POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Lokā ap mazu ugunskuru rosījās desmit kar­nevāla maskas zilos un zaļos pa­pīra baletkostīmos. Sprēgājošās liesmas atdzīvināja sārtās kartona sejas un pasvītroja to komiskos vai traģiskos vaibstus. Loka vidū, pie pašus uguns kā totēms bija zemē iesprausts krāsns kruķis ar zirga galvu galā. No rokas rokā staigāja liels cepts cālis, apbrūnināts pēc visiem pavārmākslas likumiem. Sinē pat no tālienes varēja novērtēt tā apaļumu. Inspektors no savas paslēptuves dzir­dēja tikai klusinātu čalošanu, tomēr likās, ka šī sabiedrība ir visai skaļa. Beidzot viena no maskām paķēra cāli aiz stilba un ar slai­du kājas spērienu aizsvieda to uz šķūņa otru galu. Cālis nopaukš­ķēja pret dēļu apšuvumu un iekrita zāģu skaidās. Tūlīt maskas sadalījās divās naidīgās nometnēs un iesāka ērmotu futbola spēli, izlietojot cāli par bumbu. Pēkšņi kāda liela maska, liekas, viņu vadonis, izrāvās pāri pretinieka līnijai, veikli aizvadīja cāli līdz vārtiem un ar vienu spērienu izlidināja to ārā, kur tas nokrita zemē desmit metru atstatumā no Sinē.

Cālis izrādījās no kartona. Lielajā tracī tas bija pazaudē­jis abas kājas. Apstulbušajam inspektoram likās, ka viņš atrodas citā pasaulē. Viņš nekustējās un šai ziņā rīkojās ļoti prātīgi, jo abi lielie, melnie suņi stāvēja sardzē Ceriņu ielā.

Spēlētāji pameta cāli dubļos un, aurodami kā mežoņi, devās atpakaļ uz šķūņa vidu. Viens no viņiem pabakstīja pelnus ar garu nazi un izvilka no turienes milzīgu, nomelnējušu kartupeli, kuram parādoties, visi skaļi aplaudēja. Gatavojoties ēšanai, tika noņemtas maskas, un Sinē, atjēdzies no murgiem, ieraudzīja visu Gabija desmitnieku. Sim vakaram viņš bija redzējis pietiekami, tāpēc devās lēnām atpakaļ aiz dēļu grēdām, nospriedis, ka jāļauj bērniem darīt, kas viņiem tīk. Neapdomīga iejaukšanās va­rēja visu sabojāt. Vissvarīgākais bija tas, ka viņš tagad zināja, kur bērni noteiktās stundās atrodami.

Gabijs bija pārskaities. Viņš bija atļāvis paņemt līdz maskas, bārdas un baletkostīmus, bet ne cāli.

— Neiedomājieties, ka jūs drīkstēsiet postīt Bileta fabriku, — vw?š rājās, ēzdams savu kartupeļa tiesu. — Ko ļaudis sacīs, ja uzzinās, ka mēs rīkojam karnevālu nedēļu pirms Ziem­svētkiem?

— Drusku jau var pačiept, — pretojās Zidors, ļoti uztrau­cies. — Nav nekāda nelaime. Visa prece ir mitrumā satrunējusi. Neviens tirgotājs neņems tādu pretim …

— Tas tiesa! — atbildēja Gabijs. — Bet nav nekādas vajadzības pievērst sev uzmanību, blandoties pa ielām ar liekām bārdām un kartona cilindriem. No šī brīža es aizliedzu iznest no fabrikas jebkuru priekšmetu bez manas atļaujas.

— Mēs vēl neesam visu izpētījuši, — aizrādīja Huans Spā­nietis iekārē mirdzošām acīm. — Varbūt dziļāk noliktavā ir vēl kas interesantāks.

— To mēs redzēsim rīt, — nolēma Gabijs. — Nevajag aiz­mirst sveces. Paņemiet katrs vairākus sveču galiņus, lai mums būtu labs apgaismojums kādai stundai vai divām.

Fernāns sēdēja domīgs. Viņš raudzījās sārtajās oglēs, virs kurām sprakstēja zeltotas dzirkstelītes. Viņam nebija viss gluži skaidrs šajā notikumā ar atslēgu. Lielākā daļa biedru to uztvēra kā laimes gadījumu, nepūlēdamies tajā iedziļināties. Tiesa, šī atslēga nu bija desmitniekam atvērusi vienu no pamestajām, pamazām grūstošajām celtnēm Luviņjī Šķirotavas nomalē, bet sērkociņi, kurus Gabijs bija dedzinājis, ātri dzisa un neļāva sa­skatīt nekā sevišķa, atskaitot papīra brīnumlietu kaudzes visos noliktavas kaktos. Kopš tās dienas, kad Tatāvs pārlidoja pāri Zigona tēva ratiņiem, zirgs bez galvas sagādāja pārsteigumu pēc pārsteiguma gan ar savu klātbūtni, gan prombūtni. Un no­slēpumainība turpinājās.

