POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Здесь есть возможность читать онлайн «POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1960, Издательство: LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA, Жанр: Детская проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZIRGS BEZ GALVAS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZIRGS BEZ GALVAS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

POLS BERNĀ
ZIRGS BEZ GALVAS
LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ 1960

ZIRGS BEZ GALVAS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZIRGS BEZ GALVAS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Vēl joprojāņi krita retas sniega pārslas, bet vējš bija pilnīgi aprimis. Brīžiem Šķirotavā apklusa vilcienu dimdēšana, tad arī šajā pilsētas nomalē iestājās parastais lauku vakara miers.

Nonākusi pie vecās lokomotīves, Mariona apstājās un at­vilka elpu, piespiedusi rokas pie krūtīm. Tad viņa iebāza mutē abus rādītāja pirkstus, dziļi ieelpoja un sāka svilpt. Griezīgais, viegli trīsuļojošais svilpiens traucās pāri visam Pekē klajumam, izurbās cauri automobiļu rūkoņai Nacionālajā ielā un ieskanējās visās priekšpilsētas ieliņās, nostūros, pagalmiņos, dārziņos, šķū­ņos un nojumēs.

Pagriezusies pret ugunīm, kas spīdēja no Luviņjī puses, Ma­riona svilpa no visa spēka, bez atelpas; viņai palīdzēja atbalss, kas tālu jo tālu aiznesa šo spalgo, griezīgo skaņu. Mariona stā­vēja viena pati saltajā naktī un svilpa, aicinādama palīgus Mazo Nabagu ielas bērniem.

Bitors un Fanfāns, Mesnāru mājas sētas suņi, kas pašlaik tramdīja resnu kaķi Melnās Govs ceļa galā, pirmie izdzirda ne­atlaidīgo signālu. Spalva suņiem sacēlās gaisā, un, pametuši kaķi, abi pārlēca pāri dzeloņdrātīm un nedzirdami skrēja prom uz tumšo, klusumā sastingušo Pekē klajumu. Mazo Nabagu ielas galā satraucās visi divpadsmit Marionas slimnieki un dzīrās līst laukā no saviem pārsējumiem. Gan tikai ņiprajai Fifijai izdevās tikt pāri žogam, un tā kā negudra aizdrāzās uz Melnās Govs pusi.

Fifijai sekoja Hugo, Fricis un Cēzars, trīs Cecīlijas ielas ievē­rojamākie suņi. Plecu pie pleca tie milzīgā ātrumā metās ap stūri un pazuda tumsā. Dingo, kurpnieka Galī vecais pūdelis, vairs nebija tik nasks, tas pārskrēja pāri ceļam drusku vēlāk un nikni rūkdams līda dzeloņdrātīm pa apakšu. Pa Mazo Nabagu ielu cits aiz cita skrēja lejā Babēnu foksterjers Moko, vecā Zedeona ku­cīte Pinete un pieci neganti kranči no Ferāna kvartāla: Matafs, Dorē, Zerēms, Urss un Drinete. Visi aizauļoja klusēdami, no­liektām galvām un tikko nenogāza no kājām kādu gājēju, kas nāca šurp no Ponso ceļa. Vienacainais Mustafs, bijušais policijas suns, un Zanzija, Luvrjē kundzes pūdelītis, rikšoja kopa ar Eksi un Fido, Luviņjī mēra Monso kunga tīrasinīgajierti bretoniešiem. Visi četri nesās, cik jaudāja. Bet Mariona vēl ar­vien svilpa.

Puika, melni baltais Zuā kunga putnu suns, izšāvās no Ober- tēna ielas un drāzās prom pa Melnās Govs ceļu. Tam no Luviņjī ciemata piebiedrojās papildspēki, kas veselām grupām šķērsoja Nacionālo ielu, nepiegriezdami vērību automobiļu ugunīm un čīkstošajām bremzēm. Miņons, dogs no Mobēra sakņu dārznie čības, veda līdz visus Maša kvartāla suņus — noplukušos kran­čus Filū, Kanāru, Betaru, Flipu un Brikē. Aiz tiem nesās Lejas Luviņjī ganu suņi, melni, pinkaini, drūmi un plēsīgi: niknais Kauslis, kovārņu ēdājs Rīļa, klibiķis Klunkurs, kas vairs nekli­boja, dzeltenacainā Bella, sakropļotais Šarlo, kam vairs nebija ausu, kraupainais Draišķis un vistu zaglis Plinte. Visa šī va­zaņķu banda godīgi un pieklājīgi tecēja pa Nacionālās ielas bruģi. Apbrīnojama bija lielā suņu kopības apziņa, kas lika vi­ņiem traukties uz otru pilsētas malu.

Kopīgajā straumē ieplūda arī Jaunā kvartāla izlutinātie suņi. To pārstāvji bija glīti sasukāti, koptiem nagiem: lielais bokseris Oto no Prīmulu vasarnīcas, kura ciltskoks bija sarakstīts uz četrām lappusēm un kurš katru dienu apēda veselu mārciņu ka­pātas vērša gaļas, melnais špics Bebē ar kazas acīm, viltīgais Ibērs, kas lēca pār šķēršļiem un kam bija četras medaļas, zaķu dzinējs Popovs, kas agrāk bija piedalījies skriešanas sacīkstēs,

seters Zums, aizkaru un kurpju plosītājs, un vēl pieci dažādas spalvas un dažāda auguma pūdeļi, visi drusku aptaukojušies, sa­frizēti un sasmaržināti ar odekolonu. Tie visi bija gājuši caur Ma­rionas rokām, jo kādreiz bija slimojuši. Tagad suņi līksmi joņoja uz satikšanos.

