POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Huans un Mēlija ar spēcīgu grūdienu iekustināja zirgu bez galvas, un tas, riteņiem čīkstot, devās lejā. Fernāns tūlīt salieca ceļus un stingri piespieda papēžus pie dakšas šķērskoka. Slīpumā zirgs sāka ripot ātrāk. «Zirgs aulekšo, bet es nebremzēšu,» do­māja Fernāns, sakodis zobus. «Tieši krustojuma dēļ ne.»

Cecīlijas iela bija tukša, un zirgs aizšāvās kā lode. Fernāns bija noliecies ar seju pie pašas stūres, vējš svilpoja gar ausīm, garāmbraucot viņš manīja kurpnieku Galī, kas bija izliecis savu pliko galvu pa logu un, turēdams mutē naglas, smaidīja. Ceļa līkumā neviena nebija.

«Šoreiz es uzstādīšu jaunu rekordu,» nodomāja Fernāns. «Zēl, ka Zidoram nav līdz pulksteņa.»

Blāvā gaismā parādījās ielas gals un Pekē klajums ar ap­rūsējušo Melnās Govs siluetu. Pakāpušies uz dzelzceļa uzbē­ruma, Zidors un mazais Bonbons izmisuši māja. Pa tukšo ceļu laikam kāds brauca, bet Fernāns vēl neko nevarēja saredzēt.

Zēns sabijies strauji nobremzēja ar abām kājām, zem sma­gajiem, apkaltajiem zābakiem nošķīda dzirksteles. Veltīgas pū­les — zirgs auļoja pārāk strauji. Vienā rāvienā tas bija maza­jam izcilnītim pāri, gandrīz vai noraudams pārsegu nelielam kravas automobilim, kas lēnām tuvojās pa Melnās Govs ceļu. Izmisīgs stūres pagrieziens aizsvieda zirgu pa kreisi. Priekšē­jais ritenis atsitās pret uzbērumu, un zirgs bez galvas saslējās uz saviem riteņiem kā īsts zirgs uz pakaļkājām. Fernāns, iz­sviests no sedliem, sparīgi aizlidoja pāri dzeloņdrātīm un nokrita plakaniski uz vēdera dubļainajā zālē.

— Skrien ātri pēc Gabija un pārējiem, — uzkliedza Zidors mazajam Bonbonam. — Joz!

Fernāns piecēlās kājās apdullināts un gurdens. Nočīkstēja bremzes, un mazais kravas auto apstājās divdesmit metru at­statumā. Lēnām kratīdamies pa ceļa grambām bez jātnieka pali­kušais zirgs slīdēja atmuguriski nost no uzbēruma. Kravas kas­tes brezents bija pacelts, bet mala nolaista. Iekšā sēdēja divi drukni vīrieši, pārlaiduši kājas pāri pār malu. Viens no viņiem grasījās kāpt laukā, bet zirgs pats ripoja uz viņu pusi. Vajadzēja likai pastiept roku, un zirga stūre bija satverta.

Fernāns un Zidors vēl paspēja ieķerties vienā ritenī, un, spieg­dami aiz dusmām, turējās, cik spēka. Mašīna sāka kustēties, spējš grūdiens lika zēniem palaist zirgu vaļā, un abi novēlās zemē. Pirmais piecēlās Fernāns un skrēja kā negudrs pakaļ mašīnai, kas traucās prom Nacionālās ielas virzienā.

— Zagļi! — viņš elsodams kliedza. — Nelietīgie zagļi!

Viņš paklupa pret akmeni un izstiepās uz ceļa visā garumā.

Tad, atspiedies uz elkoņa, pagrieza galvu uz to pusi, kur miglā vēl bija redzama mašīna. Tā strauji nogriezās pa kreisi un nozuda aiz Nacionālās ielas apstādījumiem. Ardievu, zirdziņ!

Zidors līdzjūtīgi apņēma biedru ap pleciem un palīdzēja pie­celties. Fernāna bālie vaigi bija pārplūduši asarām.

— Neraudi vis' — mierināja satrauktais Zidors. — Viņi taču zirgu uz debesīm neaizraus …

Palīgspēki trokšņaini drāzās lejā pa Mazo Nabagu ielu. Pa­griezienā drīz vien parādījās visa komanda. Zēni un meitenes izspūrušiem matiem, izbiedētām acīm skrēja ciešā bariņā. Gabijs, Tatāvs un Huans Spānietis vicināja garus dēļus, ko bija izrā­vuši no kāda žoga.

— Tie vis negaidīja, kamēr jūs atnāksiet, — sauca pretī Zi­dors, rādīdams uz tukšo ceļu. — Viņi bija četratā, divi priekšā uz soliņa, divi aizmugurē zem brezenta. Mašīna laikam bijusi pa­slēpta Ponso tunelī, un kāds no viņiem ir dežurējis ceļa galā. Trīs reizes viņi mums ļāva nobraukt un paši nerādījās, kamēr sa­gaidīja izdevīgu brīdi, sātani! Fernāns vēl nebija izbraucis no līkuma, kad mašīna parādījās pakalnē. No tālienes es aiz automo­biļa stikliem nepazinu ne Pepē, ne arī Nesmuko un nevarēju pa­redzēt, kas notiks. Pēc tam jau bija par vēlu. Fernāns gulēja, čo­kurā sarāvies, Pekē zālainē, un zirgs viens pats ripoja pa kalnu lejā. Viņi to dabūja, pastiepdami tikai mazo pirkstiņu…

— Vai tu sasities? — Mariona jautāja Fernānam.

