POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Pēkšņi Rublo pazaudēja aukstasinību.

— Taisieties, ka tiekat! Bet ātri! — viņš uzbrēca ķērcošā balsī.

Bērni nekustējās. Tikai acis kļuva drusku dzīvākas, vērī­gākas. Lai gan bija auksts, Rublo nosvīda.

— Labi! — viņš draudīgi noteica. — Nekustieties. Tūlīt jūs dabūsiet bezmaksas pirti. Sutas pietiks visiem.

Sākot ar Gabiju un beidzot ar Bonbonu, neviens nepakus­tējās. Garāmgājēji apstājās, gribēdami zināt, uz ko bērni tik ļoti skatās. Protams, arī viņu uzmanību saistīja Rublo bālā seja, kur dusmu vietā bija iestājušās bailes. Bailes, bet no kā? Ļau­dis raudzījās gan pa iabi, gan pa kreisi, nekā nesaprata un sāka skatīties uz Rublo ar tādu pašu neatlaidību kā bērni. Policists Dikrēns un viņa divi biedri, kuri uzraudzīja tirgū kārtību, pat­laban gāja garām, dauzīdami kājas. Viņi jutās ļoti pārsteigti par šo mēmo ainu.

— Ko tu skaties? — Dikrēns noprasīja Gabijam.

Gabijs neatbildēja. Dikrēns, sekodams viņa skatienam, ierau­dzīja Rublo pārvērsto seju, un policista skatiens pievienojās pūļa skatieniem. Rublo nekad nebija redzējis tik daudz ļaužu sev ap­kārt. Viņš tomēr atrada par labāku pievākt savus «Kartupeļu brīnumus Ekstrā» un krāva tos juku jukām iekšā čemodānos.

— Viņš izskatās slims, ļoti slims, — teica kāda durvju sardze no Ferāna kvartāla pārliecībā, ka tūlīt redzēs sīktirgo­tāju pakrītam. — Nolādētais aukstums stindzina asinis dzīslās.

Rublo nepakrita. Ārprātīgā steigā savācis kopā galdu un sa­statnes, sasvieda visu automobiļa kravas kastē un pagrieza pret bērniem savu dusmās zvērojošo seju. Viņš pavēra muti, bet vārdi iespriedās kaklā: no ierindas iznāca mazais Bonbons, jā­dams uz lāpstas kāta, kam galā bija uzsprausta zirga galva.

— Hip, hop! Hip, hop! — sauca mazais Bonbons, sizdams pret zemi reizē abas kājas un lāpstas dzelzi. Viņš paraustīja iedo­mātos grožus un sacēla labi augstu zirga galvu, kas skatījās uz Rublo ar velnišķīgu niknumu. Pūlis sāka smieties, arī pēkšņi atkusušie desmit bērni. Rublo metās bēgt, ielēca kabīnē un aiz­drāzās kā viesulis.

— Tas dabūja pienācīgu atmaksu, — noteica Mariona. — Tagad zinās, ko nozīmē lauzties citu dzīvokļos, liekot kāju durvju starpā … Pretvizīte viņam bija jāsaņem.

— Vienalga, — sacīja Fernāns. — Ja cilvēks tā bēg, sirds­apziņa viņam nevar būt visai tīra .. .

Gabijs, Fernāns un Zidors, lēni pastaigādamies, nonāca līdz «Parīzes» kafejnīcai, kas zem satumsušajām debesīm jau lais­tījās rožainās ugunīs. Visi trīs zēni paraudzījās logos. Vairāki tirdzinieki stāvēja pie letes, ar elpu sildīdami pirkstus, bet telpa bija tukša.

— Pēc stundas vai divām lai Huans Spānietis atnāk palūko­ties, vai Rublo ir atgriezies, — nolēma Gabijs. — Ja Rublo nāks atpakaļ, sarīkosim viņam vēlreiz to pašu izrādi, un, ja viņš mums piesiesies, lai Mariona atved pārīti lielo suņu, kas viņam jau labi pazīstami. Pa to laiku vajadzēs pastrādāt pie kokzāģēta­vas šķūņa iekārtošanas. Šis stūrītis ir mums īsta sapņu pils . . .

Mariona bija atklājusi šo vietiņu, apstaigājot pamestos dār­zus un sagruvušās mājas starp Mazo Nabagu ielu un Nacionālo ielu. Aiz Melnās Govs ceļa krustojuma kreisajā pusē vijās Šaura taciņa starp bijušās patversmes drupām un Van den Berga ogļu noliktavu sētu. Tā bija Ceriņu iela. Ceriņi te sen vairs neauga tos iznīcināja ogļu putekļi, bet ieliņa savu nosaukumu bija sa­glabājusi. Līču loču starp veciem mūriem tā noveda līdz likvi dētai kokzāģētavai, kuras tukšās, pussagruvušās ēkas pretējā pusē stiepās līdz Cecīlijas ielai. Prātīgāk likās lietot šo slepem > ieeju. Sapņu pils — nojume kokmateriālu uzglabāšanai iz skatījās līdzīga šķūnim, jo trīs malas bija apšūtas ar dēļiem, bet ceturtā, kas atradās pie nezālēm aizauguša pagalma, bija vaļā. Šķūnis bija tukšs, bet koka smarža vēl vēdīja gaisā. Mariona tūlīt aptvēra, ka šis nomaļais stūrītis, kur gandrīz nemaz nedzir­dēja vilcienu dunoņu, būs jauka sapulcēšanās vieta.

