POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Suņi priecīgi metās uz priekšu un ķērās pie darba.

Tieši pulksten astoņpadsmitos Duēnu 118. postenī nomai­nīja viņa biedrs Zedeons, un Duēns' gāja mājās. Ap šo laiku Šķirotavā nebija nekādas kustības. Tāpēc Duēns bija pārsteigts, izdzirdot īslaicīgajā klusuma brīdī dobjus sitienus, kliedzienus un neparastu troksni sliežu ceļa malā, Pekē klajuma kreisajā pusē. Viņš pagrieza galvu un ieraudzīja Bileta fabrikas logos zilganu gaismu. Tas viņam likās aizdomīgi. Jau piecpadsmit gadus ne­viens tur nestaigāja. Šīs ēkas bija paredzēts nojaukt. Duēns, steidzīgi atgriezās savā posteni un piezvanīja uz staciju, ziņo­dams, ka vienā no Ponso ceļa pamestajām fabrikām notiek slep­kavošana.

Tajā pašā laikā inspektori Sinē un Lamī savā dežūrtelpā omulīgi sildīja kājas uz radiatoriem. Lamī nupat bija pārlieci­nājis savu biedru, ka būtu muļķīgi tik saltā vakarā iet apstaigas gājienā uz kokzāģētavu. Šajā laiskuma brīdī viņus pārsteidza komisāra Blanšona ierašanās.

— Vai jums ir zināma Bileta fabrika Ponso ielā 224? Kar­nevāla piederumi, parūkas, maskas, kartona izstrādājumi, māk­slīgās puķes, balles piederumi, gadatirgus izgreznojumi? — no­prasīja «vecais» vienā elpas vilcienā un bez kāda izsmiekla.

— Nē! — attrauca abi inspektori tik spītīgi, ka atbildē va­rēja sadzirdēt: «Nezinām un negribam neko zināt.»

— Labi! Sēstieties tūlīt mašīnā, paņemiet līdz sešus vīrus un apraugiet, kas tur notiek. Man nupat ziņoja, ka tur vairs ne­esot labi. . . Bet veicīgāk! Es neiešu projām, iekams jūs nebūsiet atgriezušies.

Inspektors Sinē klusu lādējās: jau veselas trīs dienas Mazo Nabagu ielas bērni visādiem aplinkiem norādīja viņam ceļu uz turieni. Viņu savādie karnevāb' Ziemsvētku laikā nevarēja būt vienkāršs untums. Un ar šiem bērniem noteikti iepīsies atkal no­lādētajā notikumā ar zirgu, par kuru komisārs Blanšons negri­bēja ne dzirdēt.

Pēc dažām minūtēm policijas auto jau ar lielu ātrumu šķēr­soja Stacijas laukumu un iegriezās Ponso ceļā. Visu laiku kauca signāltaure. Aiz tuneļa auto strauji samazināja ātrumu un ap­stājās pie žoga, kas nesen bija uzcelts šķērsām pāri šosejai. Tur pie pašas Sezāra Aravāna noliktavu sienas jau stāvēja divi kravas auto ar izdzēstām ugunīm. Vienu Sinē tūlīt pazina.

— Tur ir Rublo, — viņš pačukstēja Lamī. — Es ar lielu prieku aplikšu viņam roku dzelžus.

Astoņi vīri pārrāpās pāri žogam un klusēdami soļoja pa dub­ļaino ceļu brigadiera Tasāra vadībā, kam šis apvidus bija labi pazīstams. Tumsā varēja skaidri redzēt divus apgaismotus lo­gus. Pienākot tuvāk, Sinē izdzirda kliedzienus. Viņš sāka skriet, pārējie viņam sekoja.

Durvis bija vaļā. Inspektors izvilka revolveri no maksts, no­lieca galvu un devās iekšā apgaismotajās darbnīcās, kur bija dzirdams negants troksnis un pa starpām griezīgi kliedzieni.

Nespodrā gaismā caur dūmiem viņš ieraudzīja izpostīto noliktavu. Pašā priekšā stāvēja Mariona, Fabēra kundzes meitiņa, un ziņ­kārīgi vēroja vienu darbnīcas kaktu. Arī Sinē pagriezās uz to pusi. Pustumsā plosījās vesels bars suņu, nikni elsdami un ne­ganti rūkdami. Izrādījās, ka arī bļāvieni skanēja no šī kakta. Tel­pas dibenā, aiz salauztās režģu sienas, Gabijs ar saviem biedriem pinās kā negudri pa daudzkrāsainu papīra atkritumu mudžekli, pūlēdamies atbrīvot sev ceļu, un ar pleciem grūda kartona kārbu grēdas. Kājas tinās serpentīna mudžekļos un papīra izgrezno­jumos, kurus viņi mina un plēsa skrandās.

Mariona pagriezās atpakaļ. Likās, ka viņa nebija sevišķi pār­steigta, ieraugot policiju.

— Viņi ir tur! — meitene vienkārši pasacīja inspektoram Sinē, rādīdama uz satracinātajiem suņiem.

