POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

— Bitors un Fanfāns, — viņa pusbalsī iepazīstināja. Vis labākie sargi visā Luviņjī ciematā. Es ņemšu tos līdz kalni reizi, kad sapulcēsimies klubā . . . Rublo var mēģināt tos pielabināt kaut ar diviem metriem desas, viņam tik un tā būs jāšķiras 110 savu stilbu ādas. Paskatieties, kas par ilkņiem . ..

Ilkņi tika apbrīnoti, bet neviens tiem nemēģināja pieskarties; jau atkal valdīja jautrība. Berta un Mēlija apkalpoja veikli un ātri. Visi desmit pa mazam malciņam sūca kūpošo dzērienu no skārda bundžām.

— Nekad neesmu neko garšīgāku dzēris, — apmierināti no­pūtās Tatāvs, kuram acis aiz labpatikas bija kļuvušas miklas.

Tikai pliekans, duļķainā ūdenī vārīts buljons, bet brīnum- gards, dzerot visiem kopā slepenajā apmetnē kokzāģētavas šķūnī. Gabijs aizdedzināja cigareti un laida apkārt draudzības pīpi. Ma­riona un Fernāns ielika pelnos kartupeļus. Liesmas pamazām apdzisa, palika tikai ogles, kuru kvēlošā gaisma apspīdēja nekustīgo seju loku. Visi klusēja, abi suņi aiz labsajūtas sēca un neuzdrošinājās pat kasīties.

— Par ko mēs runāsim? — Mariona beidzot iejautājās.

— Par zirgu, protams! — atbildēja Gabijs. — Katrs lai pa­saka savus ieskatus, visi pēc kārtas, arī mazie. Sāksim ar Fer- nānu. Viņam ir visvairāk iemesla par to runāt.

Visu skati pievērsās Duēna dēlam.

— Visvairāk mani pārsteidz viens apstāklis, — iesāka Fer­nāns, rūpīgi izmeklēdams vārdus. — Veselu gadu mēs varējām trakot ar savu zirgu pēc patikas, un neviens par to neuztraucās. Un pēkšņi daži cilvēki sāk par to interesēties, it kā kopš kāda no­teikta brīža tas būtu ieguvis sevišķu vērtību.

Satrauktie bērni sāka nemierīgi rosīties ap oglēm. Pirmā sa­nāksme, likās, būs ļoti interesanta.

— Ļoti labi, — pārtrauca Gabijs. — Bet tagad ir jānoskaidro, kas tas bija par brīdi. Tas ir pats galvenais.. . Manuprāt, visa kņada sākās tajā vakarā, kad zirgam nolūza priekšējais ritenis, vai, vēl precīzāk, kad Rublo ložņāja apkārt tev un Marionai. Kas notika pirms un kas pēc tam?

— Es jau tev stāstīju, — atbildēja Fernāns. — Atgriežo­ties no tirgus, mēs atradām zirgu guļam notekā. Es to piecēlu un pieslēju atpakaļ pie treliņiem. Tad mēs ieraudzījām, ka tas nelietis velkas šurp.

— Rublo interesējās par zirgu, — piebilda Mariona. — Esmu pārliecināta, ka mēs viņu iztraucējām.

— Un pēc tam? — turpināja Gabijs.

—- Pēc tam, — atbildēja Fernāns, — tētis atnāca mājās. Mēs noskrūvējām riteņus, un otrā rītā zirgs tika nodots labošanā. Eš nezinu, ko lai vairāk stāsta. Mūsu mājās nekas noslēpumains nav noticis.

— Noslēpumi notiek paši par sevi, nevienam nezinot, — Zi­dors jokojās. — Varbūt tavs zirgs piepeši sācis visās malās dēt zelta olas . ..

Domas par šādu iespēju izraisīja smieklu šalti.

— Nevajag zoboties, — Fernāns sacīja, mazliet sabozies.

— Jūs zināt tikpat labi kā es, ka zirgam nekad nav bijusi nekāda vērtība . .. Vakar vakarā, pēc Rublo apciemojuma, pats inspek­tors man pateica kaut ko tādu, ka es kļuvu domīgs …

— Ko tad? — ieinteresējās Gabijs.

— Sinē man sacīja: «Varbūt tie nelieši no kravas auto zirgu ir veltīgi zaguši, ir pārrēķinājušies …» Tā viņš izskaidro Rublo okšķerēšanos mūsmājā.

Zidors un Gabijs klusu iesvilpās caur zobiem, bet pārējie ne­saprašanā skatījās cits uz citu.

— Tādā gadījumā, — Gabijs prātoja, — ja Rublo ir saistīts ar šiem ļaudīm, viņš cerēja atrast pie tevis kādu priekšmetu, kas viņiem ir ārkārtīgi vērtīgs. Tas ir kaut kas cits. Zirgs viņus ir pievīlis, bet Duēnu māja viņus vēl interesē.

