POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Noliktava bija atdalīta ar pamatīgu koka režģi līdz pat gries­tiem. Divviru durvis bija nostiprinātas ar stieņiem, augšā un apakšā atradās smagi aizbīdņi, kas no ārpuses nebija aizsnie­dzami. Bet ar to nepietika, lai aizturētu nelūgtos viesus.

Milzīgā steigā visi bērni, gan lielie, gan mazie, krāva gar aizžogojumu kastes ar maskām un papīra rotaļlietām, smagā­kās lika apakšā, vieglākās uzsvieda virsū. Juku jukām bija sa­vāktas kopā visas Ali-Babas brīnumalas bagātības: vizuļi, lentas, spalvu pušķi no zirgu astriem, japāņu saulessardziņi, karāļu kroņi no apzeltīta kartona, velniņi uz atsperēm, pūķi, papīra pu­ķes, stabulītes, tarkšķi, kastaņetes, liekas bārdas, deguni, zobi un bezgalīgi daudz citu nieku.

Blakus darbnīcā sāka klirkšķēt plīstoši durvju stikli un pa­spīdēja gaisma. Uz cementa grīdas noklaudzēja smagi soļi, kas lēnām tuvojās noliktavai.

— Vēl vienas durvis, — sacīja Fernāns, — un mēs redzēsim, kādi izskatās rotaļlietu zagļi.

— Pūtiet sveces nost! — čukstēja Gabijs, kas aiz uztrau­kuma nevarēja nostāvēt uz vietas. — Ejiet uz noliktavas viņu galu, paslēpieties un nekustieties… Kurš iesmiesies, to no­žņaugšu.

Bērni, smieklus valdīdami, klupdami krizdami taustījās at­pakaļ, jo vidus eja bija piemētāta ar dažnedažādiem spīguļiem. Visa noliktava bija pieblīvēta ar preču kastēm, sakārtotām rindās ar viena metra atstarpi. Grēdas bija cilvēka augstumā. Šie kar­tona nocietinājumi ne no kā nevarēja pasargāt, tomēr Gabijs prātoja, ka vajadzības gadījumā, pagrūžot ar plecu, varēs visu sagāzt kaudzē un tā iegūt laiku.

Pie pēdējām durvīm vajadzēja krietni pasvīst. Durvis bija

apkaltas ar dzelzi, smago atslēgu Gabijs bija apgriezis divas reizes. Lai izsistu slēdzeni, iebrucēji gāzās durvīm virsū ar kādu darbgaldu, to atvilkdami un grūzdami kā senlaiku mūru grau­jamo mašīnu. Katru grūdienu pavadīja lamu vārdu birums. Bei­dzot durvju vidus daļa spiedienu vairs neizturēja un iegruva, aiz­raujot līdz arī ietvaru. Troksnis bija tik apdullinošs, ka pat Ber­tai un Mēlijai aprāvās smiekli. Viņas pie kāda pusatvērta skapja bija līdz ausīm ierakušās zīda kankaros.

Gabijs un Fernāns bija nostājušies abi līdzās aiz kastēm, kuras novietoja tā, lai acu augstumā paliktu sprauga novēroša­nai. Zēni redzēja, kā cits aiz cita ienāk visi nelieši. Mirgoja maza gaismiņa, kurā brīžiem pavīdēja lielie, lempīgie augumi un pre­tīgās, trulās sejas. Pirmais tūlīt paklupa pret kartona cūkas galvu, kas gulēja uz grīdas, un ar lielu troksni izstiepās visā ga­rumā, apgāzdams spaini ar krāsu. Viņš spļaudījās, lādējās, la­māja savus biedrus un, smagi pūzdams, piecēlās. Izrādījās, ka viņam zem deguna pielipusi gara, balta bārda. Pretinieka pirmā neveiksme drusku uzlaboja garastāvokli Gabija nometnē, kuru jau sāka stindzināt bailes.

— Bez gaismas jūs, gļēvuļu banda, neko neizdarīsiet, — aizmugurē sauca kāda rupja balss. — Elektrības sadalītājs ir velvē, izsitiet vidējo dēlīti un aizlieciet atkal plombas priekšā. Neviens neredzēs, līdz tuvākajai mājai ir astoņi simti metru.

Pēc dažām minūtēm darbnīcās iedegās vairākas spuldzes, kuru spilgtajā gaismā atklājās paplukušās bagātības briesmīgā nekārtībā, jo bērni te bija saimniekojuši vairākas dienas. Zagļi ļoti apmierināti steidzās pie režģa starpsienas. Viņi bija pieci. Gabijs un Fernāns tūlīt pazina Pepē un Nesmuko, kas bija cieši sajozušies ādas jakās. Viņiem aiz muguras stāvēja resnais Rublo, kas nemaz neizskatījās drošsirdīgs. Abi svešie bija ģērbušies biezos mēteļos, galvas ierāvuši apkaklēs, tā ka sejas gandrīz ne­varēja redzēt.

Nesmukais sirdīgi raustīja režģa stabus.

— Nelietīgie knauķi ir ieslēgušies, — viņš rūca. — Vajadzēs tos dabūt no turienes ārā.