Mariona ar Fernānu atnāca pirmie, lai iekārtotu savu «klubu», kā Gabijs jau bija to svinīgi nosaucis. Zemi klāja bieza kārta mitru zāģu skaidu, kurās grima kāias. Vajadzēja rakties diezgan dziļi, kamēr nokļuva līdz sausām, irdenām smiltīm, kur Fernāns iz­veidoja mazu četrstūrainu pavardiņu, izklādams to ar plakaniem akmeņiem. Pa to laiku Mariona klaiņoja pa tukšajiem cehiem, un Fifija tekāja viņai līdz.

Meitene pamazām savāca vairākus dēļus, divas sastatnes, diezgan pieklājīgu kasti, divus katliņus, balta skārda bundžas, spaini, krāsns kruķi, ogļu lāpstu un desmit ozola klučus — kat­ram savu kur sēdēt. Par malku nevajadzēja raizēties — tās bija diezgan visos kaktos, turklāt sausa.

Ap četriem Fernāns varēja iekurt pirmo reizi uguni, un liesmu sārtais atspīdums kā teiksmā apgaismoja tumšo šķūni un noro­bežoja mazo, silta mājīguma apdvesto stūrīti, kur ap pavardu bija salikti sēdekļi, kastē — trauku skapī novietoti katliņi, malā stāvēja galds uz sastatnēm, bet krāsns kruķis bija iedurts zemē kā zobens.

Vakarā atnāca Gabijs ar Zidoru un Mēliju. No visu triju mutēm atskanēja sajūsmas saucieni, redzot, ka «klubs» jau ir iekārtots un uguns liesmas met uz sienām trīsošas ēnas.

Es jums saliku sēdekļus, — Mariona stāstīja. — Katram ir sava vieta, vārdi uzrakstīti ar krītu.

— Mēs atnesām produktus, — paziņoja Gabijs. — Daudz gan nav, tikai sālsmaizes tiesa.

Viņš izvilka no kabatas gaļas buljona koncentrāta paciņu un astoņus drusku apvītušus kartupeļus, kurus sarindoja uz galda.

— Man ir tikai viens, bet apmēri tam ir pamatīgi, — Zi­dors, draugiem par lielu prieku, parādīja milzīgu, smilšainu kar­tupeli, kas svēra vismaz kādu mārciņu.

— To es nevarēšu likt ar citiem kopā, — smējās Fernāns,

— jo tas cepsies pāris stundas. Vajadzēs pataupīt citai reizei… Mariona uzlika uz uguns katliņu ar ūdeni buljonam. Drīz

ieradās Tatāvs un Bonbons elsdami pūzdami, sejas un drēbes abiem bija vienos sodrējos. ir ,

— Mēs noturējām mazos ogļu noliktavas vārtiņus par kok­zāģētavas vārtiem, — Tatāvs nokaunējies skaidroja. — īsi sa­kot, Bonbons ievēlās ogļu pabiru bedrē, un man vajadzēja vilkt viņu ārā. Tavu nelaimi!

Tūlīt nāca arī Berta Zedeona, turēdama pie rokas Krikē La- rikē, kuram no brīnumiem par apmetnes krāšņumu acis bija ieplētušās platas jo platas.

— Es atnesu dāvanu visiem, — paziņoja aizkustinātais nē- ģerēns un izvilka no vestes kabatas mazu, saņurcītu paciņu.

Tā bija pirmā reize, kad Krikē bija varējis kaut ko atnest. Visi aizturēja elpu un uzmanīgi raudzījās uz avīzes strēmeli, kuru Krikē rūpīgi locīja vaļā. Viņš izņēma no papīra mazliet samir­kušu cigareti un svinīgi pasniedza to draugiem, vērodams viņu se­jas. Draugi atbildēja ar jūsmīgiem atzinības apliecinājumiem.

— Vajadzēs drusku pažāvēt pie uguns, — nolēma Gabijs.

— Katrs ievilks divas reizes. Svētki būs pilnīgi.. .

Huans Spānietis atnāca pēdējais. Viņš iznira no tumsas ka ēna, cepure bija uzvilkta uz ausīm, jo sniga arvien stiprāk. Vie nīgais, ko viņš atnesa, bija nelāga ziņas.

— Rublo tirgus laukumā neatgriezās, — zēns stāstīja, sildī­dams rokas pie uguns. — Auto viņam ir novietots Sabiedroto ielā. Pašlaik viņš acīm redzot tepat kaut kur vazājas. . .

Šī ziņa apdvesa visus ar aukstumu. Mariona neko neteica, tikai pagriezās pret šķūņa dibenu un vieglītēm caur zobiem pa­svilpa. Divi lieli, melni suņi, kurus neviens vēl nebija redzējis, klusēdami izlīda no vistumšākā kakta, acis abiem spīdēja līdzīgi gailošām oglēm. Viņi izstiepās pie Marionas kājām, noguldot savus lielos, valganos purnus meitenei klēpī uz viņas vecajiem svārkiem.