POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

— Va-ai! — Sinē iekliedzās pilnā balsī.

Atskrēja Lamī, policisti un bērni. Inspektors Sinē stāvēja ar atplestu muti, rokas plātīdams, pažobeles vidū. Viņš biia līdz potītēm iegrimis papīra naudas kaudzē, kas spīguļoja kabatas lampiņas gaismā. Blakus atradās skapis ar vaļējām divviru dur­vīm, pa kurām no liela, pelēka maisa lēnām slīdēja ārā naudas sainīši un, klusu švirkstēdami, krita zemē pie Sinē kājām. Ska­pis bija pilns. Viens maiss nebija kārtīgi nolikts, tas izvēlās laukā un nokrita uz grīdas.

Lamī saskaitīja pārējos maisus. To bija vienpadsmit.

— Es nespēju ticēt, — piesmakušā balsī izdvesa Sinē.

— Es arī ne! — piebalsoja Lamī, ar kabatas nazīti uzšķērs- 'dams virsējo maisu.

Maigi čaukstot, slīdēja zemē vēl viena naudas saiņu straume. Daži sainīši atraisījās, un jaunās, spīdīgās naudas zīmes izbira itz visām pusēm. Abi policisti paskatījās viens otram acīs.

— Simts miljonu no Parīzes-Vintimiljas ātrvilciena! — čukstēja Sinē, apjucis no laimes.

Viņš pagriezās atpakaļ un ieraudzīja bērnus, kas ziņkārīgi skatījās, sabāzuši galvas durvīs.

— Nāc tuvāk! — viņš paaicināja Gabiju.

Zēns pienāca, droši soļodams savos apkaltajos zābakos pāri lielajām bagātībām, un nemaz nebaidījās, ka varētu tās sa- mīdīt. Inspektors viņu sa­grāba aiz pleca un sāka nikni purināt.

— Jūs jau divas trīs die­nas te blandāties apkart jums nevienam neienāk prata paskatīties šinī pažobele, — viņš kliedza. — Naudu neredzējāt? Nē?

— Skaidrs, ka redzējām, — mierīgi atbildēja Gabijs. — Un Tad?

— Un tad?! — inspektors rēca. — Tu nevarēji atnākt man to pateikt? Nevarēji, ja?

Samulsušais Gabijs pagriezās pret biedriem, kā lūgdams palīdzību. Mariona pavirzījās tuvāk inspektoram. Acis viņai bija plaši ieplestas.

— Bet inspektora kungs, — viņa neskanīgi ierunājās. — Nau­das bija pārāk daudz. Mēs domājām, ka tā ir neīsta kā viss pā­rējais.

Inspektors Sinē juta, ka tādas vaļsirdības priekšā viņš kļūst bezspēcīgs. Viņš palaida vaļā Gabiju un nezināja vairs, ko teikt.

— Ko lai dara ar naudu? — jautāja Lamī.

— Paņem līdz trīs vīrus un nes pilnos maisus uz auto, — atbildēja Sinē. — Bērni salasīs visu izbirušo naudu un sabāzīs abos tukšajos maisos. Es palikšu te un uzraudzīšu.

Visi ķērās pie darba — gan lielie, gan mazie. Gabijs sirdīgi grāba kopā naudas klēpjus un lieliem vīkšķiem stūma iekšā maisos.

— Izrādās, ka mēs esam zagļi. .. Labi gan, — viņš sarūg­tināts sūrojās.

— To es neesmu teicis, — Sinē pretojās, juzdamies drusku vainīgs. — Padomā, mazais, kā tu justos manā vietā! Simt miljonus meklē pa visām pasaules malām, un izrādās, ka tie ir tepat Luviņjī Šķirotavā, manā iecirknī. Ir taču iemesls palikt trakam …

— Simt miljonu! — atkārtoja Lamī, nevarēdams vēl atjēg­ties, un uzsvieda maisu uz pleca. — Simt miljonu no Parīzes- Vintimiljas ātrvilciena …

Mazais Bonbons uzlasīja katru naudas zīmi atsevišķi, uzma nīgi apgrozīja, lai varētu apskatīt abas puses, un tad tikai iemeta maisā. Zēns paskatījās inspektoram droši acīs.

— Vai nevarētu paturēt vienu vai divas? — viņš iejautājās pārsteidzoši pašapzinīgi. — Tādā daudzumā nemaz nevarēs manīt. ..

Inspektors Sinē aizrijās no dusmām:

— Ja trūks kaut viena vienīga naudas zīme, — viņš bļāva,

— es jūs visus satupināšu cietumā! Laupītāji!

Visi desmit nolieca galvas, iai pārlaistu vētras brāzienu, bet meitenes paslepšus sprauslāja. Bonbons sāka skaļi raudāt. Drusku nokaunējies par savu rupjību, Sinē mēģināja labot no­tikušo:

— Jums katram iedos pa vienai vai divām naudas zīmēm, varbūt arī vairāk, es jau nevaru zināt, — viņš sāka runāt laipnāk.

