POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

— Vai viņi atzinās? — jautāja Gabijs.

— Ne gluži, — atbildēja Sinē. — Simt miljonus, tos viņi at­zīst labprāt! Pat ar zināmu lepnumu. Bet negrib nekā zināt par zirgu. Neviens to nav redzējis, neviens nav aizticis. Zirgs viņus vajā kā sirdsapziņas balss. Liekas, ka pat tālumā viņi baidās no tā.

— Kāpēc? — Fernāns brīnījās.

— Tas ir diezgan interesanii, — Sinē smaidīdams paskaid­roja. — Ir tā, bērni, ka viņiem zirga nolaupīšana var sagādāt lielas nepatikšanas. Blēži saprot, ka šis mazais, nekrietnais iz­lēciens var tiesnešus noskaņot daudz nelabvēlīgāk nekā viss pā­rējais. Simt miljonu nolaupīšana bija iepriekš paredzēta, par to būs visiem vienādi jācieš. Bet nebija paredzēti pieci lieki cietuma gadi par kādu zirgu, kas nav ne plika graša vērts.

— Un viņi nepateica, kur zirgu likuši? — Fernāns no skumis vaicāja.

Inspektors Sinē aizdedzināja cigareti, lai apdomātu, ko sacīt.

— Nē, — viņš atbildēja sagurušā balsī. — Droši vien viņi to ieraka kaut kur zemē kā beigtu, lai jums atriebtos. Un visu laiku viņus māc bailes. Kopš tās dienas, kad blēžu ceļā nostājās jūsu zirgs, viņiem nekas vairs neveicas.

— Lai! Mēs taču saņemsim apbalvojumu, — priecīgi iesau cās Berta 2edeona.

Sasarkušās sejas pagriezās pret inspektoru. Sinē samulsis papurināja galvu.

— Uz apbalvojumu nevajag sevišķi cerēt, — viņš nokremš- ļojās. — Ja būtu ieinteresēta tikai banka, tā varbūt atmestu kādu miljonu. Bet, pirmkārt, banka neko nebija apsolījusi, otrkārt, banka nav varējusi vienoties ar noguldītājiem, kam šis sūtījums bija adresēts. Viņu pavisam ir seši. Es zinu, kā mēdz rīkoties lielajās iestādēs! Briļļainās haizivis velk visu garumā un galu galā nogremdē pavisam. Nedomājiet vairs par to, tā būs labāk.

Bērni nebija sevišķi noskumuši. Zidors parušināja pelnus, rūpīgi izņēma divdesmit labi izcepušus kartupeļus un salika tos uz skārda loksnītes. Lai perinās un vairojas cerētais miljons turpat bankā, Gabija desmitniekam tas tikpat vajadzīgs, cik pēr­nais sniegs.

— Labi vien ir, — Fernāns pasmaidīja. — Mūsu tēvi būtu mums sagādājuši daudz nepatikšanu šī apbalvojuma dēļ. Vēl va­kar manējais teica, ka tādā veidā nedrīkst naudu pelnīt.

— Viņam taisnība, — piebalsoja Sinē, uzmanīgi pūzdams uz karsto kartupeli. — Ja labi padomā, jūs pa šo laiku dabūjāt izdraiskuļoties vai divu miljonu vērtībā. Jūsu vecumā citam nav nozīmes.

Mazais Bonbons domīgi košļāja savu kartupeli, nekustīgi raudzīdamies sārtajās oglēs.

— Kas tad tev nav pa prātam? — inspektors smaidīja.

— Vienu gan es nevaru lāgā saprast, — mazulis steidzās stāstīt ar pilnu muti. — Tas ir par telegramu … Vai jūs domājat, ka Malārs tiešām gaidīja ar ātrvilcienu Nr. 164 simt miljonus?

— Protams, — atbildēja inspektors. — Viņš bija nostājies ceja malā un noskatījās, kā tie ripo lejā pa uzbērumu.

Bonbons nopūtās:

— Zēl! Būtu daudz jocīgāk, ja Malāram maisu vietā ielidotu ģīmī divpadsmit grozi ar mimozām … Pavisam vienkārši!

Pienāca visjaukākā ceturtdiena. Visu nedēļu Duēnam Šķiro­tavā bija nakts dežūras. Viņš nāca mājās sešos no rīta, pa­gulēja līdz desmitiem un tad šo to pastrādāja, gaidīdams pus­dienas laiku, kad atgriezīsies sieva un mazais, klusais Fernāns.

Šai rītā Duēnu pamodināja spēcīga klauvēšana pie durvīm. Viņš ātri uzrāva kājās bikses un steidzās ielaist apmeklētāju, bet tikko nepakrita: dārziņa vidū uz saviem trim riteņiem stāvēja zirgs bez galvas.

Duēns izberzēja acis, vairākas reizes tās samiedza un atkal atvēra. Zirgs stāvēja kā stāvējis. Tas tiešām bija zirgs bez galvas.

— Es tevi drusku pabiedēju, vai ne? — atskanēja aizsmakusi balss.