— Rublo nekā neatrada, — protestēja Fernāns, jo juta, ka ir drusku izsists no sliedēm.

— Varbūt viņš pats nezināja, ko meklē, — Mēlija smiedamās •sacīja.

— Tas viss mūs novirza no zirga, — aizrādīja Mariona,

— bet tagad mums ir noteikts pieturas punkts: vienā vakarā zirgs pēkšņi kļuva ļoti dārgs zināmai ļaužu grupai un piecas die­nas vēlāk, tajā vakarā, kad viņu nozaga, viņam vairs nebija ne­kādas vērtības. Tātad jādomā, ka zirgs šajā starplaikā kaut kādā veidā ir pārvērties …

— Tas ir noticis vai nu Fernāna un viņa tēva rokās, vai arī Rosī kunga darbnīcā, — pārliecināti sprieda Gabijs. — Cits ne­viens viņam nav ticis klāt…

Ogles bija pamazām izplēnējušas, bet Fernānam visapkārt dzirkstīja zēnu un meiteņu acis. Mariona maigi glāstīja suņu galvas, nenovēršot skatienu no Fernāna. Elpu aizturējuši, visi kaut ko gaidīja. Gabijs nāca talkā:

— Kaut kas tev ir izgaisis no atmiņas, — viņš saprotoši sacīja Fernānam. — Tas var katram gadīties. Mēģini atcerēties.

- Rosī kungs tikai nozāģēja veco dakšu un ielika jaunu, — Fernāns teica, galvu purinādams. — Nav nekādas jēgas meklēt šinī virzienā. Zirgu mēs viņam nodevām pilnīgi izjauktu, un ne­kas netrūka, kad saņēmām to atpakaļ.

— Vai tu esi par to cieši pārliecināts? — jautāja Zidors.

— Pieņemsim, ka Rosī kungs nav neko aizticis, bet tavs tēvs varēja viņam kaut ko noņemt, tev nemanot.

— Es visu laiku turpat biju un palīdzēju, — stāstīja Fernāns.

— Mēs noņēmām riteņus, atskrūvējām rumbu uzgriežņus, šur tur nokasījām rūsu.

— Vairāk neko?

— Tomēr! Tētis paņēma zirgu aiz priekškājām un izkratīja visu, kas tur bija iekšā, uz priekšnama grīdas. Vēders bija pilns ar visādām drazām. Tās tētis negribēja stiept pie Rosī kunga.

— Nu lūk! — Gabijs iesaucās, pietrūcies kājās. — Kas zirgam bija iekšā?

— Jūs to zināt tikpat labi kā es, — ironiski atbildēja Fernāns.

— Jūs taču paši bāzāt viņām pa kakla caurumu iekšā visādus draņķus, kas tik gadījās pie rokas. Nabaga zirdziņš!

Gabijs paliecās uz Fernāna pusi.

— Aitasgalva! — viņš iekliedzās, purinādams Fernānu aiz pleciem. — Zirgā noteikti bija kaut kas, ko tu neesi ievērojis un ko jūs esat pazaudējuši. Te ir tas suns aprakts!… Ko tad jūs no zirga vēdera izkratījāt?

Fernāns, saņēmis kopā visus prātus, raudzījās tukšumā, pūlē­damies pakāpeniski atcerēties visu, kas tika darīts tajā vakarā.

— Vispirms tur bija pakulas, astri un eļļainas lupatas, ar ku­rām bija aizbāzts kakla caurums, — viņš stāstīja neskanīgā balsī.

— Tētim vajadzēja ņemt āķi, lai šo vīšķi dabūtu ārā. Viss pārējais izbira pats no sevis …

— Kas izbira?

— Visādi sarūsējuši dzelži. Zirga iekšas svēra vismaz savus desmit kilo …

— Kādi dzelži tur bija? — Gabijs neatlaidās.

— Dažādas bultskrūves, nolauzta vīle, durvju rokturis …

— To es iebāzu caurumā kopā ar citiem krāmiem, — Zidors kautrīgi atzinās. — Zirgam bija pārāk dobja skaņa, vajadzēja tuk­šumu kaut kā piepildīt.

— Tētis nolika rokturi pie malas mājas vajadzībām, — piebilda Fernāns. — Tas vēl bija lietojams.

— Kas tur vēl bija?

— Govs ķēdes gabals, tamboradata, divas sardīņu kārbas, aizkaru stienītis, vecs modinātājs, salauztas knaibles, gultas mat­rača atspere, mīklas veidne, veca atslēga …

Katrs palocīja galvu, kad tika pieminēts vioa ziedojums zir­gam, ziedojums, kas pastiprināja brīnišķīgo blarkšķi nobrauciena laikā, desmitkārtīgi vairojot jātnieka prieku. Bet atslēga klāteso­šajos neizraisīja nekādas atmiņas. Klusums.

— Kas iebāza zirgā atslēgu? — Gabijs nikni uzbļāva, vēro­dams izbrīnījušās sejas visapkārt kvēlojošajam pavardam.