POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

— Mēs nevaram gaidīt, — apgalvoja Gabijs, satraukts aiz prieka. — Šodien ir ceturtdiena, laiks tik jauks . .. Saprotiet taču…

Bērni uz pirkstgaliņiem sagāja iekšā un, elpu aizturēdami, klusu staigāja apkārt zirgam.

— Cik viņš ir jocīgs, — bērni sprieda. — Liekas, ka tūlīt kodīs…

Fifija piecēlās uz pakaļkājām un piesardzīgi apošņāja kartona rumpi, luncinādama mazo žurkas astīti, kas kuļājās bērniem pa kājām.

— Fifija pazīst zirgu, — Mariona sacīja, pietvīkusi aiz prieka. — Sunītis zina, ka pēc kādas stundas mēs varēsim līksmoties.

— Tik ilgi nebūs jāgaida, — Duēns apgalvoja, apmierināti smaidīdams. — Es līmējuma vietai pārlaidīšu vienu reizi ar lo- dējamo āmuru, un jūs varēsiet atkal laisties lejā ar simt kilometru ātrumu stundā.

Pēc dažām minūtēm visa komanda iznāca no Duēna mājas, svi­nīgi pavadot Fernānu un viņa zirgu ar pielīmēto galvu. Vispirms mājas priekšā notika apspriede, kur izlēma braukšanas kārtību.

— Pirmais lai brauc Gabijs, — ieteica Fernāns, gribēdams samierināt nepacietīgos.

— Jā, jā, — mazie atsaucās. — To viņš ir pelnījis. Mūsu ve­cākajam jāparāda gods.

— Labi, Gabijs kautrīgi piekrita. — Es braukšu labprāt, bet jūs arī nebūsiet neko zaudējuši. Es jums parādīšu tādu pi­ķējošu lidojumu, ka ausis sāks svilt. Kā braukšu, tā pārlidošu pāri dzeloņdrātīm un nosēdīšos Govij uz muguras. Jūs redzēsiet.

— Tikai pagaidi, kamēr mēs tiekam līdz ceļa galam, — sa­cīja Mariona. — Mēs būsim pirmajās ložās pie finiša.

— Visi lejā! — sauca Zidors.

Komanda rikšos laida prom pa Mazo Nabagu ielu, atstājot augšā Gabiju un zirgu, kas bija sagatavojušies acis žilbinošam nobraucienam.

Saule laistījās pār tukšo ceļu un plašo Pekē klajumu, kur vietām jau metās zaļš. Melnā Govs bija saslējusi gaisā savu greizo skursteni. Laiks bija neizsakāmi jauks. Bērni sasēdās cieši kopā uz vecā sliežu ceļa uzbēruma, drusku iesāņus no ceļu krustojuma, jo prātīgāk bija neatrasties pārāk tuvu zirgam un jātniekam, kad tie izlidos no ceļa līkuma.

— Deviņdesmit astoņi.. . deviņdesmit deviņi… simts, — Zidors ziņoja. — Viņš brauc.

Bērni nepacietīgi mīņājās. Mazie sāka klaigāt, skatīdamies uz ielas stūri.

— Gabijs mums noteikti gatavo pārsteigumu, — Tatāvs kliedza.

Visi sasprindzināti klausījās. Aiz namu rindas bija dzirdama klusa rīboņa, kuru nesa šurp liegais dienvidvējš. Rīboņa pama­zām pastiprinājās, pie Cecīlijas ielas krustojuma skaņa izgaisa, pēc tam spēcīgi atjaunojās pie pēdējā pagrieziena. Vēl nekas ne­bija redzams, bet trakajam jātniekam bija jāparādās pēkšņi, kā meteoram, ar ellišķīgu tarkšķi, kas likās desmitkārt palielinām ātrumu.

— Gabij, sukā droši! — meitenes spiedza.

— Sukā droši! — bļāva zēni, kratīdami dūres.

Un Gabijs sukāja iekšā līkumā, pieliekdams galvu pie stūres un lamādams zirgu par vārgulīgu bruņurupuci.

Tavu nelaimi — Zigona tēvs, ratiņu smaguma nests, arī su­kāja pa Melnās Govs ceļu. Viņš tikko bija iegriezies no Ponso ceļa, un viņu pamanīja pārāk vēlu.

— Stāt! — bērni kliedza. — Zirgs nāk. . .

— Es nevaru, — Zigona tēvs aizelsies vaimanāja. — Es ap­stāšos, kad kalns mani vairs nenesīs …

Tiešām, Melnās Govs ceļš gāja lejup pa stāvu kalnu līdz pat Nacionālās ielas stūrim. Bērni satraukti gaidīja, kas notiks. Vi­ņiem bija gan bail, gan arī nāca smiekli.

— Gabijs saskriesies, — Zidors murmināja. — Tas ir kā likts.

— Viņš nobremzēs, — sauca Berta Zedeona. — Viņš pagūs nobremzēt, izbraukdams no līkuma.

— Gabijs nekad nebremzē, — aizrādīja Huans Spānietis.

— Viņš nogriezīsies pa labi vai pa kreisi. Zigona tevs tiks cauri ar izbailēm. ; \f

— Vai! — bērni iekliedzās, pietrūkdamies kājās.

