POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Huans Spānietis bez kautrēšanās izgrieza savas tukšās, cau­rās kabatas, no kurām viena bija uz pusi īsāka par otru. Žur­nālists turpināja iztaujāšanu, bet varēja redzēt, ka viņš nejūtas visai labi. Pienāca Marionas kārta. Suņu meitenei, kas bija ko­mandas mantzine, vienmēr atradās daži franki kabatā, bet šo­dien nebija neviena: cigāri inspektoram Sinē bija aprijuši visus ietaupījumus. Viņa lēnām izvilka savu vīrieša svārku dziļās ka­batas, no kurām izkrita divi cukura graudiņi un sakaltusi ga­roziņa. Fifija tūlīt pakampa cukuru. Mariona, acis nolaidusi, smaidīja, vērodama, kā viņas mazais, dzeltenais sunītis skrauk­šķinādams apēd cukura graudu.

Fernāns bija svētdienas drānās. Viņš parādīja divas baltas, kārtīgi izgludinātas kabatiņas, kas sacēlās gaisā kā spārni. Ber tai un Mēlijai kabatu nebija. Meitenes apmierinājās ar to, ka noklakšķināja mēli un pašķobīja seju. Rindas galā Krikē Larikē blisināja savas lielās, apaļās acis, kā teikdams: «Man ir divi miljoni, un es esmu pagalam nobijies.» Bet tā bija tikai izlikšanās. Viņam nebija vairāk kabatu kā Bertai un Mēlijai. Māte bija tās aizšuvusi ciet, lai bikšeles valkātos kaut drusciņ il­gāk. Tomēr arī viņš gribēja pierādīt savu nevainību, tāpēc pagriezās pret žurnālistiem ar muguru, noliecās un savilka krekfiņu uz augšu. Kungi varēja apbrīnot viņa sīko, izdēdējušo dibentiņu.

— Izmantojiet gadījumu, nofotografējiet, — ņirgājās Ga­bijs.

Žurnālisti nekustējās.

— Nevajag dusmoties uz mums, — sacīja gados vecākais. — Mēs darām savu darbu …

— Es saprotu, — Gabijs labsirdīgi atbildēja, — bet neva­jadzēja tik daudz pūlēties … Vai jūs zināt pēdējo jaunumu?

— Nē.

— Pirms nepilnas pusstundas pa radio ziņoja, ka izmeklētājs licis pārskaitīt visus simt miljonus bankas pārstāvju klātbūtnē.

— Nu un?

— Trīs kasieru brigādes skaitījušas katra savu reizi, un vi­sām trim brigādēm bijuši vienādi rezultāti: simts miljonu.

— Tieši apaļš simts? — žurnālisti neticīgi noprasīja.

— Nē, — sacīja Gabijs, — un tas ir visdīvainākais: simts miljonu un viens sū!

— To vienu sū es pieliku klāt joka pēc, — ļoti iepriecināts sacīja Tatāvs. — Un viņi to arī ir pieskaitījuši. To es varu uzdā­vināt, gan jau kaut kā iztikšu bez viena sū.

Bērni visi kā viens sabāza savas kabatas atkal atpakaļ. Aiz­kaitināto žurnālistu dusmas auga augumā, un viņi steidzīgi de­vās prom, gluži tāpat kā Rublo torīt, kad bērni viņu piespieda

aizvākties no ceturtdienas tirgus. Kāds no viņiem bija uzminis uz Gabija smilšu granātas, un tā pārsprāga.

Bērni domāja, ka nu būs miers, bet otrā rītā žurnālisti at­griezās, pie tam vēl kuplākā skaitā un vēl kareivīgāk noskaņoti. Par laimi, vienam no viņiem ienāca prātā ģeniāla ideja.

— Lūk, ko mums vajadzētu, — viņš sacīja bērniem. — Mēs gribētu nofotografēt visu jūsu grupu Pekē klajuma vidū ar su­ņiem visapkārt… Vai tas būtu iespējams?

— Un kā vēl! — atbildēja Mariona, kas jau vairākas dienas gaidīja šādu lūgumu.

Sajūsminātie reportieri un fotogrāfi novietojās Pekē klajuma vidū, bet bērni uzrausās uz rūsas saēstajiem Melnās Govs sā­niem. Mariona pasvilpa.

Nākošo divu minūšu laikā no visām pusēm saskrēja suņi. Sa­nāca apmēram simts, jo bija pats dienas vidus un visi pilsētas suņi vēl staigāja pa āru. Suņi veikli ielenca fotouzņēmuma tīko­tājus un pavadīja tos līdz pat Nacionālās ielas galam.

Kopš tās reizes Luviņjī Šķirotavā žurnālisti vairs nav re­dzēti.

Tikai janvara vidu komanda atkal varēja sapulceties «klubā». Jau pāris dienas bija neganti auksts, ārā neko neva­rēja iesākt, tāpēc desmitnieks ar prieku atgriezās kokzāģētavas tumšajā šķūni pie sprēgājošās uguns.

