POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Bērni skatījās cits uz citu lielām acīm un neteica ne vārda.

— Atslēga pati zirgā neielīda, — Mariona secināja savā dzie­došajā balsī. — Tātad to ir ielicis kāds, kas nepieder pie mūsu ko­mandas. Tā kā visi pārējie apstākļi mums ir zināmi, nav vairs ko prātot. Tikai atslēga var būt tā, kas padarīja zirgu tik vērtīgu.

— Kāda tā bija? — Gabijs jautāja Fernānam.

— Sarūsējusi, gara kā garāžas atslēga, ar koka birku.

— Kur tavs tēvs to lika?

Fernāns ilgi domāja, iekams atbildēja.

— Es neesmu visai pārliecināts, — viņš teica, — bet man lie­kas, ka tētis, neko nedomādams, pakāra to zem skaitītāja kopā ar citām atslēgām.

Gabijs sabikstīja ogles. Izšāvās liesmas, apgaismojot visus ap- kārtsēdošos. Ceptu kartupeļu smarža sajaucās ar sveķu smaržu. Tatāvs atrušināja vienu kartupeli un paraudzīja to ar naža galu.

— Man liekas, ka ir gatavi, — viņš apmierināti sacīja.

— Tupeņi pagaidīs, — atcirta Gabijs. — Pašlaik kārtojamas svarīgākas darīšanas.

Viņš pagriezās pret Fernānu.

— Iesim tūlīt uz tavu māju, — viņš steidzināja. — Atslēga mums jādabū rokā par katru cenu.

Ārā tik stipri sniga, ka desmit soļu atstatumā gandrīz nekas nebija saredzams. Abi zēni aši gāja pa Mazo Nabagu ielu, soļu troksni noslāpēja mīkstā sniega sega, kas bija kļuvusi jau krietni bieza. Veikaliņu nespodrajā gaismā aizslīdēja garām nedaudzi reti gājēji. Fernāns ielas stūrī nekā aizdomīga nemanīja. Viņš at­vēra durvis un taustīdamies aizgāja līdz logam aizvērt priekš­karu.

— Dedz uguni! — viņš čukstēja Gabijam.

Tad abi zēni steigšus likās uz priekšnamu. Vesels ducis spožu un apsūbējušu atslēgu juku jukām karājās pie skaitītāja dēlīša, to starpā liela atslēga, kurai ar misiņa aplīti bija piestiprināta dzel­tena koka plāksnīte.

— Tā pati ir, -— uztraukti sacīja Fernāns. — Es pazīstu.

— Nekā sevišķa, — Gabijs teica, svārstīdams atslēgu rokā. — Droši vien tāda pati atslēga kā visas citas … Pag! Uz birkas ir kaut kas rakstīts.

— Nekavēsimies tik ilgi, — sacīja Fernāns. — Aplūkosim tu­vāk, kad būsim šķūnī.

Kad zēni tur ieradās, pārējie komandas locekļi pašlaik rūpīgi dalīja skraukšķīgos kartupeļus. Zidors bija uzmetis uz oglēm sau­sas skaidas. Tās strauji uzliesmoja, un mielasta dalībnieku sejas sāka laistīties zeltainā spožumā, bet uz sienām lēkāja spriganas ēnas. Atslēga tika aplūkota pavarda gaismā. Uz koka birkas bija uzraksts ar tinti, drusku izbalojis, tāpēc grūti salasāms.

— Bileta fabrika, Ponso ceļš 224, — saburtoja pārsteigtais Gabijs. — Ko tas mums dod?

Mariona diezgan labi pazina rūpniecības ēku rindu dzelzceļa malā, Pekē klajuma viņā galā. Tās pa lielākai daļai bija tukšas.

— 224. numurs atrodas aiz mazā tuneļa, -— meitene sacīja, — pelēko betona celtņu blokā, blakus Sezāra Aravāna noliktavām. Bileta fabrika ir slēgta jau kopš kara sākuma. Es tur nekad ne­esmu nevienu redzējusi.

— Ko tur ražoja? — ziņkārīgi vaicāja Gabijs.

Mariona uzrāva uzacis, likdama saprast, ka nezina.

— To mēs rīt uzzināsim. — viņa nolēma. — Mums ir at­slēga …

Inspektors Sinē notikumam ar zirgu varēja ziedottikai vaļas brīžus. Viņš to darīja vairāk savas patikas nekā pienākuma pēc, jo komisārs Blanšons domāja, ka tas ir tikai aizdomīgs joks, kura dēļ policija varēja nokļūt smieklīgā stāvoklī.

Cilvēki, kas bija nolaupījuši zirgu, likās pazuduši strādnieku priekšpilsētas labirintos, kur netrūka labu paslēptuvju. Sinē un Lamī bija piesardzīgi ievākuši ziņas diezgan raibajā tirdzinieku vidē: «Nesmuko» un «Pepē» neviens nepazina, vismaz ne pēc šīm palamām.