— Vispirms bankai nauda jāsaskaita. Droši vien tiks izsniegts liels apbalvojums, un jums arī pienāksies sava dala, tas ir pats par sevi saprotams, tikai jāpagaida . ..

Viens no policistiem pārbijies pēkšņi ieradās pažobelē.

— Nāc pievaldi savus suņus! — viņš uzsauca Marionai.

— Tie atkal kļūst nemierīgi.

Marionas sešdesmit suņi bija izklīduši pa visu fabriku, izgāz­dami savas dusmas pār Bileta fabrikas preču atliekām. Skats bija varens: suņi šaudījās kā žurkas šurp un turp pa čaukstošo papīru jūkļiem un sirdīgi klupa iekšā izgreznojumu blāķos, tad atkal līda x1rā cits ar kādu mežģiņu rotu ap kaklu, cits ar garu bārdu zobos. Daži plēsās ap kartona krokodilu un ķircinājās, cits citu biedēdami. Suņi trakodami bija sacēluši rūsganu putekļu mākoni. No visām malām atskanēja rūkšana. Fabrika atgādināja zooloģisko dārzu.

— Tas nekas, — Mariona smējās. — Viņi drusku uzjautrinās. Tūlīt es viņus apklusināšu.

Viņa iesvilpās caur zobiem, un suņi aprima. Sinē iznāca ar bērniem no noliktavas, nesdams pēdējo maisu.

— Tur viss ir pievākts, — viņš apmierināti stāstīja Lamī. — Katram gadījumam rīt vēl atnāksim pārbaudīt. Tagad mums būs jānodarbojas ar šiem salašņām.

Viņš parādīja uz pieciem blēžiem, kas ar saslēgtām rokām gu­lēja uz grīdas vienā darbnīcas malā. Viņus uzraudzīja briga­dieris ar saviem palīgiem. Tasārs veda viņus ārā, soļodams pa priekšu. Sinē un Lamī lika apcietinātajiem iet pa vienam, lai katru varētu labi apskatīt.

— Lapsa un buldogs! — Sinē pārsteigts iesaucās, kad gāja garām Nesmukais un Pepē. — Mazajai Fabērai bija taisnība . . . Un Nesmukais patiešām nav nekāds skaistulis.

Gabijs ar savu komandu stāvēja maliņā un skatījās. Viens no policistiem pagrūda milzeni Nesmuko, skubinādams viņu iet ārā pa durvīm. Iedams garām bērniem, Nesmukais pagriezās drusku atpakaļ un viņus bezkaunīgi nolamāja.

Fernāns pēkšņi metās viņam virsū, nogāza un sāka ar dūrēm sist pa seju, kliegdams:

— Kur ir zirgs? … Kur ir zirgs? … Kur ir zirgs? • • •

Sinē un pārējiem vajadzēja nomierināt zēnu, kas neprātīgās dusmās drebošā balsī nemitīgi atkārtoja jautājumu. Inspektors nobālēja. Negaidītais dusmu uzplūdums atstāja uz viņu dziļu iespaidu, jo tikai tagad viņš saskatīja notikuma aizkustinošo pusi, kurai bija pagājis garām, domādams par visu tikai no policista viedokļa.

— Nevajag novest sevi līdz tādam neprātam, — viņš klusiņām sacīja. — Gan jau tavu zirgu atradīs.

— To jūs jau toreiz sacījāt, — Fernāns elsoja, — un mēs tikai gaidām. Ja nebūtu mūsu zirga, mēs te šovakar neatrastos un jūs vēl arvien skraidītu pakaļ saviem miljoniem.

— Kā tā? — brīnījās Sinē.

— Atslēga bija zirgā, — sacīja Fernāns. — Viņi to zināja. Viņi zirgu nozaga, bet nekā neatrada.

— Neatrada? — Sinē pārvaicāja, ieinteresēdamies arvien vairāk.

— Nē! — Fernāns atkārtoja. — Dažas dienas pirms tam mēs ar tēti zirgu iztukšojām. Atslēgai tētis nepiegrieza nekādu vērību un nolika to pie citām. Pēc kāda laika mums ar draugiem ienāca prātā, ka šī atslēga katrā ziņā atvērs kādas durvis …

— Lieliski! — sacīja Sinē. — Vēl vajadzēja tikai uzminēt, kuras durvis.

— Tas bija pavisam vienkārši, — Fernāns turpināja. — Pie atslēgas karājās plāksnīte ar adresi.

— Arvien labāk! — iesaucās Sinē, kas tagad aptvēra visu no­tikumu kopsakarību. — Bet kā atslēga nokļuva tavā zirgā?

— To mēs nezinām, — Fernāns šņaukājās. — Varbūt jums ir kas zināms …

Sinē pārlaida ar roku pār seju un paskatījās tālumā. Vienu reizi viņš šo sasodīto zirgu bija redzējis. Tas bija .. . Nē! Sim va­karam pietiks. Viņš vairs negribēja domāt.. .