POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Mariona nemaz nemeloja un smaidīdama teica mātei:

— Mēs iesim uz Pekē klajumu, lai drusku izkustētos.

Fabēra kundze nopūzdamās paraustīja plecus:

— Ejiet un papūlieties neaplauzt kājas kādā bedrē… La­bāk jūs būtu braukuši ar simtu kilometru ātrumu stundā uz tā paša nelaimīgā zirga.

Visi desmit pārgāja pāri ceļam un palīda zem dzeloņdrātīm,

nemaz, nemēģinādami slēpties. Cik tālu vien varēja krēslas pelē­kuma redzēt, bērnu priekšā stiepās Pekē klajums, tikpat kluss un tuksnesīgs kā citus vakarus.

Gabijs, Fernāns un Zidors drosmīgi gāja pa priekšu, vicinā­dami rokās pamatīgas rungas, kuras bija sadabūjuši Fabēra kundzes malkas šķūnītī. Huans Spānietis turēja piespiedis pie krūtīm garo kartupeļu nazi. Tatāvs bija paķēris lepnu krāsns kruķi ar misiņa rokturi. Bonbons ar savu lielo revolveri mēģināja šaut kovārņus.

— Es mērķēju, šauju, un gatavs ir, — Bonbons klaigāja, pie­miegdams vienu aci.

— Krā-krā-nekā, — attrauca kovārnis un laidās prom.

Mariona nāca pēdējā, viena pati, sabāzusi rokas vecā mēte­līša kabatās. Meitenes sejā atspoguļojās iekšķīgs "smaids, bet bija skaidrs, ka šo smaidu nebija izraisījušas maigas jūtas vien.

Bērni nonāca līdz klajuma vidum. Gabijs ne soli nenovirzījās no vistaisnākā ceļa. Neapzinīgi visi bija apklusuši, un mazie turējās ciešāk pie lielajiem. Melnā Govs vietām bija pārklāta ar svaigu sniega kārtiņu. Bērniem garām ejot, Govs saņēma krietnu sviedienu devu un sāka dobji dunēt. Tad visi desmit metās rik­šos līdz pašai Sezara Aravāna noliktavu sētai. Nonākot pie spraugas, Mariona ļāva pārējiem iet uz priekšu, bet pati piespie­dās pie noliktavas sienas un sasprindzināti skatījās tukšajā kla­jumā.

Pēc mirkļa divas tikko saredzamas ēnas izlīda no Melnās Govs. Viena steidzīgi devās uz Luviņjī, otra uzmanīgi gāja pa to pašu ceļu, kur nāca bērni, tikai reizēm apstājās un vēroja pamesto ēku virkni.

Mariona tūlīt atstāja savu paslēptuvi un panāca biedrus uz Ponso ceļa, dažus soļus no Bileta fabrikas. Viņa neko nesacīja, jo vēl nevarēja paredzēt, kas īsti notiks. Meitene tikai pamirkšķi­nāja Gabijam. Tas atvēra durvis, lika visiem saiet iekšā un ie slēdzās, uzmanīgi apgriezdams atslēgu divas reizes. Bija jau tik tumšs, ka vajadzēja tūliņ aizdegt sveces, lai varētu iekļūt darbnīcās.

Gabijs palika priekšnamā apspriesties ar Marionuun Fernānu.

— Lielās durvis neturēsies ne desmit sekundes, jo šie vīri ir labi apgādāti ar visādiem rīkiem, — viņš noraizējies sacīja. Koks ap slēdzeni ir pavisam satrunējis …

— Tas nemaz nav svarīgi, — pārtrauca Mariona. — Jūs aiz- barikādēsities noliktavā, iepriekš noslēdzot visas trīs ejas. Viņi zaudēs vismaz desmit minūtes, atbrīvodami sev ceļu, bet des­mit minūšu laikā var paspēt daudz ko nokārtot. Svarīgi ir ieda­būt viņus te iekšā un noturēt šinīs sienās. Par pārējo es gā­dāšu …

Fernāns pakratīja galvu.

— Es uzkāpšu augšā pie mazā, apaļā lodziņa virs ieejas un paraudzīšos, kas notiks, — viņš sacīja.

Taustīdamies viņš aizgāja līdz ārdurvīm un kāpa augšā pa šaurajām kāpnēm, kas veda otrā stāva tukšajās telpās. Starp abiem stāviem bija mazs lodziņš bez stikla. Fernāns uzmanīgi pabāza galvu un apskatīja Ponso ceļu abos virzienos.

Pekē klajumā bija pilnīgi satumsis. Tuvākajās Luviņjī mā­jās iedegās ugunis. Ceļš grima tumsā. Apgaismojums no dzelz­ceļa puses bija niecīgs. Fernāns sasprindzināti klausījās, bet nekā nevarēja sadzirdēt, jo manevrējošo lokomotīvju un garām braucošo vilcienu nepārtrauktie svilpieni apslāpēja visus pārē­jos trokšņus.