Viņš ar visu svaru gāzās virsū durvīm un sāka tās mežonīgi dauzīt. Tomēr dēļi bija biezi un aizbīdņi smagi, tāpēc durvis tu­rējās stingri. Nesmukais noskaitās, nosvieda zemē savu sitamo un piebāza seju pie režģiem.

— Ei, jūs tur!… — viņš draudīgi kliedza. — Taisiet tūlīt vaļā, citādi es jums nogriezīšu ausis!

— Taisiet vaļā, smurguļu banda! — bļāva Pepē.

Noliktavā nekas pat nepakustējās.

Tā taču ar bērniem neviens nerunā, — nomurmināja viens no tiem, kas bija ģērbušies mēteļos, kā likās, viņu priekšnieks. — Ļaujiet man …

Viņš pagrūda abus vīriešus sānis un ziņkārīgi ielūkojās pāri režģiem. Tikai viena pati spuldze virs durvīm apgaismoja visu no­liktavu, pelēkos, ar skārdu apsistos skapjus un taisnās kartona kārbu grēdas.

— Cibulīši, cālīši, cibulīši, — blēdis labinājās dziedošā balsī, it kā aicinādams cāļus pie putraimiem. — Nāciet, nāciet! Esiet nu atkal labiņi, nāciet atveriet mums smuki durtiņas, un neviens ar jums nebārsies… Kas pirmais iznāks ārā, dabūs simt franku.

Noliktavā valdīja klusums. Nevienam nevajadzēja simt franku, bet Tatāvs labprāt būtu atdevis simttūkstoš franku, ja varētu šinī brīdī atrasties kur citur. Zidors un Huans Spānietis tikko bija atklājuši savā paslēptuvē veselu kasti ar «rokas gra­nātām». Tās bija nelielas zīdpapīra bumbiņas, pildītas ar smil­tīm, kurās bija ieliktas sprāgstošas kapsulas. Nosviežot tādu granātu, sprādziens bija pamatīgs. Abi zēni pagrāba pa saujai, izlīda no savām paslēptuvēm un svieda savus lādiņus pret režģa sienu. Granāta pēc granātas sprāga ar lielu troksni. Izklau­sījās pēc īstas apšaudīšanās. Pārsteigtie vīrieši gluži instink­tīvi atkāpās, ar rokām aizsargādami sejas. Gabijs ar Fernānu izmantoja gadījumu un pārvietojās pie biedriem.

— Grābiet jūs arī! — Zidors čukstēja, — tikai pārmainīsim vietu, citādi viņi drīz vien mūs atklās.

Visi pieci nelieši neprātīgās dusmās atgriezās pie režģu sienas ar revolveriem rokās.

— Ja nu jums patīk mūzika ar bungām, tad paklausieties mū­sējo! — vīrietis mētelī kliedza bērniem.

Izbāzuši revolverus cauri režģiem, viņi izšāva vairākas reizes uz labu laimi, bet trāpīja skapjos, kuriem atsprāga vaļā durvis, un viss saturs uzbira virsū bērniem, kas tupēja turpat uz grīdas. Šāvienu troksnis vēl vairāk satracināja bērnus. Berta un Mēlija arī pieprasīja «granātas». Visi pēc kārtas — abas meitenes, Ga­bijs ar Fernānu un Zidors ar Huanu svieda granātas pret rež­ģiem, gan celdamies kājās, gan pieplakdami pie grīdas un ierak- damies papīru mudžekļos. Rublo un Nesmukais iegāja darbnīca blakus un atgriezās, stumdami to pašu darbagaldu, ar kura pa­līdzību vienas durvis jau bija uzlauzuši. Visi pieci pacēla smago ierīci un ar pilnu sparu trieca pret durvīm. Abas durvju puses nobrīkšķēja, bērnu saceltā barikāde triecienā līdz pusei sabruka. Sekoja varena granātu brāzma. Režģu siena ņirbēja mazās uguntiņās.

Pēc otrā trieciena ar darbgaldu atlēca vaļā apakšējais aiz­bīdnis. Viena durvju puse padevās uz priekšu, atstumjot visas priekšā aizkrautās kastes. Bērni iznāca no paslēptuvēm un, no­stājušies visā augumā, dedzīgi apmētāja granātām piecus vīrie­šus, kas atkāpās dažus soļus, lai pārietu izšķirošajā uzbrukumā.

— Kur Mariona tik ilgi paliek? — Fernāns murmināja, iz­ņemdams no kastes dibena pēdējās granātas.

Mariona pārlēca pār sētu un kā kaķēns tūlīt nostājās uz kājām. Bija ļoti tumšs, bet tikko uzsnigušais sniegs viegli mir­dzēja, tāpēc varēja nojaust, kur ir pauguri, grambas un, galve­nais, lielās, bumbu izrautās bedres. Mariona ņēma kājas pār ple­ciem un drāzās cauri tumšajam klajumam, neizlaižot no acīm sa­rūsējušo Melnās Govs skeletu, aiz kura bija redzams blāvs pilsē­tas uguņu atspīdums.