POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Viņš parādīja savu dārgumu.

Inspektors Sinē sāka atkal smieties, un bērni skaļi pievie­nojās.

Vakars bija drēgns, bet ceturtdienas tirgū vēl valdīja rosība. Inspektoram ienāca prātā tāds pats tirgus vakars pirms divām nedēļām, šai pašā laikā. Tirdzinieki sāka novākt savas preces, bet ļaudis vēl staigāja starp būdām un novietnēm. «Parīzes» kafej­nīcas rožainās ugunis mirgoja starp kailajiem kokiem. Nekas ne­bija mainījies, tikai tagad Fernāns turēja rokā savādo zirga galvu, kas likās nicīgi smejamies par inspektoru.

Sinē ar bērniem novirzījās mazliet sāņus un gāja drusku tuvāk tirgus laukumam. Tuvojoties laukumam, Gabijs, Fernāns un Mariona rādīja uz tukšo vietu, kur parasti stāvēja Rublo ar savām precēm.

— Es biju novietojies tur, aiz zivju tirgotāja būdas, — Sinē stāstīja, iegrimis domās. — Tas vīrietis pagāja man tuvu ga­rām . .. kafejnīcas uguņu gaismā. Likās, ka viņš kādu meklē, tad pamanīja mani un tūlīt iegriezās laukumā, it kā nekas nebūtu noticis.

— Rublo arī viņu redzēja, — sacīja Mariona. — Viņam bija ļoti bail. Tas mūs visus pārsteidza.

— Jūs tam vīrietim sekojāt, — piebilda Gabijs. — Es re­dzēju, ka jūs abi gājāt starp būdām. Vīrietis pielika soli, jūs arī.

Mazo Nabagu ielas bērni platām acīm raudzījās inspektorā Sinē, it kā tiekdamies palīdzēt viņam atcerēties notikušo.

— Tā, viens aiz otra iedami, mēs abi nonācām līdz mazā laukumiņa zālājam, — Sinē turpināja, pagriezdamies uz to pusi. — Te viņš mēģināja man aizmukt. Metās prom kā traks un, ie­griezdamies Mazo Nabagu ielas stūrī, — baukš — uzkrita virsū zirgam, ko jūs bijāt pieslējuši pie sētas. Es viņam uzgāzos virsū un meklēju roku dzelžus.

— Tātad jūs trijatā gulējāt zemē, — sacīja Mariona, — jūs. vīrietis un zirgs bez galvas.

— Ja, zirgs bez galvas, — atkārtoja Sinē, raudzīdamies ap­kārt, it kā nupat būtu pamodies. — Vīrietis kārpījās kā nelabais, mans ģīmis arī dabūja ciest. Tad man izdevās viņam aplikt roku dzelžus, un es pasvilpu. Tūlīt ieradās Tasārs ar diviem pa­līgiem.

— Svilpienu mēs nedzirdējām, — sacīja Fernāns. — Tirgus laukumā bija pārāk trokšņaini. Mēs ievērojām tikai to, ka Rublo nekavējoties pameta savas preces. Kur viņš tajā brīdī atradās?

Inspektors Sinē kasīja pakausi.

— Mazo Nabagu ielas stūrī tajā brīdī neviena nebija, — viņš turpināja. — Vismaz, kad es piecēlos, neviena neredzēju. Bet tev, mazais, taisnība! Rublo vajadzēja būt kaut kur tuvumā. Katrā ziņā kāds ir redzējis mūs trīs guļam uz zemes — vīrieti, zirgu un mani, citādi Parīzes-Vintimiljas ātrvilciena simt miljoni ne­kad nebūtu izkļuvuši ārā no Bileta fabrikas pažobeles. Vietu, kur bija paslēpti šie miljoni, varēja zināt tikai viens cilvēks. Viens vienīgs! Tas, kuru es tovakar apcietināju, vazaņķis no Mazās

.Luviņjī, kas jau divus mēnešus tika meklēts kādas citas ap­sūdzības dēļ.

— Un tas arī ir sestais, kuru tagad meklē, — Mariona pa­beidza inspektora domu, skatīdamās viņam acīs.

— Jā! Tas ir sestais, — apstiprināja Sinē, — vārdā Malārs.

— Kur viņš atrodas? — bērni jautāja vienā mutē.

Inspektors iesmējās.

|| — Nu jau divas nedēļas, kopš sēž cietumā.

Jau pēc mirkļa Sinē atradās pie Lielās ielas stūra un steigšus devās uz Centrālo policijas komisariātu. Bērni palika stāvam lau­kuma malā, drusku apmulsuši par inspektora steidzīgo aizie­šanu.

— Es nekā nesaprotu, — sacīja Mēlija, pagriezusi savu sārti balto sejiņu pret lielākajiem.

— Tur vairs nav nekā ko saprast, — Gabijs zobgalīgi atbil­dēja. — Tagad viss ir skaidrs. Viņš bija sestais, tas, kas iebāza atslēgu zirgā, un šī atslēga bija simt miljonu vērta.

