgu.

Kamēr Fernāns ar Zidoru izveda zirgu, Gabijs pārējos sa­dalīja divās grupās, kurām lika izpētīt Mazo Nabagu ielas ap­kārtni. Kamēr meitenes aizskrēja apskatīt Melnās Govs ceļu, zēni apstaigāja stacijas laukumu, Ferāna kvartāla ieliņas un Atbrīvošanas laukuma apkaimi. Ne Mariona, ne Tatāvs nekā aizdomīga nebija redzējuši un atnāca atpakaļ, paziņodami, ka var sākt.

Zidors nobrauca abas reizes bez starpgadījumiem un gāja lejā

kājām, lai stātos sardzē nobrauciena gala punktā. Tad Gabijs lāva braukt mazajam Bonbonam. Pēc trim minūtēm mazulis aiz­elsies kāpa augšā, stumdams zirgu sev pa priekšu.

— Nav nekā ko ziņot? — apjautājās Gabijs.

— Tukšs un kluss, — atbildēja Bonbons. — Tikai sāk klā­ties bieza migla, pat Ponso ceļu vairs nevar saredzēt.

— Ej lejā pie Zidora, — sacīja Gabijs. — Labāk viņu neat stāt vienu. Tu būsi par sakarnieku.

— Paņem Fifiju līdz, — piebilda Mariona. — Te viņa mums tikai traucē. Atver dārza vārtiņus …

Puisēns un mazais, iedzeltenais sunītis aizgāja teciņus vien. Lielākie bērni, noskatīdamies viņiem pakaļ, draudzīgi smējās.

— Es esmu maziņš, bet man ir ar ko aizsargāties! — Bon­bons, atpakaļ pagriezies, varonīgi iesaucās un izvilka no sava zilā svārciņa apakšas milzīgu revolveri ar veltni, kas svēra vis­maz četras mārciņas. Gabijs bija sajūsmināts.

— Tā nav rotaļlieta, — pašapzinīgi paskaidroja Tatāvs. — Tas ir īsts, tikai vecs, laikam vēl no prūšu kara, stobrs sarūsē­jis … No tālienes tomēr ar to var nobiedēt.

— Arī Tuvumā, — Gabijs sprieda. — Es negribētu dabūt ar tādu spalu pa pieri…

Tagad bija Fernāna kārta. Viņš sēdās mugurā zirgam bez galvas ar tīkamajām baiļu trīsām, kas parasti mēdza pārņemt bēr­nus izkustēšanās brīdī. Līdz Cecīlijas ielas krustojumam, kur veikalu logos jau iedegās pirmās ugunis, Mazo Nabagu iela bija taisna. Dziestošās dienas atspīdumā nogāze likās vēl slīpāka un apkārtējās, tumšās mājas lielākas. Tad nāca bīstamais pa­grieziens ar bailēm no nezināmā, pagrieziens, aiz kura pēkšņi pa­vērās apvāršņa plašums, un tāpēc bērniem radās sajūta, ka viņi uzlidos padebešos, pāri drūmajai zemei.