POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Otrkārt — pasta maisu saņemšana Luviņjī Šķirotavā. Malā- ram tie jānogādā kādā Bakhusa priekšpilsētas mājiņā, kas no­īrēta tieši šim nolūkam.

Treškārt —'rītam austot, Rublo jāierodas ar savu kravas ma­šīnu pēc maisiem, kopā ar Malāru jābrauc prom un jāsatiekas ar pārējiem četriem viņpus Parīzes Pjērfitā, kādā paviljonā, kur bandai ir sapulcēšanās vieta. Tur paredzēta laupījuma dalīšana.

Labi. Apmēram četras nedēļas visi kaujas gatavībā gaida signālu no Skiapas, kas saņem ziņas par dažādu vērtību pār­vadājumiem uz Parīzes-Vintimiljas līnijas. Rublo un Malārs dzīvoja Luviņjī, bet nekad nerādījās kopā, baidīdamies iekrist. Trešdien, 18. decembrī pēc pusdienas Malārs saņem telegramu saskaņā ar norunu: «Mimozas izsūtītas šodien ar 164 punkts nodrošināt saņemšanu bez kļūmēm un steidzīgu tālāknogādāšanu

punkts paraksts dārzu kooperācija Nīcā.» Malārs jau divas nede- ļas novēro vilcienu kustību un zina, ka vilciens Nr. 164 brauc garām Luviņjī bez ceturkšņa divpadsmitos naktī ar divu trīs mi­nūšu starpību. Viss būtu labi, laiks ir piemērots, bet tieši tad sākas nepatikšanas. Vēl pēdējo reizi pārstaigādams Ponso ceļu,. Malārs ierauga tikko uzceltu žogu, kas aizsprosto tieši to ceļa daļu, kur tiks izsviestas mimozas. Sēta gan nav augsta, tā ir viegli pārkāpjama, bet kravas mašīnu tomēr vajadzēs atstāt pie šīs sētas — vietā, kas labi pārredzama no mazā tuneļa, kur laiku pa laikam staigā viens otrs dzelzceļnieks. Tas vēl nav viss! Kamēr sanesīs visus maisus, būs jāiet vairākas reizes no sliežu malas līdz automašīnai. Malārs, kas ir tikpat, apdomīgs, cik bai­līgs, apsver arī to, ka šī staigāšana prasīs daudz laika, tāpēc la­bāk veikt to divatā. Viņš mēģina satikties ar Rublo un aicināt to palīgā. Rublo nav! Arī viņš ir saņēmis telegramu no Skiapas un tagad slēpjas, gaidīdams nolikto stundu. Laiks steidzas, Ma­lārs nervozē un redz tikai vienu kaut cik pieņemamu izeju — novietot laupījumu turpat, kādā no Pekē klajuma ēkām. Ziemas naktis ir garas, gan viņš paspēs sameklēt Rublo, un pēc dažām stundām, ievērodami vajadzīgo piesardzību, abi atnāks pēc mai­siem. Rakņādamies pa dažādu drazu kaudzēm nojaucamo ēku šķūnīšos, viņš nejauši atrod atslēgu saini. Izrādās, ka tās ir Se- zāra Aravāna noliktavu un pamesto fabriku atslēgas. Atliek tikai izvēlēties vienu no ēkām dzelzceļa malā. Malārs pievāc Bileta fabrikas atslēgas, jo tā atrodas visnomaļākajā vietā. Viņš aiziet apskatīties un apmierināti berzē rokas: slēptuve ir lieliska. Slik­tākā gadījumā to var izmantot laupījuma uzglabāšanai vairākas dienas.

— Nu ir skaidrs! — Gabijs sajūsmā nomurminaja.

Bērni klausījās ar dziļu saviļņojumu, nenolaizdami acis no inspektora Sinē. Arī viņi bija notikuma līdzdalībnieki. Mazais Bonbons nevarēja visu saprast: viņš gribēja zināt, kāpēc Ma- lārs saņēma divpadsmit maisus ar naudas zīmēm, ja telegramā bij-a ziņots, ka sūtīs mimozas.

