POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

— Kāda mašīna tā bija? — jautāja Gabijs.

— Reno firmas, pārsegta ar pelēku brezentu…

— Tovakar bija pelēkzaļš brezents, — piebilda Fernāns.

— Šoferim blakus sēdēja divi vīrieši, — turpināja Huans. — Tieši tas pievērsa mūsu uzmanību.

— Vai nepazināt?

— Nebija iespējams tādā tumsā.

Man liekas, — sacīja Fernāns, — ka mums seko Sinē un Lamī. Vakar vakarā, mājās iedams, es redzēju, ka viņi lēnām pastaigājas pa Sabiedroto ielu.

— Būtu labāk nodarbojušies ar nozagto zirgu, — Zidors ko­dīgi piezīmēja. — Man gribētos zināt, ko abi šie slīmesti ir darī­juši zirga labā …

Mariona pacēla galvu:

— Varbūt viņi mūs apsargā, paši to neapzinādamies, — mei- ene klusu teica. — Tikai abu policistu dēļ nelieši neuzdrošinās mums tuvoties. Ja mēs nebūtu iesnieguši sūdzību, viņi jau sen 3ūtu mēģinājuši no jauna mums uzbrukt, pie tam vēl rupjākā veidā nekā pagājušo reizi.

— Kāpēc tu tā domā? — Gabijs pārsteigts jautāja.

Mariona ar kājas purngalu uzsvieda dažas skaidas uz oglēm,

jn šķūnis kļuva gaišs.

— Nupat divi tipi bija Govī, — viņa vienkārši paziņoja.

Visi pārtrauca ēšanu.

— Divi tipi! — Gabijs ierēcās. — Kāpēc tu tūlīt neteici?

— Negribēju jūs veltīgi biedēt, — atbildēja Mar.iona. — Bez :am ir labāk, ja viņiem liekas, ka mēs viņus neesam redzējuši.

Visai skaidri es nevarēju saskatīt, jo vējš nepārtraukti plivināja sveces liesmu, bet viņus es redzēju, tieši viņus. Abi bija salīkuši un pieplakuši pie katla dibena kā sardīnes.

Šī ziņa visus nobiedēja.

— Tāclā gadījumā nebūtu prātīgi, ja mēs staigātu uz fabriku pa to pašu ceļu, — Gabijs sprieda. — Kādas ir jūsu domas? Var­būt viņi ir izsekojuši mūs ceļā uz turieni.. .

— Ja viņi turpat kaut kur būtu, viņiem nebūtu bijis jāgaida vakars, lai redzētu, kurp mēs ejam, — sacīja Fernāns.

— Šiem cilvēkiem atklāti rādīties ir ļoti bīstami, — teica Huans. — Viņi droši vien klīda pa Pekē klajumu un, dzirdot mūs nākam no noliktavu puses, nobijās un ielīda katlā.

— Droši vien viņi rītvakar arī tur slēpsies, — sacīja Mariona. — Bet par to mums nav jāuztraucas. Ceļš pāri laukiem mums tomēr ir visdrošākais. Ponso ceļš ir ļoti šaurs, un nekad nevar zināt, kas izlīdīs no viadukta apakšas . . . Labāk iesim taisni pāri Pekē klajumam, kur mēs pazīstam katru caurumu un kur ir vieglāk izklīst.

Berta un Mēlija, Krikē un Bonbons klausījās ar satrauktu sajūsmu, it kā tiktu pārrunāti noteikumi kādai slēpšanās rotaļai, kas būs piedeva Bileta fabrikas jokiem un pārsteigumiem. Lielie, protams, visu uztvēra daudz nopietnāk, bet arī īsti nesaprata, kādas briesmas tiem draud. Bērni prātoja tikai, kā ievilināt blē­žus labi sagatavotos slazdos, un Mariona domāja, ka tie jau paši sāk turp virzīties. Nebija zināms, kas noticis ar zirgu, un bija maz ticams, ka vēl kādreiz varēs to redzēt ripojam uz trim rite­ņiem pa Mazo Nabagu ielu. Visi desmit gaidīja izdevību likt dārgi samaksāt par zirgu. Vienalga, kam …

Ceriņu ielas galā vajadzēja labu laiciņu pagaidīt: pa Mel­nās Govs ceļu klusu sarunādamies nāca nepazīstami cilvēki. Sve­šie piepeši apstājās, tad turpināja ceļu vēl lēnāk, vēl piesardzī- gāk. Pēc viņu gaitas spriežot, tā nebija vienkārša pastaiga. Ga­bijs bija noraizējies par saviem draugiem un nolēma viņus pava­dīt līdz pat Cecīlijas ielas stūrim.