— Kas? — Sinē kliedza, pilnīgi apstulbis.

— Zagļi, — Mariona paskaidroja, apmierināti smaidīdama. — Zirga zagļi…

Viņa iebāza mutē divus pirkstus.

Svilpiens iedarbojās uz suņiem kā pātagas cirtiens. Suņi at­lēca sānis un paklausīgi augstu paceltām galvām sastājās apkārt meitenei. Zvērīgās acis gailēja kā ogles.

— Mierā! — Mariona uzsauca.

Izstiepusi rokas, viņa lika suņiem lēnām pāriet uz darbnīcas otru pusi, sadzina tos kaktā, paglāstīja visneapmierinātākos, lai arī tie norimtos. Tas bija nepieciešami, jo tādā stāvoklī suņi va­rēja ieklupt stilbos arī kādam policistam.

— Es suņus savaldīšu, — meitene sacīja Sinē. — Jūs varat mierīgi pievākt savus zagļus. Viņi savu atmaksu ir saņēmuši.

Pieci vīri tupēja zemē pie sienas. Galvas bija ierautas plecos, drēbes vienās stērbelēs, viņi paši bija tik vārgi, ka bez palīdzības nespēja piecelties kājās. Sinē uzlasīja no grīdas četrus lieliskus revolverus. Likās, ka no revolveriem viņiem bijis maz labuma, jo bērnu nometnē visi jutās brinumlabi, arī suņi bija sveiki un ve­seli. Ieraudzīdams Rublo plikos stilbus, Sinē dzēlīgi iesmējās. Nesmukajam un Pepē seja bija vienās asinīs, rokas sakostas. Abi pārējie saliekusies klusu vaidēja un taustīja sev sānus.

Kamēr šiem zeļļiem uzlika roku dzelžus, inspektors uzbruka Gabijam.

— Ko jūs esat izdarījuši! — viņš kliedza, rādīdams uz izlau­pīto noliktavu un izlauztajām durvīm.

— Neko! — taisnojās zēns, pietvīcis aiz dusmām. — Viņi uz mums šāva caur režģiem . ..

— Kā jūs iekļuvāt fabrikā?

— Gluži vienkārši — mums bija atslēga. Viņiem tās nebija. Laikam taču šī vieta zagļus ārkārtīgi interesēja, ja jau viņi mums tik cītīgi sekoja un mēģināja mūs no šejienes dabūt ārā.

No apcietinātajiem inspektors nevarēja izspiest ne vārda, ja neskaita lāstu virkni un sāpīgus vaidus. Viņš iegāja noliktavā, ar pūlēm kāpelēdams pāri preču kaudzēm, kas mētājās pa grīdu. Mēlija Babēna un Tatāvs, atbrīvodami sev ceļu, uztraukti rosījās vistālākajā noliktavas kaktā.

— Mēs nevaram atrast Bonbonu! — Mēlija sauca pārējiem. — Nāciet palīgā!

Pieskrēja arī Sinē, kas sajuta nemieru. Bērni cītīgi palīdzēja viņam meklēt, tikai Mariona palika uzraudzīt suņus. Kūleņodami kā kaķēni pa sadīrātā papīra kaudzēm, Gabijs, Fernāns, Zidors un Huans Spānietis ar trakulīgu prieku pabeidza Bileta fabrikas postīšanu. Inspektors Sinē nejauši ar kāju nogrūda kādai pa­prāvai kastei vāku. Tur kā šūpulītī gulēja gaišmatains mazulis, apaļiem vaigiem, izstiepies visā garumā. Viņš pacēla roku un tē­mēja uz Sinē ar lielu revolveri.

— Ja tu kustēsies, es šaušu! — Bonbons kliedza, piemieg­dams aci.

Sine paķēra mazuli aiz kajas un nostadinaja starp lielakajiem bērniem.

— Iztukšojiet skapjus, — viņš sacīja. — Sviediet visu laukā. Jāatrod…

— Kas jāatrod? — pasmīnēja Gabijs. — Liels? Mazs?

— Skatoties pēc apstākļiem, — inspektors nenoteikti atbil­dēja. — Manuprāt, šai lietai tādā atkritumu kaudzē vajadzētu tūliņ durties acīs. Meklējiet!

Zēniem tas nebija divreiz jāsaka.

Rakņādamies pa otru stūri, Sinē pamanīja durtiņas uz pa­žobeli, kur Mariona bija mazajiem aizliegusi iet. Noliktavas gaisma te neiekļuva. Sinē aizdedza savu kabatas lampiņu un pa­spēra dažus soļus pažobelē. Lampiņas gaismā bija redzami drēbju pakaramie, rinda noputējušu roku mazgājamo un pagalma pusē aizrestots lodziņš.

Sinē pagāja vēl drusku uz priekšu, un pēkšņi viņam paslīdēja kāja uz kaut kā mīksta un gluda. Lai nepakristu, viņš pieķērās pie skapja stūra, un kabatas lampiņa noslīdēja zemē, apgaismodama visu grīdu.