Duēns pamanīja aiz mājas stūra vecā Blaša spuraino bārdiņu. Lupatnieks tuvojās, sirsnīgi smiedamies un vilkdams līdz ratiņus, kas bija līdz malām piekrauti ar vecām grabažām.

— Kas to būtu domājis, — Duēns nopūtās, kasīdams pakausi. — Kur tu viņu atradi?

— Pekles dibenā, — atbildēja vecais Blašs. — Kādā ciemā atkritumu izgāztnē netālu no Monžeronas. Labi, ka mēs bijām darbu sadalījuši. Tu jau zini, ka lupatnieki ir acīgi puikas. īsi sakot, gabaliņu tālāk viens man saka, lai es iekāpjot viņa daļā paraudzīt, kas tas esot par zvēru. Tas tiešām izrādījās mūsu zirgs. Vakar vakarā es to paņēmu līdz un šodien atdodu tev atpakaļ jaunu un košu kā rozīti. Tas tev maksās glāzīti sarkan vīna.

Abi vīrieši iestūma zirgu virtuvē un tad apskatīja to, grozīdami uz visām pusēm. Duēns ar prieku konstatēja, ka zirgs laupīšanā nebija visai smagi cietis.

Fernāns bija uzkabinājis norauto galvu uz drēbju pakarama. Duēns uzmanīgi pielika to pie kakla cauruma, vienu malu pie ot­ras, bet vecais Blašs pakāpās dažus soļus atpakaļ, lai varētu novērtēt kopiespaidu.

— Neapšaubāmi, zirgam ir daudz pievilcīgāks izskats nor mālā stāvoklī, tas ir, bez galvas, — viņš nopietni sacīja. — Bet varbūt tas tāpēc, ka mēs neesam pieraduši viņu redzēt tādā veidā kā tagad.

— Pacentīšos pielīmēt stingrāk, — Duēns sacīja. — Redzēs, ko bērni teiks.

— Viņi būs ļoti priecīgi, — vecais Blašs atbildēja, palocīdams galvu.

— Protams, — Duēns noteica. — Zirgs viņiem bija viss.

Sēdēdami pie vīna glāzītes, abi vēl pārrunāja notikumu.

— Vai tu atceries, ko es tev tovakar stāstīju par sastapšanos ar šo blēdi Malāru? — ieteicās vecais lupatnieks. — Viņš apgal­voja, ka zirgs viņam esot pilnīgi lieks. Un kas iznāca? Viņš sa­dūrās ar zirgu visai nepiemērotā brīdī — bagātību tvarstīšana tikko bija iesākusies un — še tev! — dabū pierē punu, kas mak sās piecpadsmit, divdesmit gadu cietuma.

Duēns nodzēra mazu malciņu un ar piedurknes galu apslau- cāja ūsas..

— Esmu vecs muļķis, vairāk nekas, — viņš vienkārši atzinās. — Atslēga taču tovakar bija manā acu priekšā, kad es izkratīju no zirga visus vecos dzelžus. Es tai nepiegriezu nekādu vērību. Tā bija tikpat sarūsējusi kā viss pārējais, un es pat neiedomājos aplūkot birku. Nē, es to paņēmu un gluži mehāniski pakāru zem skaitītāja — atslēga vienmēr var noderēt. Un tu jau zini, kā pa­rasti mēdz būt, — ja kas ir nolikts vietā, par to vairs nedomā. Labi, ka tam lapsēnam Fernānam redzīgas acis, viņš pēc pāris dienām atcerējās . . . Tur jau bija arī pārējie, kas viņam palīdzēja atsvaidzināt atmiņu. Tīrās briesmas ar tiem bērniem, vai ne?

Diena bija jauka un skaidra — īsta pavasara vēstnese pašā ziemas vidū. Debesis pār Mazo Nabagu ielu spulgoja dzidri zilas, tāpēc arī visdrūmākās mājas likās gaišas. Pēc pulksten diviem no visām pilsētas malām sāka skriet šurp aizelsušies zēni un mei­tenes.

— Zirgs esot mājās, — viņi sauca, raudzīdamies izbrīna pil­nām acīm. — Vai tas var būt?

— Zirgs ir mājās un jūtas labi, — Fernāns smaidīdams ap­liecināja. — Pats esot atnācis, vismaz tētis tā sacīja. Šorīt tētis esot vēris vaļā durvis un ieraudzījis zirgu stāvam dārziņa vidū. Es tam ticu.

— Mēs arī, — atsaucās bērni, priecādamies, ka varēs atkal rotaļāties kā agrāk. — Zirdziņš zina savu ielu . . .

Fernāns atvēra durvis un parādīja mīļo zirgu. Duēna kungs pašlaik lipināja klāt galvu ar plāksteri, ko drošības pēc vēl pār­klāja ar līmes kārtu.

— Turēsies, — viņš pamirkšķināja bērniem, skatīdamies caur cigaretes dūmiem. — Bet vajadzētu pagaidīt, kamēr drusku piekalst.