Mariona vēl arvien svilpa vakara tumsā Pekē klajuma vidū. Meitenes aicinājums izskanēja Mazās Luviņjī un Bakhusa priekšpilsētas mājiņās. Visus kvartāla suņus aizrāva niknuma viesulis. Sacēlās kājās visi plušķi, klaidoņi, lupatlašu suņi, kaušļi un bezpajumtnieki, kas nebaidījās ne ko kā un dzīvoja gluži kā ārpus likuma, tālu no skaistajām ielām. Sis salašņu bars pameta visas savas darīšanas un vēja ātrumā nesās pāri klajumiem, garām koka barakām, drāzās cauri pilsētas ielām, pārskrēja pāri Lielajai ielai un Vīna ielai, nogriezās pa Sabiedroto ielu, tad visi

sabruka Mazo Nabagu ielā, kas bija stāvgrūdām pieblī­vēta ar suņiem. Huana Spā­nieša dzeltenbaltais Pipsis skrēja pa priekšu kopā ar Arti„vecā Šabla suni, sarainu, ar īsām kājelēm, šakāļa galvu, vienu aci melnu, otru zilu. Tiem sekoja Plušķis, Krancis, Vilcēns, Ban­dīts, Kortelītis — Zigona tēva mīlīgais sunītis, Golo — Larikē ģimenes buldogs un vecais mopsis Ādolfs, kuru te bija pametusi vācu komandantūra. Skrēja līdz arī Polits, Bidass, Āmis un pār­desmit citi blusu īpašnieki, kas ik nedējas mainīja vārdu un dzī­ves vietu.

Mariona, stāvēdama pie lielās Meičās Govs, vēl arvien svilpa cik spēka, kad ieradās jau pirmie suņi. Viņa redzēja pa tumšo kla­jumu skrienam šurp veselus barus aulekšiem, bet klusu. Ne­viens nerēja — Mariona bija aizliegusi riet, tikai daudzo kāju dipoņa atgādināja krusas graudu sanēšanu. Jau pēc dažām se­kundēm meitene bija suņu ielenkta. Tie spiedās viņai klāt, tiek­damies apliecināt savu draudzību, apošņāt viņas veco mētelīti un nolaizīt roku. Jo vairāk suņu salasījās, jo svilpiens kļuva klu­sāks, dziedošāks. Luviņjī ciemata un Jaunā kvartāla suņi ieradās gandrīz vienā laikā, tiem sekoja Bakhusa priekšpilsētas blusainā saime.

Reizēm tālumā atspīdēja kāds prožektors, tad bija redzami neskaitāmie zaļo un sarkano acu pāri, kas zibēja Marionai ap­kārt kā uguntiņas. Suņi aiz prieka klusu smilkstēja. Viens otrs nenocietās un reizēm ievaukšķējās.

— Mieru! — Mariona klusināja suņus, izstiepdama rokas tā, it kā varētu visus reizē noglāstīt. — Te, te …

Laimīgie suņi spiedās arvien ciešāk klāt un klusām lēkāja viņai apkārt, blisinādami» acis. Mariona pazina visus, aptaus­tīdama vien. Viņa visiem noglāstīja purnus un paplikšķināja mu­guras, saukdama katru vārdā.

— Iesim! — viņa pēkšņi uzsauca.

Meitene izspiedās cauri drūzmai un sāka skriet uz Pekē kla­juma otru galu. Suņi elsdami paklausīgi sekoja pa pēdām, ne­uzdrošinādamies aizskriet garām. Viss bars steidzās viņai pakaļ pa šauro taciņu, kas veda uz Ponso ceļu. Garām aizjoņoja ātr­vilciens, šķiezdams zeltotas dzirksteles. Satrauktie suņi turējās pie Marionas.

Tuvojoties fabrikai, viņa skrēja lēnāk. Tumsā rēgojās uzlauz­tās durvis, bet pa jumta spraugām bija redzama gaisma. No fab­rikas atskanēja dobjš sitienu troksnis. Mariona iegāja iekšā. Viņu jau grūda uz priekšu satrakotie suņi, kas elsdami izklīda pa- vi­sām telpām.

No vistālākās darbnīcas spiedās kodīgi dūmi. Noliktavas režģu siena vēl tikko turējās. Visi pieci blēži bija ieķērušies darbgaldā, lai dotu durvīm pēdējo triecienu. Viena stendere ieliecās un ar lielu blīkšķi apgāza sakrautās kastes.

— E-ē! — iesaucās Mariona.

Pārsteigtie vīrieši pagriezās atpakaļ un palika stāvam ieples­tām rokām un vaļējām mutēm, ieraugot trauslo meitenīti ar seš­desmit suņiem, kas sasprindzināti klusēja. Suņi gaidīja atplestām rīklēm, tos turēja grožos neredzamas saites.

— Puc! — Mariona spalgi uzsauca. — Ņemt ciet neliešus, kas zog rotaļlietas Mazo Nabagu ielā!

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZIRGS BEZ GALVAS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZIRGS BEZ GALVAS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Robert Sheckley - Góra bez imienia
Robert Sheckley
Valerijs Petkovs - Notikums bez sekām
Valerijs Petkovs
Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura
Anatols Imermanis
libcat.ru: книга без обложки
F. POLS M.KORNBLŪTS
TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas
TOMASS MAINS RĪDS
Lee Child - Bez Pudła
Lee Child
Harry Harrison - Planeta bez powrotu
Harry Harrison
Harlan Coben - Bez Skrupułów
Harlan Coben
Harlan Coben - Bez Śladu
Harlan Coben
Olga Besolí Montserrat - Pols de roses
Olga Besolí Montserrat
Отзывы о книге «ZIRGS BEZ GALVAS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZIRGS BEZ GALVAS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x