— Rīt, — Gabijs klusu sacīja Marionai, — mēs pamatīgi iz­pētīsim visu ēku. Ir jāatrod …

— Kas jāatrod? — pārjautāja Mariona, pieglauzdama saju­kušos matus. — Man fabrika ar visiem tās krāmiem bijusi nebijusi. Vienīgais, kas mani interesē, ir ievilināt šeit zirga no­laupītājus.

— Mani arī! — Fernāns čukstēja. — Viens ar otru-saistās.

Gabijs deva norādījumus rītdienai. Maskas, bārdas un ba-

letkostīmi tika noglabāti skapī — kastē, pēc tam «klubs» tika drusciņ piekopts, bet Zidors rūpīgi apdzēsa pēdējās ugunskura paliekas. Tad visa komanda pilnīgā klusumā aizzagās prom pa Ceriņu ielu.

Iekams bērni iegriezās Melnās Govs ceļā, Gabijs uzmanīgi paraudzījās uz abām pusēm. Neviens nebija redzams.

— Lai arī vakars, — viņš čukstēja pārējiem, — labāk tomēr šajā pusē pārāk daudz nerādīties.

— Nav arī tik daudz ko slēpties, — atbildēja Mariona, ie­bikstot viņu ar elkoni.

Ejot atpakaļ uz Mazo Nabagu ielu, Tatāvs ar Bonbonu de­vās pa priekšu, pēc dažām sekundēm viņiem sekoja Berta un Mē- lija, beigās gāja Zidors, Huans un Krikē. Viņus pavadīja Ma­rionas vērīgais skatiens. Gabijs pētīja ceļa galu Nacionālās ielas apkaimē, bet Fernāns — visu plašo Pekē klajumu, pār kuru li­dinājās dažas retas sniega pārslas. Nekur nekas nebija redzams. Mariona noskūpstīja savus suņus uz purnu galiņiem, iedeva kat­ram pusgraudiņu cukura un lika tiem atgriezties sādžā. Visi trīs lielie šķiroties sirsnīgi paspieda rokas.

— Nu labi, es eju mājās, — atvadījās Gabijs. — Līdz rītam!

— Ncsaskrienies ar Rublo, — smiedamies uzsauca Fernāns.

Pie Gabija atradās Bileta fabrikas atslēga, tā pati, kas iz­vēlās no zirga vēdera tajā vakarā, kad notika lielā tīrīšana. Bija nolemts, ka atslēgu glabās katrs komandas loceklis pēc kārtas, lai ienaidnieki nevarētu to tik viegli notvert. Atslēgai pašai ne­bija lielas nozīmes, jo durvis varēja samērā viegli atvērt arī bez tās. Bet pie atslēgas karājās dzeltena koka plāksnīte ar adresi, un

Gabiis, Mariona un Fernāns gluži pareizi nojauta, ka noziedzīgie cilvēki izmisīgi meklēja atslēgu tikai šīs adreses dēļ. Bija ļoti pa tīkami turēt viņus neziņā.

Trīs vakarus pēc kārtas bērni netraucēti gāja uz fabriku. Mazo Nabagu ielas galā viņi izlīda cauri dzeloņdrātīm un palēkdamies devās prom Melnās Govs virzienā. Šāda nevainīga draiskošanās nevienam nevarēja radīt aizdomas, un Gabijs raudzījās, lai viņa komandas gājiens radītu juceklīgu iespaidu. Maskēties palīdzēja arī nemīlīgais laiks. Jau četros pēc pusdienas no Luviņjī cie­mata kāpa augšā bieza migla, kas ceļa turpinājumā pasargāja bērnus no ļaužu acīm. Visi desmit sapulcējās pie vecās lokomo­tīves skeleta un no turienes taisnā virzienā skrēja uz Sezāra Ara- vāna noliktavām.

Tā bija pavisam tukša un neapdzīvota nomale, kur klusumu pārtrauca tikai spalgie lokomotīvju svilpieni. Vilcieni, tuvodamies Šķirotavai, šajā vietā samazināja ātrumu. Pa šauru eju starp di­viem šķūņiem varēja nokļūt uz Ponso ceļa, kas gāja gar dzelzceļa uzbērumu. Gabijs nostājās pie stūra sardzē, vērodams tumšo ieeju tunelī, no kurienes kratīdamies reizēm izbrauca kāds kravas auto vai iznāca daži dzelzceļnieki, kas gāja mājās uz Luviņjī. Kad nebija redzams neviens gājējs, ne arī braucējs, Gabijs ļāva pa pā­riem iet uz Ponso ceļu, piekodinādams turēties dzelzceļa uzbē­ruma tuvumā. Piecdesmit metru tālāk atradās Bileta fabrika ar ro­botu jumtu un drūmu betona fasādi. Pirmie atnācēji mazliet pa­vēra smagās durvis, iespraucās iekšā un gaidīja tur pārējos. Kad visa komanda bfja salasījusies, Gabijs aizcirta durvis un aizslēdza tās no iekšpuses. Tā varēja brīvāk rīkoties pa visām telpām, nebai­doties no nepatīkamiem traucētājiem.