POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

— Par to, ka šie nelieši mums ir nozaguši zirgu, nav ko smie­ties, — dusmīgi atbildēja Fernāns. — Liekas, ka viņi mums uz­bruka cita iemesla dēļ — nez vai vecā, apbružātā rotaļlietiņa tiem bija vajadzīga.

Pats neapjauzdams, viņš gluži pareizi iztulkoja šķietami ne­nozīmīgo notikumu. Tādas domas ienāca prātā arī Duenam pēc sarunas ar veco Blašu, bet inspektors Sinē to vēl nespēja saprast.

Duēna kundze lika, lai visu sīki izstāsta, un tad sāka pukoties:

— Jau sāk rotaļlietas zagt nabaga ļaužu bērniem — kauns! Ja par to rakstītu avīzēs, neviens neticētu … Patiešām! Cilvē­kiem nav nemaz sirds krūtīs!

Fernāns paēda un tūlīt aizgāja gulēt, bet nevarēja aizmigt. Viņš gulēja tumsā vaļējām acīm, klausoties griezīgajos lokomo­tīvju svilpienos, kas uzmācīgi spiedās cauri plānajām istabas sienām. Tajā pašā laikā astoņās citās mājās viņa biedrus nodar­bināja tie paši neatlaidīgie jautājumi, un atmiņā atausa visi sīkie sarežģījumi, kas saistījās ar šo notikumu. Bet zirgs attālinājās arvien vairāk.

Blakus istabā nogurušais Duēns juta, ka ir apdzisusi lielā dedzība, ar kādu viņš gribēja palīdzēt bērniem atgūt zaudēto dārgumu.

Vai tu domā, ka policija ko izdarīs? — jautāja sieva.

— Nezinu. Būtu žēl, ja neatrastu, bet tad arī tiktu reiz no viņa vaļā. Man tas zirgs sāk jau apnikt…

Nākošajā dienā visu laiku lija, tapec Gabija komanda pec skolas bija spiesta izklīst. Fernāns pavadīja Marionu līdz Mazo Nabagu ielas galam. Šķiroties Mariona sacīja:

— Jāatrod kaut kas, ar ko aizvietot zirgu. Jāturas … Ja mēs pēc skolas iesim katrs uz savu pusi, komanda izirs. Būtu žēl. Visā apkārtnē nav tāda bērnu desmitnieka, kas tik cieši turas kopā ka mūsējais. Mēs taču esam spēks.

Fernāns piekrita, palocīdams galvu. Marionas divpadsmit suņi smilkstēja dārziņā, apliecinādami savu draudzību.

— Vai negribi, lai es tev izdresēju kādu suni? — smiedamās piedāvāja meitene. — Tu mājās nejutīsies tik vientuļš . . .

— Māmiņa negribēs, — atbildēja Fernāns. — Viņai patīk dzīvnieki, bet māja pat mums trim ir par šauru . . .

— Tas ir tikai pieradums, — teica Mariona. — Turklāt, ja mājās ir labs suns, tad dažiem ir jāuzmanās…

Viņa noskūpstīja Fernānu uz vaiga un atvēra vārtiņus. Fernāns steigšus soļoja atpakaļ, ietinies vecā lietusmētelī, kas viņam pinas gar papēžiem. Māte bija viņam uzticējusi dzīvokļa atslēgu. Iedams iekšā, Fernāns to aizmirsa izņemt no slēdzenes un atstāja ārpusē. Viņš nopurināja lietusmēteli, aizšāva krāsns aizbīdni un nolika uz galda smago vaska drānas somu. Jūtot ap kājām vē­sumu, zēns pagriezās uz durvju pusi. Tās bija pusvirus. Fernāns dzīrās pievērt durvis, bet nevarēja. Paskatījies zemē, viņš ierau­dzīja durvju starpā zābaka purngalu.

Fernāns lēnām vēra durvis vaļā, bet rīkli žņaudza briesmīgas bailes. Uz sliekšņa, liekulīgi smaidīdams, stāvēja Rublo. No ce­pures pilēja ūdens. Padusē viņam bija rūpīgi ievīstīts četrstūrains

sainis. Ar strauju kustību viņš izņēma atslēgu no durvīm, lēnām aizvēra tās un aizslēdza divas reizes no iekš­puses.

— Es nāku pie tevis draudzīgā ap­ciemojumā, — viņš pagriezās pret Fer- nānu. — Panāc taču tuvāk!

Fernāns kāpās atpakaļ un nostājās 'galda otrā pusē, dusmodamies par savu muļķīgo iekrišanu. Vecāki nebūs mājās agrāk par sešiem, Gabijs un pā­rējie dzīvoja kur kurais, arī Mariona nevarēs tik tālu sadzirdēt viņu klie­dzam. Labi, ka Rublo, kaut arī liels un spēcīgs, nebija tik pašapzinīgs un ne­iedvesa tādas bailes kā vīrieši no kra­vas auto. Zaķapastala! Fernāns cieši raudzījās sīktirgotājā.