— Ceturksni pirms divpadsmitiem, — turpināja Sinē, — Pa- rīzes-Vinfimiljas vilciens lēnām tuvojas līkumam pie Luviņjī Šķirotavas. Malārs stāv savā postenī, sasprindzināti raudzīda­mies nakts melnumā, un vēl lāgā netic, ka viss labi izdosies. Neko daudz viņš nepagūst saskatīt, kad divpadsmit pelēki maisi jai> ripo lejā pa dzelzceļa uzbērumu un noveļas viņam pie kājām. Darīts. Piecu minūšu laikā viņš maisus nogādā slēptuvē, Bileta fabrikas ģērbtuvē, kur mēs tos atradām. Viņš dodas uz noīrēto mājiņu Bakhusa priekšpilsētā un gaida tur Rublo, kā bija noru­nāts. Ja Rublo laikus ieradīsies, viņi abi vēl pirms rīta ausmas paspēs nogādāt maisus tālāk. Paiet nakts. Sešos no rīta Rublo vēl nav. Un nebūs arī! Rublo, tāpat kā Malāram, atgadījusies maza kļūme. Mājās atnācis, viņš atrod uzaicinājumu ierasties policijas prefektūrā. Rublo pārņem neprātīgas bailes, viņam lie­kas, ka noziegums ir jau atklāts. Bet īstenībā, ja tā varētu teikt, tas vēl nav līdz galam izdarīts. Rublo neaiziet uz norunāto satik­šanos un drāžas uz Parīzi, lai vajadzības gadījumā varētu pie­rādīt, ka nozieguma brīdī nav atradies Luviņjī, un nākošā dienā ierodas prefektūrā. Veltīgas bailes! Viņš bijis izsaukts tikai tāpēc, ka jāpagarina tirdzniecības zīme. Rublo atgūst aukstasinību un dodas uz Luviņjī, bet Bakhusa priekšpilsētas mājiņā neviena nav, jo Malārs jau no paša rīta izmisis staigā pa pilsētu, meklēdams savu līdzzinātāju. Galu galā Rublo nolemj kā parasti izkraut un slavēt savas preces Stacijas laukuma tirgū, nogaidot turpmākos notikumus. Ja Malārs tepat kaut kur staigā, tad katrā ziņā viņu ieraudzīs. Ap četriem viens no «Parīzes» kafejnīcas apkalpotā­jiem atnāk pie Rublo un pasauc viņu pie telefona. Runā Malārs no kāda krodziņa Mazajā Luviņjī. Vispirms viņš pamatīgi izla­mā savu neapzinīgo līdzdalībnieku, pēc tam paziņo svarīgo jau­numu: mimozas ir laimīgi pienākušas, bet turpmākajā ceļā būs

nelielas pārmaiņas. «Kur tās atrodas?» Rublo noraizējies jautā. «Drošā vietā,» atbild Malārs, «atslēga ir pie manis. Nav vaja-fe dzības sacīt adresi pa telefonu. Gaidi mani pie stacijas, es būšu klāt pēc stundas ceturkšņa.»

— Tieši tajā brīdī mēs ieradāmies, — piemetināja Fernāns. — Rublo ņēmās kā traks, ieteikdams savas dzirnaviņas. Patie­sībā viņš gaidīja Malāru.

— Es arī viņu gaidīju. — Sinē smiedamies turpināja. —- Ko­misārs Blanšons man tikko bija paziņojis, ka Malārs ir redzēts staigājam pa Lielo ielu. Mums bija dota pavēle viņu apcietināt sakarā ar kādu noziegumu, kas bija padarīts pirms dažiem mē­nešiem. Tāpēc es džinos viņam pakaļ.

— Tajā pašā acumirklī, — Mariona piebilda, — Rublo ierau­dzīja Malāru iznākam no Ponso ceļa un arī jūs staigājam «Pa­rīzes» kafejnīcas gaismā. Bija gan viņam tajā brīdī jocīgs iz­skats.

Sinē pašūpoja galvu.

— Malārs ir divdesmit gadus vecs puisis, žiglām kājām, — viņš domīgi sacīja. — Es nebūtu varējis noķert. Par laimi, jūsu zirgs sagaidīja viņu pie ielas stūra un iedeva pamatīgu spērienu.

— Zirdziņam nepatīk, ka to grūsta, — Zidors prātīgi noteica.

Vēl bija jānoskaidro viens jautājums.

— Mūsu pieņēmums izrādījās pareizs, — Sinē stāstīja. — Rublo mums bija sekojis līdz ielas stūrim. Viņš bija redzējis, ka Malārs spārdīdamies pūlas no manis atbrīvoties, un ievērojis viņa roku ieslīdam zirga kaklā. No šī brīža jūsu zirgs blēžu acīs bija simt miljonu vērts. Zirgs bija vienīgais, kas zināja īsto adresi. Ietupinātais Malārs to vairs nevarēja pārējiem līdzdalībniekiem paziņot.

Bērni sakustējās.

— Rublo, būdams piesardzīgs, nekavējoties pazuda, tiklīdz ieraudzīja Tasāru ar palīgiem. Viņš pagaidīja, kamēr aizejam, un gribēja tūlīt izņemt atslēgu, bet mēs vēl nebijām tikuši līdz Sabiedroto ielas stūrim, kad divi no jūsējiem iznāca no laukuma.

— Mariona un Fernāns, — paskaidroja Gabijs. — Un viņi nejāva sevi piemuļķot.

— Tam nav nekādas nozīmes, — Mariona teica, piesaukdama visu komandu par lieciniekiem. — Ja jūs nebūtu šajā brīdī ares­tējis sesto, miljoni būtu izkūpējuši līdz ar viņu un neviens neskrai­dītu pakaļ zirgam.

— Jā, — Gabijs apbrīnā noteica. — Tas ir jūsu nopelns.

Inspektors, dzirdot uzslavu, kautrīgi nolieca galvu.

— Pārējo jūs zināt tikpat labi kā es, jo esat to pārdzīvojuši. Četri bandīti, kas apstrādāja ātrvilcienu, saņēma ziņu no Rublo un ieradās Luviņjī, lai atgūtu savus simt miljonus. Viņiem bija viens vienīgs pieturas punkts: atslēga, kas iebāzta vēderā zirgam bez galvas, kurš zināmās stundās ripo pa Mazo Nabagu ielu. Iegūt šo atslēgu bija diezgan sarežģīts uzdevums pat tādiem rū­dītiem blēžiem kā šie.