Zēns paliecās vēl tālāk uz priekšu un paskatījās uz Luviņjī pusi. Pēkšņi pār ceļu atspīdēja automobiļa prožektoru ugunis, kas apgaismoja blakus esošās noliktavu ēkas un pamazām vir­zījās tuvāk. Tas neiegriezās vis tunelī, bet turpināja braukt taisnā virzienā un apstājās pie žoga, kas aizšķērsoja ceļu. Ugu­nis izdzisa. Fernāns dzirdēja noklaudzam automobiļa dur­tiņas.

— Vai tu kaut ko redzi? — aiz muguras jautāja kāda balss. — Ļauj paskatīties…

Mariona klusiņām bija uzkāpusi augšā. Viņa piesardzīgi pa­bāza galvu pa lodziņu. No Luviņjī puses piebrauca otra mašīna, tās ugunis atspīdēja arī pret lodziņu un apgaismoja meitenes seju.

— Uzmanīgāk! — Fernāns klusu sacīja. — Tevi ieraudzīs.

Arī šis auto, tāpat kā iepriekšējais, aizbrauca līdz tuneļa ga­lam, apstājās noliktavu ēnā un izdzēsa ugunis.

— Tie ir viņi, — čukstēja Mariona.

Vairāk viņa neteica ne vārda, tikai pastiepa roku un rādīja kaut ko ārpusē, tieši lodziņa priekšā.

Pasažieru vilciens lēnām tuvojās līkumam pie Luviņjī, ne­daudz apgaismodams ceļa malas, Fernāns pamanīja ceļa otrā pusē vīrieti, kas stāvēja dzelzceļa uzbēruma apakšā, pieplacis pie mūra sienas. Viņš atradās tik tuvu, ka Fernānam aizrāvās elpa. Vīrietis iededzināja kabatas lampiņu, vairākas reizes to pavici­nāja, dodams kādam signālu, un tad ļāva gaismai krist tieši uz fabrikas sienām.

Abi bērni klausījās. Apakšā zem lodziņa klusu čirkstēja grants. Fernāns izliecās ārā un ieraudzīja piecus tumšus stā­vus nākam zosu gājienā gar sienu.

— Viņi sanāca iekšā, — zēns noteica neskanīgā balsī. — Viņā galā redzams gaismas atspīdums.

Fernāns un Mariona klusiņām nokāpa lejā un apstājās pie ieejas. Tālumā bija dzirdama klusa dunoņa, tā kļuva stiprāka, nodrebēja darbnīcu logi, un gar Ponso ceļu aizšāvās garām ātr­vilciens, kas nāca no Melēnas. Zeme notrīsēja, tad riteņu klabē­šana kļuva klusāka un drīz aprima pavisam. Bērni tūlīt izdzirda krakšķam satrunējušās durvis.

— Ej, brīdini pārējos un nedomā par mani, — steidzināja Mariona. — Nocietinieties pamatīgi noliktavas dibenā. Jums jā noturas pēc iespējas ilgāk.

— Ko tu darīsi?

— Es iziešu ārā pa mazo pagalmiņu otrā pusē un skriešu prom pāri laukiem. Tas nebūs ilgi. Nebaidies, es atgriezīšos .. .

Viņa pazuda sānu ejas ēnā. Durvis vēlreiz nokrakšķēja, un parādījās gaisma starp abām durvju pusēm, kas tika mežonīgi raustītas no ārpuses.

— Grūdiet taču vaļā! — kāds kliedza.

Fernāns uz pirkstu galiņiem steidzās atpakaļ un iespruka pirmajā darbnīcā. Pienāca Gabijs, turēdams rokā sveces galu. Viņš bija krietni nobijies.

— Nu?

— Ir iekšā, — čukstēja Fernāns. — Mēs tikko pagūsim no­sprostot durvis.

Pirmajās durvīs, kas izgāja uz priekšnamu, atslēgas nebija. Zēni tām aizvilka priekšā divus darbgaldus un atbalstīja tos pret durvju metāla apkalumu.

Ielas pusē klusu nodimdēja. Zem stipra spiediena atsprāga vaļā abas ārdurvju puses. Gabijs un Fernāns pārvietojās uz nākošo darbnīcu. Tā atradās aiz stiklotām durvīm, bet tām bija atslēga.

— Šīs durvis viņi uzlauzīs bez kādām pūlēm, - Gabijs sa­cīja, paraustīdams plecus.

— Divas trīs minūtes viņiem tomēr būs vajadzīgas, — Fer­nāns atbildēja. — Mariona teica, ka mums jāiegūstot laiks.

Noliktavā mazākie bērni gluži mierīgi pielaikoja sev parūkas un liekās bārdas, bet Zidors bija pārģērbies par Sala veci. Tatāvs jau bija paguvis salauzt divpadsmit stabulītes. Berta un Mēlija svaidījās ar serpentīnu. Krikē, izgreznojies ar trijstūrainu ce­puri, pašlaik saņēma apbalvojumu no ģenerāļa Bonbona Luvrjc de Luviņjī.

— Izbeigt smieklus! — Gabijs nikni uzkliedza. — Mums uz­brūk zirga zagļi. Tūlīt būs klāt, visi uz barikādēm! Vāciet kopā kartonu un kraujiet durvīm priekšā.