Zirgs ar drausmīgu troksni izdrāzās no līkuma. Zigona tēvs, pudelēm šķindot, bija nokļuvis līdz krustojumam. Varēja domāt, ka sastapšanās ir iepriekš noteikta kā kadriļas gājiens: Gabijs nebremzēja, Zigona tēvs arī ne, un zirgs kā lode iecirtās ratiņos. Bum!

— Pašā viducī, — Zidors auroja, sviezdams cepuri gaisā.

Gabijs pārkūleņoja pāri ratiņiem un slaidā «planējošā lido­jumā» nosēdās Pekē klajuma zālē. Ratiņi sasvērās uz vienu pusi, un visas pudeles izkrita, Zigona tēvs sašutumā palika stāvam ceļa vidū. Abi turekļi viņam bija izrauti no rokām. Viņš no dusmām nezināja, ko iesākt.

— Vai jums ar vienu reizi nepietika? — vecais vīrs kliedza, cirzdams kāju pie zemes. — Gaidāt mani aiz stūra, lai tīšu prātu varētu uzskriet virsū. Es jums rādīšu, palaidņi. Sešdesmit pudeles grāvī. Saplēsāt sešdesmit veselas pudeles. Jūs esat manas dzīves postītāji.

Mazie smējās līdz asarām.

— Zigona tēvs, neuztraucieties, — līdzjūtīgi mierināja Ma­riona. — Jums šī avārija būs tīrais ieguvums, jūs dabūsiet piec­simt pudeļu. Es jums parādīšu slēptuvi. Tas ir mūsu pienākums.

Vecais Zigons gribēja kaut ko dzēlīgi atcirst pretī, bet Mario­nas smaids viņu nomierināja. Fernāns, Zidors un Tatāvs lēkāja pa uzbērumu un sajūsmināti klaigāja.

— Vai jūs redzējāt? — Tatāvs aiz smiekliem tjkko varēja parunāt. — Gabijs nebremzēja, nē. Viņš sukāja droši uz priekšu un iezvēlās kā pērkona grāviens. Es varu derēt, ka viņš to darīja tīšām.

Berta un Mēlija, saķērušās rokās, šaudījās uz priekšu un at­pakaļ. Bonbons, sarkans kā oga, sita Huanam Spānietim uz pleca.

— Es neko lieliskāku nebiju redzējis, — Fernāns jūsmoja. — Ja Parīzes-Vintimiljas ātrvilciens uzskrietu virsū ar 120 ki- ometru ātrumu stundā, skats nebūtu iespaidīgāks.

Stāvēdams drusku tālāk, Ceriņu ielas galā, inspektors Sinē )ij visu redzējis. Tur viņš viens pats locījās smieklos. Pār viņa garenajiem vaigiem ritēja lielas asaras:

— Ak tu resgaļi, resgaļi!

— Gabij, kur tu paliki? — no ceļa atskanēja saucieni. — Nāc surp!

Gabijs piecēlās, ar lielām pūlēm pārkāpa pāri dzeloņdrātīm un iemetās grāvī. Viņš bija bāls un vairs nesmējās. Visi saskrēja viņam apkārt.

— Kas tev vainas, Gabij? — Mariona klusiņām jautāja.

— Nekas, — zēns mulsi pastiepa roku, rādīdams Mazo Na bagu ielu, Melnās Govs ceļu, Pekē klajumu, visu niecīgo, diez­gan neglīto pasaulīti, kas bērniem piederēja un kuru viņi ar savu prieku padarīja skaistu.

— Tam visam ir beigas, — viņš izmeta un sāka nevaldāmi raudāt.

Bērni saspiedās vēl ciešāk apkārt. Viņus dziļi aizkustināja drauga lielās sirdssāpes, kas viņiem nebija saprotamas.

— Nekas taču nav noticis, — Mariona mierināja, uzlikdama Gabijam roku uz pleca. — Saskriešanās brīdis bija diezgan smieklīgs, tas tiesa, bet tā nav nekāda traģēdija, tas var notikt kuram katram. Pavaicā Tatāvam . . .

— Visam ir beigas, Gabijs bezcerīgi elsoja. — Es vairs

nekam nederu. Man pirms trim dienām palika divpadsmit gadu, tikai nevienam nesacīju. Es jutu, ka pa šīm trim dienām esmu kļuvis pilnīgi stulbs. Jūs taču redzējāt. Es vairs neprotu pat tam nelaimīgajam kleperim nosēdēt mugurā. Man viss pa­galam. Jums būs jāizrauga sev cits vadonis.

Bērni skaļi protestēja. Mari­ona pacēlās pirkstgalos un no­skūpstīja lielo Gabiju uz vaiga.

— Tu esi muļķis, — viņa maigi sacīja. — Kas par to, ka tev ir divpadsmit gadu? Mums arī drīz būs divpadsmit, bet tāpēc nav jāšķiras. Mēs augsim visi kopā, gluži vienkārši. Komanda vēl ir stipra. Paskaties, mēs nebeigsim draiskujoties vēl ne rīt, ne parīt.