POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Pēdējais izgāja Rublo. Viņš bija krietni sašļucis un nemaz vairs nedižojās. Ar noliektu galvu viņš pagāja garām zobgalī­gajiem bērniem.

— Būtu labāk tirgojies ar dzirnaviņām, — Mēlija sacīja bez mazākās līdzjūtības.

Visi atkal kļuva priecīgi. Arī Sinē garā seja savilkās greizā smaidā.

— Es jus aizvedīšu līdz uz komisariatu, — viņš sacīja ber- niem. — Tas nebūs ilgi. Jūs visu izstāstīsiet Blanšona kungam un tad varēsiet mierīgi iet mājās.

— Es ceru, ka viņš mums nemēģinās piesieties, — Gabijs iz­aicinoši sacīja. — Mēs nekā ļauna neesam darījuši. Mēs rotaļā­jamies, kā protam. Tas ir viss.

— Neviens jums neko nepārmetīs, — inspektors drošināja.

— Un mani suņi? — Mariona nopietni jautāja. — Vai man viņi jāņem līdz?

Inspektors Sinē ar lielu interesi noraudzījās uz neparasto meiteni. Viņai vēl nebija divpadsmit gadu, tā bija vienkārša, na­badzīga meitenīte, bet viņas mierīgajās acīs bija tāds mirdzums, kas cilvēkam lika kļūt domīgam. Prātīgāk likās iegūt meitenes labvēlību.

— Sūti suņus mājās, — viņš laipni sacīja, — ja jau tu tik labi proti ar tiem sarunāties.

Mariona pasmaidīja.

— Fifija lai paliek, — meitene sacīja. — Viņa daudz vietas neaizņems.

— Labi! Fifija lai paliek .. .

Mariona gāja ārā pēdējā, valdīdama suņus, kas neganti grūs­tījās, cenzdamies piekļūt viņai tuvāk. Meitene aizveda suņus līdz nākamai šķērsielai un apstājās tumšā Pekē klajuma malā.

— Ejiet! — viņa uzsauca, sasizdama plaukstas. — Aši, aši!

Policisti brīnīdamies noskatījās, kā viss bars nekavējoties

izklīda un klusu pazuda tumsā.

Nepatikšanu nebija, tas tiesa, bet kņadas gan bez gala.

Vispirms trīs diezgan patīkami braucieni uz Parīzi pie tiesu izmeklētāja, kas vadīja šo lietu. Skaidrs, ka bērnu nogādāšana līdz prefektūrai un atpakaļ bija uzlikta par pienākumu inspek­toram Sinē, bet viņu šis uzdevums nemaz neiepriecināja. Savā aizsargkrāsas liekismētelī un ar noļukušo cepuri viņš tomēr iz­skatījās pēc skolotāja, kurš izgājis pastaigāties ar savas klases labākajiem skolēniem. Gaiteņos Sinē darba biedri palika stāvam, lai varētu pazoboties par savādo gājienu. Bērni katru reizi apvilka savas labākās drēbes, bet bērnu apģērbi Parīzē stipri atšķiras no apģērbiem Luviņjī Šķirotavā, un Sinē vai sprāga aiz dusmām, kad viņam bija jāvadā līdz desmit neizskatīgi ģērbtie knauķi.

Tiesu izmeklētāja jautājumi bija dīvaini, tiem nebija nekāda sakara ar zirgu. Gabijs, Fernāns un Zidors vienmēr stūrgalvīgi atgriezās pie zirga, bet tas izmeklētāju tikai mulsināja un kaiti­nāja līdz neprātam.

— Es negribu par zirgu nekā dzirdēt, — viņš kliedza, siz­dams ar dūri uz galda. — Man jānoskaidro sestā līdzdalībnieka personība, cits nekas mani neinteresē. Pieci nelieši mums ir rokā, bet ir vēl viens, kas staigā uz brīvām kājām. Varbūt jūs viņu esat redzējuši. ..

— Lielā kautiņa vakarā fabrikā bija tikai pieci, — Gabijs ne­šaubīgi apgalvoja, pieliekdams labās rokas pirkstus, — Rublo, Pepē, Nesmukais un divi mēteļos. Vairāk neviena.

— Ja mani suņi būtu sesto apēduši, kaut kas taču no viņa būtu palicis pāri, — Mariona piebilda, smaidīdama savu eņģeļa smaidu.

Mazie, sasēdināti aizmugurē rindā uz gara dīvāna, smējās kā negudri. Tiesas sekretārs, pūlēdamies novaldīt smieklu lēk­mi, sēdēja pie savas rakstāmmašīnas gluži sasarcis.