Mariona aizgāja viena pati uz Luviņjī ciematu, kura mazās, zemās mājiņas aizsedza lauku plašumu viņpus Nacionālās ielas. Parasti viņa šajā apgaitā devās dienā, lai nevienu netraucētu. Viņa veikli apstaigāja visas dubļainās šķērsieliņas, gāja iekšā pagalmos, bez kautrēšanās līda pāri sētām un pa režģu starpām, skatījās cauri žogiem, piespiedusi tiem savu sīko sejiņu. Viņas klusā svilpošana caur zobiem vēlajā vakarā izklausījās kā vien­muļa dziesma, kuru reizēm pāršalca vējš, šūpodamies kailajos kokos.

Tovakar Luviņjī ciemata suņi bija ļoti nemierīgi, bet šis ne­miers neizpaudās negantā riešanā, kāda parasti rodas, ja garām paskrien kaķis vai parādās sīpolu zaglis. Sievietes uztraucās un gāja pie logiem:

Suns rūc, — viņas teica. — Vajadzētu iet paskatīties… Nav nekas, — atbildēja vīri, sūkdami savas pīpes. — Mazā suņu meitene iet savā apgaitā.

Mariona aizgāja līdz Jaunā kvartāla skaistajām savrupmā­jām un izbeidza savu apstaigu pie Mazās Luviņjī strādnieku barakām. Huans Spānietis izdzirda viņas svilpienu un iznāca uz sliekšņa.

— Ko tu te dari?

— Tu redzi, — Mariona atbildēja, rādīdama savas slapjās drēbes un dubļainās kājas. — Beidzu savu apgaitu un eju mājās …

— Kā viņi jūtas? — jautāja Huans, kas domāja par suņiem gluži tāpat kā par cilvēkiem

— Viņi ir satraukti, — Mariona atbildēja ar savādu smaidu. — Tu redzēsi, mums būs lieli smiekli…

— Pie kā ir atslēga? — Huans vēl jautāja, saistīdams ari suņu dzīvi ar zirgu bez galvas.

— Šovakar pie Zidora.

— Cerams, viņš to neaizmirsīs mājās zem gāzes skaitītāja.

— Neuztraucies! Viņš guļ ar atslēgu zem spilvena …

O3kolēniem sestdiena nav diezcik patīkama. Tēvi slinko jau no paša rīta, pētī kino programas vai uzsēžas uz motocikla un aiz­brauc makšķerēt. Pa to laiku Vīna ielas drūmajā skolas ēkā bēr­niem jāpārdzīvo vai vesela pratināšana. Briļļains skolotājs bez kādas žēlastības pieprasa no viņiem paskaidrojumus par sabī- niešu nolaupīšanu vai Gīzas hercoga nogalināšanu [1] .

Šorīt jau no paša rīta skolotājs Zista kungs ievēroja, ka lielā­kajiem zēniem — Gabijam, Fernānam un % Zidoram sejas ir attu­rīgas un sasprindzinātas. Tas parasti nozīmēja, ka vakarā pare­dzēts kāds pasākums.

Meiteņu klasē Zista kundze redzēja gan, ka Marionas nav skolā, bet par to nebrīnījās. Tas gadījās diezgan bieži, jo mazā meitene palīdzēja savai sagurušajai mātei un vēl nezkam. Pirm­klasnieku skolotāja Berī jaunkundze, gluži jauna meitene, ne­varēja valdīt smieklus, ieraugot mazo Bonbonu ar sarkanu bur-

kānu uz deguna. Viņa ielika Bonbonu uz desmit minūtēm kaktā un konfiscēja lieko degunu līdz stundu beigām. Par laimi, šis brīdis nebija ilgi jāgaida.

Pēc skolas neviens negāja mājā. Larikē kundze, Babēna kundze vai Zedeona kundze būtu varējušas savas atvases vairs nelaist no mājām ārā, atsaucoties uz nejauko laiku, kas pieturē­jās visu dienu, bet Gabijam tas nebija pa prātam. Viņš gribēja, lai šodien visa komanda ir kopā.

Sniga ne visai stipri, vējš dzenāja pa ielām retas pārslu vēr­patas, bet bija jau krietni satumsis, un sals knieba kailajos ceļ­galos.

Mariona sagaidīja visu komandu Mazo Nabagu ielas stūrī. Visi sagāja pie viņas nolikt skolas somas un iedzert karstu šo­kolādi. Mazais Bonbons atkal bija uzlicis lieko degunu un drau­dīgi vicināja savu lielo revolveri.

— Ņemot vērā, cik tas tev pagājušo reizi bija noderīgs, Zidors zobojās, — tu mierīgi varēji šo veco krāmu atstāt mājās.

— Nošaut ar to nevienu nevar, — Bonbons ar nožēlu pie­krita, — bet, kad es to paņemu rokā, man vairs nav tik bail.

Gabijs vispirms pārbaudīja gaismas avotu krājumus — pie­cus sveču galus un divas kastītes sērkociņu, kas tika sadalīti lie­lākajiem.

Kamēr vēl ģērba un vīstīja mazos, atnāca Fabēra kundze. Viņa daudz neuztraucās, atrodot savā dzīvoklī šo pirātu baru, kas piecu minūšu laikā bija notiesājis visu maizi, kura bija iegā­dāta divām dienām.