— Kāpēc viņam atslēga bija jābāž zirgā? — Mēlija neat­laidās.

— Viņam nebija citas izejas, — sacīja Fernāns. — Inspektors Sinē gulēja viņam uz muguras, bet blēdim katrā ziņā bija jātiek vaļā no atslēgas, kas maksāja simt miljonu. Turpat acu priekšā atradās zirgs ar caurumu kakla vietā, un viņš iebāza atslēgu caurumā. Tas bija viss. Ar šo brīdi sākās mūsu nepatikšanas.

— Ak tu mulkis, butu labak iemetis atslēgu grāvi — Mēlija žēlojās. — Nabaga zirdziņam nebūtu bijis jācieš.

Netrūka ari žurnālistu. Notikums atbalsojās visā Francijā, un nebija nevienas avīzes, kur Luviņjī vārds nebūtu lieliem bur­tiem lasāms pirmajā lappusē.

— Citādi nevar būt, — Gabijs sacīja biedriem. — Simt mil­jonu nav nekāds nieks! Pūli tas interesē… Ļaudis gatavi kāpt cits citam uz galvas, lai tik redzētu, kā izskatās tāda naudas čupa — desmittūkstoš papīru vienā kaudzē, katrs pa desmittūk- stoš franku. Mēs šos miljonus redzējām. Nekā sevišķa. Patiešām,

nekāda iemesla zaudēt galvu. Un par zirgu neviena vārda! Visi tikai smejas par nabaga zirģeli, kam nav ne astes, ne galvas. Cietušie galu galā esam mēs.

Fotogrāfi nenoguruši staigāja šurp un turp pa Mazo Nabagu ielu, Melnās Govs un Ponso ceļu, cerēdami uz izdevību uzņemt kaut ko sensacionālu. Iedomīgie un pašapzinīgie reportieri, kas uzskatīja par savu pienākumu izdibināt no bērniem kādu noslē­pumu, desmit, divpadsmit reižu dienā uzmācās viņiem gan mājās, gan atceļā no skolas.

Kādu dienu žurnālistu brigāde no «Frans-Midī» divpadsmit cilvēku sastāvā, kuru starpā bija arī divi tiesu reportieri, apņēmās izvilkt no mazajiem sensacionālas ziņas, kas paceltu avīzes ti­rāžu agrāko laiku līmenī. Bērni, — no vismazākā līdz vislielā­kajam, — pat savā starpā neapspriedušies, nojauta, ka viņiem gatavo slazdus. Aiz restēm sēdēja seši vainīgie, simt miljoniem tas likās par maz. Žurnālisti bija pārliecināti, ka pie šī treknā kumosa ir mielojušies arī citi, kas viņiem katrā ziņā jāatklāj.

Tāpēc viņi tirdīja bērnus ar dažādiem āķīgiem jautājumiem: kā izvietotas Bileta fabrikas darbnīcas, kā bija sakrauti pasta maisi, cik biezi bija naudas sainīši un kā tie tika uzlasīti no grī­das. Uz liekuļoto laipnību, kuru pavadīja glāsti un smaidi, bērni atbildēja ar vislielāko vientiesību.

Žurnālisti vīlušies saskatījās.

— Ko lai dara, — viens no viņiem iesaucās. — Viņi mums negrib palīdzēt.

— Gribam gan, ar lielāko prieku. — Gabijs protestēja. — Bet kāpēc jūs runājat aplinkiem? Ja jums ir kāds jautājums uz sirds, nekautrējieties, sakiet skaidri un gaiši, variet jautāt ku­ram katram no mums.

Žurnālists strauji pagriezās, cerēdams pieķert vismaziņāko.

— Cik tu paņēmi? — viņš skarbi noprasīja Bonbonam. Bonbons neko neteica. Viņš pacēla galvu, skatījās, acis ne­pamirkšķinādams, uz žurnālista kungu, sabāza rokas kabatās un izvilka tās uz āru, turēdams izstieptas starp īkšķi un rādītāja pirkstu. Uz ielas asfalta nokrita biljarda bumbiņa, sarkans pie­līmējams deguns un netīrs kabatas lakatiņš. Pie kreisās kabatas oderes bija pielipusi apvārtīta konfekte. Tas bija viss. Bonbons savilka lūpas un klusu iesvilpās.

— Un tu?

Arī Tatāvs savukārt izrādīja savu kabatu saturu, kur atradas viens pirmskara sū ar caurumu vidū, zīmuļa gals, tukša zāļu tab­lešu kārbiņa.

Zidors sarauca uzacis un ar spēcīgu rāvienu izgrieza abas kabatas uz āru, saceldams nejēdzīgu, melnu putekļu mākoni. Vairāk nekā.

— Un tu, lielais?

Gabijs, tāpat kā Bonbons, gribēja patīksmināties ilgāk. Viņš lēnām, apdomīgi vilka ārā savas kabatas un ļoti pašapzinīgi iz­kravāja visas bagātības: piecus metrus auklas, trīs skaistus kar­tupeļus, kas bija pagādāti «klubam», un vienu smilšu granātu, kas nebija sprāgusi.