— Nē, — viņš atbildēja, asaras rīdams.

— Tā "ir tikai mana vaina, — sūrojās Gabijs. — Mums visiem vajadzēja stāvēt te apakšā, katrs pats būtu uzvedis zirgu augšā.

— Tas pats vien būtu, — iebilda Zidors. — Tikpat viegli viņi būtu notvēruši zirgu arī Duēna mājas priekšā.

— Uz kuru pusi viņi aizbrauca?

— Tur, — atbildēja Fernāns, rādīdams uz Melnās Govs ceļu, kur sāka celties migla.

Visi desmit labu laiku skatījās šajā virzienā savilktām dūrēm, neteikdami ne vārda. Bērni jutās nelaimīgi, un pievakares skumjā noskaņa padarīja nelaimes apziņu vēl smeldzošāku.

Fernāns visu laiku apspiesti elsoja. Tās bija dusmu asaras.

— Šie nelieši mums izrāva zirgu no rokām, izrāva zirgu ne par ko … Drausmīgs skats. Vienu es pazinu — tas bija vakarē­jais ragulops…

— Nesmukais, — paskaidroja Zidors. — Un^iņš vēl ņirdza!

— Viņi ir pārrēķinājušies, mums tādā veidā uzbrukdami, — mierīgi paskaidroja suņu meitene, apsvērdama katru vārdu. — Tas viņiem var dārgi maksāt…

— Zirgs var maksāt miljonu franku vai vienu sū, gluži vien­alga! — iesaucās Gabijs. — Tas nemaina lietas būtību: zirgs piederēja Fernānam, tas piederēja mums visiem, un mums tas ir nozagts.

—' Varbūt mēs kādu dienu to atradīsim, nekad nevar zināt, — turpināja Mariona savā dziedošajā balsī. — Un tad jūs redzē­siet, — tad es viņiem likšu ilgāk saukt pēc palīdzības nekā pagā­jušo reizi.

— Ko tad mēs darīsim? — pabailīgi ievaicājās Berta Ze- deona.

— Iesniegsim sūdzību, — apņēmīgi noteica Fernāns. — Tūlīt!

— Labak ne, — atrunaja Zidors. — Sūdzībai var sekot vesela virkne nepatikšanu, bezgalīga prašņāšana.

— Nu un tad? — jautāja Gabijs. — Mēs nekā ļauna neesam darījuši. Mums ir nozagts zirgs, un ir jāatrod nelieši, kas to iz­darījuši. Par to taču policisti saņem algu, vai ne?

Zidors paraustīja plecus:

— Policisti? Pazīstu tos … šķēršļu licēji un dienaszagļi… Nē, policija nekā neizdarīs.

— Ko nu tu zini! Ja arī nekā neizdarīs, mūsu sūdzība tomēr būs pienācīgi iereģistrēta.

— Kas nāks man līdz? — jautāja Fernāns.

— Iesim visi kopā, — nolēma Gabijs. — Viens pats tu netiksi galā, policisti tevi izsmies. Ja mēs ieradīsimies visi desmit, būs iespaidīgāk, un komisārs neatsacīsies mūs pieņemt… Zirga zagļi taču nav nekādi rēgi, mēs viņus redzējām: sejas kā visiem cilvēkiem, bet glītas gan nav. Zagļi jānotver …

Bērni aizgāja runādamies līdz ielu krustojumam un iegriezās Cecīlijas ielā. Luviņjī Šķirotavas Centrālais policijas komisa­riāts atradās trīs minūšu attālumā, Lielās ielas stūrī, jaunā mājā, apakšstāvā. Fernāns gāja pa priekšu, Marionas sasprēgājušo roku cieši turēdams savējā. Tas nebija vajadzīgs, lai rastos drosme, — tās zēnam netrūka, bet vajadzēja saglabāt niknumu līdz galam, lai pateiktu un izdarītu visu, kas vajadzīgs.

— Tā ir tikai jauna rotaļa, — teica suņu meitene, un viņas pelēkās acis smaidīja. — Tā pašlaik sākas …

Inspektori Sinē un Lamī pļāpāja netīrajā dežūrtelpā. Tā bija maza istabiņa bez loga, kuru no policijas iecirkņa atdalīja tikai vienkārša starpsiena ar matētu stiklu. Blakustelpā atradās dežu­rējošais brigadieris, viņa divi palīgi un uz sola sēdēja šī vakara medījums — nenoteikta vecuma diedelnieks, kas vienmuļā balsī gaudās par savām nelaimēm.