Grūti bija izsekot arī Rublo, kas brauca pats ar savu auto un, kad nebija tirgus, parādījās Luviņjī tikai retās reizēs, ko iepriekš nebija iespējams paredzēt. Atlika bērni, kurus varēja bez grūtībām novērot jebkurā dienas laikā, jo viņi no tā nebaidījās. Bet arī te Sinē pēkšņi pazaudēja pavedienu. Visa šīs dienas Gabija komanda vairs nebija redzama parastajā vietā. Vakaros starp četriem un septiņiem Mazo Nabagu iela likās gluži klusa un skumja. Inspek­tors tomēr neatlaidīgi turpināja šo nelielo novērošanu, jo bija pār liecināts, ka bērni, paši to neapzinādamies, piedalās kāda nozie­guma sagatavošanā un tāpēc ap viņiem pinas nezināmie ļaundari.

— Luviņjī kaut kas ir noticis pagājušā nedēļā naktī no treš­dienas uz ceturtdienu, — viņš kādu vakaru sacīja Lamī, - kaut kas tāds, kas nevienam nerada sevišķas aizdomas.

Katram gadījumam viņi uzmanīgi izpētīja biļetenu kaudzi ar īsiem ziņojumiem par policijas darbību šajā ievērības cienīgajā nedēļā. It nekā. Lielais laimests, kā Sinē pareizi bija teicis, nebija kritis Luviņjī. Frensisai Benetai, nākot ārā no Riča viesnīcas, sma­ragdi bija noņemti otrdien, bet trīsdesmit zelta stieņi sešpadsmit miljonu vērtībā no Levī-Bloka bankas bruņotā auto bija nolaupīti klusā ieliņā piektdien.

— Parīzes-Vintimiljas simt miljoni izkūpēja tieši šinī naktī, iebilda Lamī, kura platajā, sārtajā sejā bija pazudusi zobgalīga izteiksme,

Sinē neticīgi pašūpoja galvu.

— Notikumā ar zirgu tādas sensācijas neslēpjas, — viņš sacīja, paraustīdams plecus. — Es domāju, ka tur ir kāda netīra blēdība, kādas bieži gadās noliktavu rajonā. Kaut kur nomalē kāda pamesta būda, kur tiek slēptas zagtas preces: pārdesmit kastes iepelējušu makaronu, muciņa negaršīga vīna, baķis lu­patu audekla, dažādas nožēlojamas mantiņas, kuras zagļiem grūti likvidēt, mētājas noliktavā bez kādas vērtības. Un vairāk nekā!

Brigadieris Peko atgrūda vaļā durvis.

— Šī dāma grib jums kaut ko interesantu pastāstīt, — viņš teica, ielaizdams piemīlīgu maza auguma vecenīti melnā ap­ģērbā.

Vērodams, kā viņa žņaudzīja kalsnās rokas, sapīkušais Sinē nodomāja, ka nupat kāds kanārijputniņš ir beidzis savu dzīvi nedabīgā nāvē. Viņš tomēr maldījās.

— Es dzīvoju Cecīlijas ielas atzarojumā Pliederu ielā, — paskaidroja trauslā vecenīte, netērējot laiku ar nevajadzīgiem ievadiem. — Mūsu kvartāls ir ļoti kluss, un es negribētu, ka tas kādu vakaru uzliesmotu kā sērkociņu kastīte.

— Kāpēc? — izbrīnījies jautāja Sinē.

— Kokzāģētavas šķūnī, — atbildēja mazā'vecenīte, — jau kopš divām dienām kāds uzjautrinās ar uguns kuršanu. Kaimiņiem es negribēju neko teikt, jo tā nav viņu darīšana. Atnācu jūs brī­dināt. Tas ir viss.

— Tūlīt iesim noskaidrot, — apsolīja Sinē. — Ejiet uz māju un neraizējieties vairs par to.

Kad sīkā vecenīte bija aizgājusi, viņš uzvilka savu lietus­mēteli un devās ārā sniegainajā naktī, atstādams Lamī dežurēt.

Kādreizējai kokzā­ģētavai bija tikai viena izeja uz Cecīlijas ielu; augsto divviru dzelzs režģu vārtu abām pu­sēm bija izvērta cauri ķēde. Sinē bez grūtībām nogrūda piekaramo at­slēgu, iededza kabatas laternu un apdomīgi virzījās uz priekšu pa tumšo labirintu, rei­zēm uzduroties uz sapu­vušiem kokiem, kas klā­ja pagalmus un ejas.

Kā likās, viņš bija nonācis līdz žogam Pliederu ielas galā. Pie­peši inspektors ierau-

dzija sārtu neredzamas uguns atspīdumu uz pamesto dēļu grēdām, kas aizņēma pusi pagalma. Gaisma nāca no kokmateriālu šķūņa,' tā bija pietiekami spilgta, lai varētu saredzēt nezāles, ar kurām bija aizaugusi visa zeme, un Sinē neiedrošinājās atklāti tuvoties ieejai. Viņš paslepeni virzījās no grēdas uz grēdu un drīz jau stāvēja pie pašas ieejas. Šķū­ņa iekšpuse bija redzama līdz pašam dibenam, un viņa priekšā atklājās tik dīvaina aina, ka inspektors uz mirkli sastinga.