— Ne tik strauji! — sacīja Gabijs, mēģinādams ierobežot labprātīgo kurinātāju lielo centību. — Citādi vecīte vairs neies pie Sinē, bet tūlīt izsauks ugunsdzēsējus.

Viss bija labi pagatavots. Pelnos cepās divdesmit pirmšķi­rīgi kartupeļi. Meitenes pēc kārtas maisīja ar lielu koka karoti katlā šokolādi, kas bija iegūta ar lieliem upuriem.

— Krējuma tur daudz nav, bet garšos labi, — solīja Mariona, ošņādama tumšā viruma smaržu.

Tā kā vairs nebija ne no viena jābīstas, Bitors un Fanfāns bija atstāti mājās, Luviņjī ciematā. Fifija bija vienīgā bērnu apsargātāja, bet kucīte šo uzdevumu izpildīja pavisam nolaidīgi, jo bija pārāk aizņemta ar žurkām un pelēm. Tāpēc bērni jutās pārsteigti, redzot ugunskura sārtajā gaismā lēnām tuvojamies kādu garu ēnu.

Tas bija inspektors Sinē. Viņš nāca, sabāzis rokas aizsarg- krāsas lietusmēteļa kabatās, cepuri nolaidis uz acīm.

— Es atnācu jums pastāstīt stāstu par laupītājiem, — Sinē drūmi sacīja. — Galu galā blēži sāka runāt, un tagad mēs zi­nām visu.

— Patiešām? — iesaucās Gabijs. — Un jūs zināt, ka simt miljoni nokļuva Bileta fabrikā?

— Jā, mēs zinām to un vēl daudz ko citu, — atbildēja Sinē, pašķielēdams uz katliņu ar šokolādi.

Mazais Bonbons atdeva viņam savu vietu, bet pats piespie­dās pie Krikē Larikē. Inspektors ar lielu prieku apsēdās bērnu lokā. Viņš atpogāja savu lietusmēteli un izstiepa nosalušās ro­kas pret uguni.

— Te ir jauki, — viņš sacīja, pavērdamies apkārt.

— Mēs pašlaik gribējām dzert šokolādi, - Mariona pateica smaidīdama. — Jums arī būs jānogaršo.

— Es neatteikšos, — atbildēja Sinē. — Laiks ir tik nejauks, ka labs saimnieks nedzen suni ārā.

Mariona, taisnīgi sadalīdama, salēja šokolādi kausiņos, kurus Berta un Mēlija iznēsāja apkārt. Sinē, paņēmis savējo, tūlīt pie­bāza tam degunu.

— Mašerela konditorejā nemaz nav labāka, — viņš paklak- šķināja ar mēli.

— Mēs salikām katliņā no visa pa druskai, — Mariona pa­skaidroja, — pat gabaliņu grauzdēta riekstu cepuma. Padibenes būs vislabākās. Nelielā dūmu piegarša nav nemaz tik peļama.

Sinē dzēra maziem, gausiem malciņiem. Visi desmit ļoti draudzīgi skatījās uz viņu, gaidīdami stāstu par laupītājiem.

— Noziegumā ir piedalījušies seši cilvēki, — inspektors sāka stāstīt, — četri drošsirdīgākie galvenā uzdevuma veikšanai, divi bailīgākie laupījuma saņemšanai. Tādam pasākumam nevar sa­gatavoties dažās dienās. Četri galvenie dalībnieki veselus as­toņus mēnešus braukāja no Parīzes uz Vintimilju un atpakaļ da­žādās dienas un nakts stundās, kamēr izgudroja paņēmienu, kā bez liela trača iekļūt pasta vagonā. Kad šis jautājums bija nokār­tots, vēl vajadzēja izdomāt, kā lai aizlaižas lapās, kad viss būs padarīts. Simt miljonu nevar aiznest kabatas portfelī. Mūsu blēži nolemj, ka no laupījuma vajadzētu atbrīvoties ceļā, bet izsviest pasta maisus uz klaja lauka, kad vilciens joņo pilnā ātrumā, liekas riskanti. Te parādās vīrs, vārdā Malārs. Viņš labi pazīst līkumu pie Luviņjī Šķirotavas, kur vilcieniem jāsamazina gaita, zina arī, ka sliedes iet paralēli tai Ponso ceļa daļai, kur vienmēr ir tukšs, kas ir tikpat kā tumša bedre, kurā var droši rīkoties visu nakti. Darbības plāns bija šāds:

Pirmkārt — pasta vagona ieņemšana, tiklīdz izbrauks no Di- žonas, kas ir ātrvilciena pēdējā piestātne pirms Parīzes. Pasta ierēdņi jāiemidzina bez sāpēm pēc godājamā Skiapas kunga, bandas vadoņa, metodes, kurš šādos jautājumos ir speciālists.