— Jūs mani neiebiedēsiet, — Fer­nāns centās runāt izaicinoši. — Pa­rasti ārpus tirgus dienām jūs te savu

lielo degunu nerādāt. . . Ja esat atnācis zirga dēļ, varat aizvak ties. Zirgu vakar nozaga . . .

— Es zinu, — atbildēja Rublo, nemaz neapvainodamies. — Tās jums bija lielas nepatikšanas . . . Bet nevajag to tik traģiski pārdzīvot. Paskaties, ko es tev atnesu!

Viņš nolika saini uz galda un sāka to lēnām raisīt vaļa, bet acis viņam nepārtraukti ložņāja pa visiem istabas kaktiem. Fer nāns ne brīdi nenovērsa no viņa uzmanību.

— Zirga vairs nav, bet varu jums apgalvot, ka tas kādreiz atgriezīsies, — viņš stāstīja, mēģinādams izdibināt, kas sīktir­gotājam padomā. — Stundu pēc zādzības policijai viss bija zi­nāms. Inspektors Sinē sastādīja protokolu, īstu protokolu ar noziedznieku pazīmēm un visu, kas vajadzīgs. Tie netiks sveika cauri . . .

Pēc Rublo šaudīgā skatiena Fernāns saprata, ka ir trāpījis īstajā vietā. Sīktirgotājs nolieca galvu, lai apslēptu samulsumu, un izņēma no papīra sarkanzaļu kasti.

— Tas ir elektriskais vilciens, — viņš sacīja, mīlīgi smaidīdams. — Luviņjī taču nedzīvo cietsirži vien. Tirdzinieki vakar dzirdēja par jūsu nelaimi, sameta naudu, nopirka jums šo lietiņu un lika man to no­gādāt te. Vai tas nav jauki no viņu puses?

Fernāns nekustējās. Viņš bija aizvirzī­jies līdz krāsnij un, turēdams roku aiz muguras, piesardzīgi taustījās pēc krāsns kruķa.

— Vilciens pieder tev, jums visiem — uzmundrinoši sacīja Rublo. — Nāc taču tuvāk! Uzstādīsim sliedes, un tu varēsi tūlīt to izmēģināt.

— Liela vajadzība! — nicīgi atcirta Fernāns. — Mūsu puikas un es, mēs jau sen esam pārauguši rotaļvilcienu vecumu — īstu lokomotīvju ir papilnam tepat uz sliedēm pāri ielai. Jūs varat pievākt savu preci — es to neaiztikšu.

Rublo metās apkārt galdam, vīstīdams dūres. Fernāns atlēca sāņus un paglābās priekšnamā, turēdams kruķi rokā.

— Vēl vienu soli, un jūs dabūsiet ar kruķi pa pieri, — Fer­nāns sacīja nobālēdams. — Man roka ir taisna. Te es esmu savās mājās un sargāšu tās.

Uz Rublo dzeltenīgās sejas sviedri sajaucās ar lietus lāsēm. Viņš mehāniski sāka saiņot savu vilcienu. Šaudīgās žurkas acis gluži izmisīgi kaut ko meklēja pa visu istabu. Atkāpies līdz vir­tuves izlietnei un visu laiku vērodams zēnu, viņš atvēra abus sie­nas skapjus, parakņājās bufetē, izpētīja drēbju skapi, ogļu kasti, maizes tīni un ar velnišķīgu izveicību iztaustīja plauktus. Divu minūšu laikā viņš bija visu izošņājis, ielūkodamies pat pelnu tvertnē krāsns priekšā. Tad strauji pagriezās pret zēnu. Fernāns stingrāk satvēra kruķi.

— Es nezinu, ko jūs te meklejat, — viņš klusu teica. — Mūsu mājās nekā vērtīga nav. Vienīgā manta, kas jūs varētu intere­sēt, atrodas uz drēbju pakaramā jums aizmugurē. Paceliet lietusmēteli un apraugiet. Jūs nebūsiet veltīgi pūlējies . ..

Rublo sparīgi parāva nost melno vaska drānu un neskanīgi iekliedzās: uz drēbju pakaramā kā medību trofeja bija uzkabi­nāta ņirdzīgā zirga galva, kas bolīja savas spīdīgās acis. Rublo apjucis pārvilka ar roku pār pieri, satraukti atvēra dur­vis un skriešus metās ārā. Līdz pat laukuma stūrim viņu pava­dīja zēna zobgalīgie smiekli.

Fernāns aizslēdza durvis, apgriezdams atslēgu divas reizes. Tad viņš nolika sev priekšā grāmatas un burtnīcas un sāka mā­cīties. Rakstot viņam mazliet trīcēja roka.

Pēc piecām minūtēm kāds pieklauvēja pie durvīm. Fernānam sirds atkal sāka strauji pukstēt.

— Atver, — kāds sacīja zemā balsī. — Labi drīz . . .

Fernāns no jauna paņēma savu krāsns kruķi un uz pirkst­galiem piegāja pie durvīm.