— Padomājiet labi, — turpināja izmeklētājs, cenzdamies būt laipns. — Jūs man teicāt, ka šie vīrieši jau pirms apcietināšanas kādu laiku uzturējušies jūsu tuvumā. Trīs no viņiem jūs esot labi ievērojuši, jo esot viņus redzējuši ļoti tuvu dažādos apstākļos. Labi. Pēc tam jūs atcerējāties, ka bijāt agrāk redzējuši arī divus pārējos, jo viņi, kā jūs man teicāt, bieži uzturējušies «Parīzes» kafejnīcas dziļākajā zālē. Lieliski. Divi plus trīs ir pieci. Viens vēl trūkst, un tieši tas mani šodien sevišķi injteresē. Katrā ziņā šis sestais cilvēks arī jums ir sekojis tādu pasu iemeslu dēļ kā pārējie. Vai jūs esat viņu redzējuši? Jā vai nē?

Bērni purināja galvas un skatījās cits citā lielām acīm. Tikai mazais Bonbons apņēmīgi pacēla roku.

— Jā, es redzēju! — viņš nopietni paziņoja.

Likās, ka izmeklētājam smaga nasta noveltos no pleciem. Viņš izstiepa rokas, lai apklusinātu lielāko bērnu protesta sau­cienus un radītu ap mazuli pienācīgu klusumu. Viņš nešaubī­damies gaidīja pārsteidzošu atklājumu no nevainīgā bērna mutes.

— Kurš tad tas bija? — viņš jautaja Bonbonam labsirdīga vectētiņa balsī.

— Sitas te, — atbildēja Bonbons. — Mēs nevarējām paspert ne soli, ka viņš mums nesekotu. — Mazais nobeidza savu apsū­dzību, norādīdams ar pirkstu uz inspektoru Sinē, kas garlaikojās otrā istabas kaktā. Kanceleju pāršalca smieklu vētra. Sekretārs bija gluži bez elpas. Vecā mašīnrakstītāja un policisti ar uzšu- vēm, kuri sēdēja blakus izmeklētājam, paskatoties uz Sinē ap jukušo seju, smējās locīdamies. Nabaga inspektors ierāvās vēl dziļāk krēslā, nolādēdams dienu, kad desmit bērnu no Mazo Na­bagu ielas pārkāpa Luviņjī Šķirotavas Centrālā policijas komi­sariāta slieksni.

Tiesu izmeklētājs uzlēca kājās un raidīja iznīcinošus skatie­nus uz Sinē.

— Ak tā! Ak tā! — viņš sacīja aizdomu pilnā balsī. — Kāpēc tad jūs visu laiku uzturējāties bērnu tuvumā?

Sinē izmisis pacēla rokas pret debesīm.

— Bet tiesneša kungs! — viņš iesaucās. — Tikai tā paša zirga dēļ.

No zirga nevarēja tikt vaļā.

Sekretārs, mašīnrakstītāja, policisti un bērni sāka atkal smie­ties. Izmeklētājs sašuta. Tas vairs nebija paciešams. Viņš pie­zvanīja dežurantam un lika visus izvest ārā.

— Vai rīt atkal vest viņus šurp? — Sinē bailīgi apvaicājās, ar cāļu mātes rūpību pulcinādams bērnus ap sevi.

— Nekad vairs! — izmeklētājs pārskaities kliedza. — Pazū­diet! Un tā, ka es jūs vairs neredzētu!

Tiklīdz viņi iznāca ārā, inspektors juta, ka sarūgtinājums izgaist, un viņš devīgi izmaksāja kafiju ar krējumu un karstus pīrādziņus. Visa komanda labā omā atgriezās Luviņjī ar pēc­pusdienas vilcienu pulksten sešos.

Vienbalsīgi tika pieņemts Gabija priekšlikums atteikties visu nākošo nedēļu no «poļu kūkām», tāpēc Mariona varēja inspekto­ram Sinē iespiest saujā kastīti ar pieciem resniem cigāriem zel­tītās apmalītēs.

— Kamēr pienāks apbalvojums, —- viņa mīļi pasmaidīja.

Inspektors jutās aizkustināts. Visi desmit, sastājušies uz

stacijas kāpnēm, skatījās uz viņu kā draudzīgi līdzzinātāji ar tik saulainu siltumu, ka viņš pēkšņi jutās krietni jaunāks.

Un inspektors Sinē, kas nekad nesmējās, sāka sirsnīgi smie­sies, atceroties muļķīgi pazemojošo pratināšanu.

— Izmeklētājs! — viņš novaidējās starp divām smieklu lēk­mēm. — Tas tik bija izmeklētājs .. .

Visi smējās līdz, bet Mariona vairāk par visiem, jo izmeklē­tājs ar mūžam apvainoto sejas izteiksmi viņai atgādināja neapmierinātu kamieli. Inspektors Sinē smējās tik aizrautīgi, ka viņam nekas vairs nelikās svarīgs. Parīzes-Vintimiljas ātrvil­ciena simts miljonu šķita tīrais nieks pret iespēju izsmieties kopā ar šiem desmit rezgaļiem.

— Nez ko izmeklētājs teiktu, ja ieraudzītu šo te, — sa­cīja Fernāns, atraisīdams saini, kuru trīs dienas rūpīgi vadāja sev līdz. — Es tikai gaidīju izdevību, kad varēšu viņam piebāzt pie deguna zirga galvu.